Foto: DELFI kolāža

Latvijas Televīzijas brigādē, kas šajās nedēļās mums vēsta par notikumiem olimpiskajās spēlēs Tokijā, arī šoreiz ir skatītāju simpātijas iemantojušais Dāvids Ernštreits. Savulaik viens no Latvijā izcilākajiem sporta žurnālistiem bija arī viņa tēvs Gunārs Ernštreits, kuru Dāvis zaudēja septiņu gadu vecumā.

Mans, preses centra vadītāja pienākums, tobrīd bija steigšus reģistrēt pēdējos sacensībām pieteikušos amatbrāļus žurnālistus un fotogrāfus, katram izsniedzot kaklā uzkaramu caurlaidi jeb bļitku, kas deva tiesības tikt sportistiem tuvāk nekā skatītājiem, lai viņus iztaujātu, fotografētu un filmētu. Pēdējā preses centrā, kā vienmēr, iebruka Latvijas Televīzijas prāvā brigāde, taisnojoties, ka to aizkavējis satiksmes korķis uz Salu tilta. Lieki netērējot laiku, palūdzu visiem steigšus nostāties rindā, nākt pie manis pa vienam, nosaukt savu uzvārdu un saņemt bļitku, lai dotos uz visām četrām debespusēm. Iegrimis uzvārdu iegrāmatošanā, acis pirmo reizi pacēlu, izdzirdot:

"Dāvids Ernštreits."

Man pretī, kautri smaidot, stāvēja gaišmatains jauneklis, izskatā gandrīz vēl zēns.

"Dāvis?"

Viņš priecīgi pamāja, un smaids kļuva siltāks.

"Gunāra dēls?"

Pamāja vēlreiz, taču bija kļuvis nopietns.

Pirmo reizi Dāvi ieraudzīju tveicīgā jūnija pēcpusdienā Otrajos Meža kapos, kur bijām lielā pulkā sanākuši pēdējā gaitā izvadīt savu pāragri aizgājušo kolēģi Gunāru...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!