8 bijušā Islandes ārlietu ministra pārdomas, pārskatot Baltijas ceļu uz brīvību
Foto: Publicitātes foto

1991. gada augustā Islande bija pirmā valsts pasaulē, kas atzina Latvijas neatkarību. Toreizējais Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons ne tikai formāli piedalījās dokumentu parakstīšanā, bet kļuva par dedzīgu Baltijas valstu neatkarības aizstāvi.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar Hanibalsona pārdomām, atskatoties uz to, kāds patiesībā bija Baltijas ceļš uz brīvību:

1. Aukstā kara izbeigšana

Ļaujiet sākumā jūs iepazīstināt ar diviem citātiem, lai liktu padomāt. Lūk, pirmais: "Padomju Savienības sabrukums ir 20. gadsimta lielākā katastrofa."

No okupētās Vācijas VDK virsnieka Putina skatupunkta vaimanas par Padomju Savienības likteni ir saprotamas. Galu galā, vai tad arī britu, franču un spāņu koloniālisti stingri neticēja savu impēriju misijai nest civilizāciju?

Šeit ir vēl viens citāts, iespējams, nedaudz pārsteidzošāks: "Es aicinu jūs, Ukrainas cilvēki, nepadoties galējam nacionālismam, bet saglabāt Padomju Savienību vienotu miera un stabilitātes labā".

Kurš bija nelokāmais ticētājs Padomju Savienības misijai? Tas bija neviens cits kā ASV prezidents - Bušu dinastijas aizsācējs -, uzrunājot Augstāko Radu Kijevā 1991. gadā, tikai dažus mēnešus pirms PSRS pārstāja pastāvēt.

Es varu derēt, ka tas skanētu kā mūzika Putina ausīm, ja būtu atkārtots kādā nozīmīgā dienā, iespējams, 9. maijā Sarkanajā laukumā, atzīmējot uzvaru.

Tas raisa dažus skaidrojošus jautājumus. Kāpēc vispār bija Aukstais karš? Brīvība pret totalitārismu? Kā nākas, ka pēdējā bruņošanās sacīkšu posmā viss tika pagriezts otrādi? Te bija demokrātisko Rietumu līderis, kurš gūstā esošās nācijas aicināja pieņemt savu likteni - lai mēs varētu izbaudīt mieru un stabilitāti.

2. Baltijas ceļš uz brīvību

Baltijas ceļš uz brīvību signalizēja ne tikai nacionālo atmodu. Šīs trīs mazās nācijas vēlējās atjaunot savas neatkarīgās valstis, kuras bija piedzīvojušas invāziju, militāru okupāciju un aneksiju PSRS sastāvā. Bet tā bija arī demokrātiska revolūcija. Līdz ar to jūsu līderiem bija visi iemesli uzskatīt, ka viņi tiks gaidīti atpakaļ Eiropas demokrātiju vidū.

Bet viņiem bija jāpiedzīvo nepatīkama atmošanās. Patiesībā viņi tika uztverti kā nevēlami iebrucēji, apvainoti bezatbildībā un pat dēvēti par "miera jaucējiem". Viņiem tika ieteikts rast kompromisu ar saviem Kremļa saimniekiem, neizvirzot nekādus nosacījumus.

Kāpēc? Jo jūsu aiziešana no "ļaunuma impērijas", kā to nodēvēja Reigans, varētu apdraudēt mieru. Ja jums būtu "ļauts" aiziet no Padomju Savienības, tad notikumu attīstībai pēc daudzu domām vajadzēja būt šādai: Gorbačova kungs, mūsu partneris Aukstā kara izbeigšanā, nepārdzīvotu impērijas izjukšanu. Viņa vietā atkal atpakaļ nāktu stingrās politikas atbalstītāji. Tas savukārt nozīmētu Aukstā kara atgriešanos. Sliktākajos scenārijos tas pat varētu nozīmēt kara izcelšanos Austrumeiropā, lai nepieļautu gūstā esošajām nācijām izlauzties brīvībā.

Rietumu līderiem šajā ziņā bija taisnība - uz spēles tika likts daudz: Centrālās un Austrumeiropas atbrīvošana, mierīga Vācijas atkalapvienošana, gan konvencionālo, gan atomieroču atbruņošanās līgumi, bruņoto spēku samazināšana un okupācijas spēku aiziešana.

Īsumā: tie patiešām bija nopietni jautājumi, kas saistījās ar karu un mieru. Un tas viss bija atkarīgs, kā tika pieņemts, no viena indivīda - Mihaila Sergejeviča Gorbačova - politiskā likteņa. Līdz ar to viņu vajadzēja atstāt pie varas par visām varītēm. Ja tas nozīmē saglabāt vienotu Padomju Savienību, tad lai tā arī ir. Vai lai Rietumu līderi paļaujas uz nepazīstamiem Padomju Savienības nemierniekiem, lai ar to visu riskētu?

Izlaužoties no Padomju Savienības, Baltijas valstis Rietumu līderus pašus iedzina stūrī, liekot pārdomāt dilemmu par viņu pašu radīšanu. Tā bija (loģiska) viņu konsekvence, likt visas likmes uz viena indivīda veiksmi. Kāda liktenīga kļūda!

Tas ir iemesls, kāpēc prezidents Bušs sniedza savu bēdīgi slaveno "cāļa runu" Kijevā.

Tas ir iemesls, kāpēc Vācijas kanclers Helmūts Kols un Francijas prezidents Fransuā Miterāns vienotā vēstulē mudināja Lietuvas neatkarības kustības līderi Vītautu Landsberģi atlikt Lietuvas neatkarības deklarācijas pieņemšanu.

Tas ir iemesls, kāpēc jūsu atjaunoto demokrātiju līderi tika novirzīti no došanās uz konferencēm par veidojamo "jauno pasaules kārtību" pēc Aukstā kara, un viņiem pat netika ļauts paust savu viedokli.

Tas ir iemesls, kāpēc oficiālā retorika par demokrātijām, nacionālo pašnoteikšanos un likuma varu gāja pretrunā ar reālpolitiku, kuru patiesībā īstenoja vadošie spēki.

Un tas ir iemesls, kāpēc Islande mazo valstu solidaritātes vārdā mēģināja panākt citu mazo valstu atbalstu Baltijas jautājumā, ņemot vērā, ka to, ka Rietumu alianse, acīmredzot, sekoja citai darba kārtībai.

3. 1991. gada janvāris

1991. gada janvāris bija izšķirošs laiks - pagrieziena punkts. Krievijas stingrās līnijas ieturētāji, uz kuru atbalsta Gorbačovs aizvien vairāk balstījās, izlēma ņemt Bušu pie vārda un novērst gaidāmo Baltijas valstu atdalīšanos no Padomju Savienības. Ar spēku, ja nepieciešams.

To dienu attaisnojumi šķiet atpazīstami arī šodienas Ukrainas notikumu gaismā. Plāns bija izraisīt incidentus, lai attaisnotu militāro iejaukšanos un Maskavai liktu izsludināt ārkārtas situāciju, lai aizsargātu nacionālās minoritātes un vispārējos likumus un kārtību.

Tika iedarbināti tanki. Speciālie spēki ieņēma nozīmīgas pozīcijas. Nogalināšanas mašīna uzsāka savu darbu. Viss bija sagatavots demokrātisko spēku sagraušanai un Maskavas uzspiestai "režīma maiņai".

Es biju vienīgais kādas NATO valsts ārlietu ministrs, kurš atbildēja lūgumam ierasties uz vietas un parādīt solidaritāti jūsu briesmu stundā. Es šajās kritiskajās dienās apmeklēju visas trīs galvaspilsētas. Es personīgi satiku jūsu ieslodzītās tautas, bez vārda un praktiski pamestas vienas, bet gatavas aizstāvēties pret militāru spēku cilvēcības, brīvības un pašcieņas vārdā.

Kāpēc padomju spēki pēdējā mirklī nobijās? Jo viņi ar novēlošanos saprata, ka šīs nācijas nepadosies. Šī politiskā apņēmība un solidaritāte bija pietiekama, lai Nobela miera prēmijas saņēmēju Kremlī pārliecinātu, ka ir pienācis viņa patiesības mirklis. Pēdējā brīdī izvairoties no asinspirts, Gorbačovs paglāba savu dvēseli un savu vietu vēsturē.

Baltijas galvaspilsētu ielās, izvēloties smagāko ceļu, tika pierādīts, ka, pretēji Rietumu uzskatiem, Padomju Savienība varēja palikt vienota tikai ar spēku. Tas bija tālu no miera un stabilitātes. Kopš tā brīža Rietumu politika Baltijas jautājumā bija sadriskāta.

Vēsture mums ir iemācījusi, ka tad, kad diktatūras vadošā elite vai totalitārisma policejiskā valsts ir zaudējusi apetīti pēc vardarbības - tas ir beigu sākums.

4. Impērijas beigas

1991. gada 19. augustā aizsākās notikumu ķēde, kas noslēdzās ar jūsu atjaunotās neatkarības starptautisko atzīšanu un Padomju Savienības sabrukumu.

Tā sākās ar barikādēm Maskavas ielās un beidzās ar pieticīgu ceremoniju "Höfði" namā Reikjavīkā mazāk nekā nedēļu vēlāk, 26. augustā. Vēl piecus gadus iepriekš šis pieticīgais savrupnams - bijusī Lielbritānijas vēstniecība Reikjavīkā - bija Reigana-Gorbačova tikšanās vieta, kas vēlāk izvērtās par Aukstā kara beigu sākuma atzīmi.

Ļaujiet man īsi atkārtoti izsekot šo liktenīgo dienu notikumu secībai:

19. augustā Maskavā sākās apvērsuma mēģinājums.

Divas dienas vēlāk Ziemeļatlantijas padome tikās Briselē. Tikšanās notika apvērsuma ēnā. Kad apspriede sākās, neviens nebija pilnībā drošs, kurš Maskavā ir pie varas. Pēc brīža NATO ģenerālsekretārs Manfreds Vorners tika aicināts izveidot tiešu kontaktu ar Borisu Jeļcinu Maskavā.

Pēc mazāk nekā stundas ģenerālsekretārs atgriezās ar vēsti no Jeļcina: apvērsums ir izgāzies. Demokrātiskie spēki bija pārņēmuši kontroli. Jeļcins aicināja NATO ārlietu ministrus darīt visu, kas ir to spēkos, lai atbalstītu Padomju Savienības demokrātiskos spēkus.

Kad bija mana kārta runāt, es noliku malā sagatavoto tekstu. Es vērsos pie saviem kolēģiem, lai liktu nopietni apsvērt šo pilnīgi izmainīto situāciju. Agrākā atturīgā pozīcija, ka neko nevajag teikt vai darīt, kas varētu pasliktināt Gorbačeva pozīciju un ļaut pie varas nākt atpakaļ stingrās līnijas turētājiem, vairs nebija spēkā. Stingrās līnijas turētāji jau bija mēģinājuši savu veiksmi un zaudējuši.

Prezidents Gorbačevs, kuram tagad bija viens vienīgs uzdevums jaunās konstitūcijas ietvaros noturēt kopā Padomju Savienību, arī bija zaudējis. Jaunais līderis bija Boriss Jeļcins. Viņš, jau būdams Krievijas Domes prezidents, bija vērsies pie Krievijas karavīriem nelietot spēku pret neapbruņotajiem Baltijas valstu iedzīvotājiem.

PSRS Tautas deputātu kongress jau bija pasludinājis Molotova-Rībentropa paktu par spēkā neesošu. Līdz ar to jaunais Krievijas līderis atzina, ka Baltijas valstu okupācija un aneksija Padomju Savienības teritorijā bija nelegāla.

Baltijas nācijas ar atkārtotām deportācijām, un rusifikācijas politikas uzspiešanu bija uzņēmušas pilnu Padomju Savienības apspiešanas triecienu. Tas bija kliedzošs starptautisko likumu pamatprincipu un starpvalstu attiecību uzvedības kodeksa pārkāpums, kas nu tika apspriests. Līdz ar to mums bija morāls pienākums uzstāt uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu ne mazāk kā to darīt attiecībā uz citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm.

5. Uzdevums izpildīts

Atbilde manai runai bija pieklājīgs klusums. Pa ceļam uz mājām es "ieņēmu" Islandes vēstniecību Kopenhāgenā. Ilgas stundas un vēl ilgi naktī es telefoniski sazinājos ar Baltijas galvaspilsētām. Mana ziņa bija vienkārša: Politikā laiks nosaka visu. Ir pienācis laiks rīkoties.

Es Baltijas valstu ministriem izsūtīju oficiālus ielūgumus ierasties Reikjavīkā, kur mēs parakstītu atbilstošos dokumentus, atjaunojot visas diplomātiskās attiecības starp Islandi un trim Baltijas valstīm. Es to pamatoju ar to, ka tam drīz sekos arī citi. Mums šajā brīdī bija jāizmanto iespējas logs, lai, rīkojoties apņēmīgi, notikumu secība paātrinātos neatgriezeniski.

8 bijušā Islandes ārlietu ministra pārdomas, pārskatot Baltijas ceļu uz brīvību
Foto: Publicitātes foto

Ārlietu ministri Lenarts Meri no Igaunijas, Jānis Jurkāns no Latvijas un Aļģirds Saudargs no Lietuvas Reikjavīkā ieradās 25. augustā. Savukārt 26. augustā "Höfði" namā, vietā, kur piecus gadus iepriekš bija notikusi Reigana-Gorbočova tikšanās, mēs četri parakstījām atbilstošos dokumentus un sniedzām īsus paziņojumus par šī pasākuma nozīmīgumu.

Starptautiskie mediji vēl īsti nebija izplatījuši ziņas, kad sāka pienākt citi ielūgumi. Vai trīs ārlietu ministri, kuri iepriekš tika izstumti no diplomātiskajām sanāksmēm kā potenciālie "miera traucētāji" varēja tikt pārliecināti apmeklēt citas Eiropas galvaspilsētas, lai atkārtotu to, kas notika Reikjavīkā?

Process bija kļuvis neatgriežams. Man tas nozīmēja uzdevuma izpildi. ASV paguva šim solim sekot dažas nedēļas vēlāk, īsi pirms Padomju Savienības. Dažus mēnešus vēlāk PSRS vairs nepastāvēja.

6. Nekaunīgs jautājums

Kad atsaucu atmiņā šo stāstu gandrīz ceturtdaļgadsimtu vēlāk, daudzi jautājumi joprojām palikuši neatbildēti. Vai Rietumu demokrātiju līderi tiešām bija tik bezjūtīgi, ka bija gatavi ziedot jūsu leģitīmās tiesības uz neatkarības atjaunošanu apmaiņā pret politisku ieguvumu, vienojoties ar PSRS līderiem. Lai gan tas tā izskatās, iespējams, tas ir nedaudz sarežģītāk.

Atceraties, ka Baltijas valstis no starptautiskā radara ekrāna bija pazudušas nedaudz vairāk nekā pus gadsimtu. Šajā ziņā tās bija kļuvušas par "aizmirstajām valstīm". Es atceros, ka, man, aizstāvot Baltijas valstu jautājumu sarunā ar vienu no maniem kolēģiem NATO ministru padomē, viņš atbildēja: "Vai tad šie cilvēki tāpat vienmēr nav bijuši kopā ar Krieviju?"

Ja tas patiešām bija pieņemtais skatījums ierēdniecībā visā Eiropā, tad Rietumu līderi, iespējams, pat nedomāja, ka kaut ko ziedo. Atcerieties, ka lielākā daļa Rietumu lielo spēku - Lielbritānija, Francija, Spānija un pat ASV - visas bija koloniālās varas. ASV piedzīvoja graujošu pilsoņu karu, lai glābtu savienību no sabrukuma. Lielbritānija šodien ir eksistenciālās krīzes grābienā, nāvējošās bailēs no savas savienības sabrukuma. Koloniālās varas, piemēram, britu un franču impērijas, ir piedalījušās mežonīgos karos, lai censtos novērst savu sabrukumu.

No vareno koloniālo laiku valstu līderiem nevar gaidīt, ka viņi būs pirmie mazu valstu tiesību un pašnoteikšanās aizstāvji. Ļoti retos gadījumos mazās valstis ir aizstāvējušas labvēlīgi noskaņotas lielās valstis. Tām vienkārši ir pašām jāatbrīvo sevi. Šādos apstākļos mazo valstu solidaritātes konceptam varētu būt kāda praktiska nozīme pret visādiem apstākļiem.

7. Kāpēc Islande?

Dažkārt man vaicā: Kā tas nākas, ka Islande saņēma drosmi iet pret "vispārpieņemto gudrību", kuru pieņēmuši visi Rietumu līderi, jautājumā, kurš šķietami neskāra mūsu nacionālās intereses? Dažādi komentētāji ir devuši dažādas atbildes.

Ir tādi, kas apgalvo, ka tālu no visa esošā Islande atšķirībā no Padomju Savienības kaimiņvalstīm varētu rīkoties bez sekām, nebaidoties no pārestībām. Šī hipotēze nav patiesa.

Kopš tā sauktā "Mencu kara" ar britiem (1954.-1976.), kad Islande kopā ar citām nelielām piekrastes valstīm cīnījās par īpašās ekonomiskās zonas palielināšanu līdz 200 jūdzēm, un Lielbritānija atbildēja ar Jūras spēku iesaistīšanu un tirdzniecības aizliegumu, iesaistījās Padomju Savienība. Kopš tā laika visa mūsu zvejas kuģu, kā arī gaisa un sauszemes transporta degviela - mūsu ekonomikas asinis - nāca no Padomju Savienības. Līdz ar to mums bija jāuzņemas aprēķināts risks. Bet jāatzīst, ka līdz ar PSRS norietu un jaunu tirgu atvēršanos mūsu risks bija mazāks, nekā šķita.

Ir vēl kāds izskaidrojums, kuru kā faktu piedāvā ASV Valsts departaments. Kad tiek skaidrota Rietumu diplomātijas neērtā kļūdīšanās attiecībā uz Baltijas neatkarību, ASV pārstāvji atsaucas uz globālā spēka pienākumu Aukstā kara baigas īstenot sadarbībā ar PSRS līderiem. Tagad gan viņi apgalvo, ka darbojās daudz drošāk, aizskatuvē, liekot Islandei darīt to, ko tā izdarīja.

Citiem vārdiem, Islande tiek nodēvēta par "ASV plaukstu" Aukstā kara noslēgšanas spēlē. Vienīgais šīs hipotēzes trūkums ir tāds, ka, lai gan manu septiņu ārlietu ministra amatā pavadīto gadu laikā esmu sadarbojies ar četriem ASV valsts sekretāriem, neviens no tiem ar mani ne raizi nav pat apspriedis Baltijas jautājumu.

Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka manas darbības patiesais iemesls bija pavisam citāds. Tā gluži vienkārši bija mana dziļā pārliecība, ka Rietumu apmātība ar Gorbačovu bija slimīga, bīstama un bāzēta jau pamatā nepatiesā analīzē par politisko realitāti Padomju Savienības iekšienē.

Es biju pārliecināts, ka padomju sistēma pati par sevi bija eksistenciālās krīzes mokās, kurām tās līderiem nebija risinājuma. Impērija bija ceļā uz sabrukšanu, gluži kā reiz bija jau noticis ar britu un franču impērijām pēc Otrā pasaules kara. Pretstatā Putinam, es biju pārliecināts, ka Padomju Savienības sabrukums ir vēlams un, iespējams, pats labvēlīgākais 20. gadsimta notikums. Ja tam vajadzēja nelielu grūdienu no Baltijas valstīm, jo labāk.

Par ko tad bija Aukstais karš, ja ne par ieslodzīto valstu atbrīvošanu? Es biju sašutis, klausoties Rietumu līderu sludināšanu pakļautajām tautām, ka viņiem jāpieņem savs liktenis kā ieslodzījumā esošām nācijām, lai mēs Rietumos varētu izbaudīt mieru un stabilitāti. Manām ausīm tā šķita gan apkaunojoša nodevība, gan kliedzoša kļūda.

8. Ko mēs no tā varam mācīties?

Atskatoties atpakaļ vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu senā pagātnē, kādas ir svarīgākās mācības, kuras mēs varam gūt no laika pēc Baltijas valstu neatkarības iegūšanas?

Vēstures mācības ir spēcīgi balstītas Baltijas nāciju psihē. Kad izcēlās Otrais pasaules karš, jūs bijāt atstāti vieni un nesagatavoti stāties pretī savam liktenim. Tas bija iemesls, kāpēc jūsu līderu prātos kā pats galvenais jau kopš paša sākuma bija pieņemt nodrošināšanās politiku pret ārējiem draudiem nākotnē un konsolidēt jūsu trauslo neatkarību, atgriežoties Eiropas valstu ģimenē.

Tas nozīmēja pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO pirmajā iespējamajā brīdī.

Izšķirošajā pārejas periodā no centralizētās komandekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku un no totalitāras valsts uz plurālistisku demokrātiju, ir nenovērtējami, ja varat paļauties uz pozitīvu ārējo atbalstu. Noformulējot politiku un veicot izšķirošus lēmumus, jums bija vispārējs vadošais princips: Vai šī politika vai kārtējais pieņemtais lēmums atbilst iekļūšanas prasībām Eiropas Savienībā un NATO, vai nē?

Lai gan ES nav militāra organizācija, tā jebkurā gadījumā dalībvalstis nodrošina ar "maigo varu", kuru nosaka starptautiskās tirdzniecības pats nozīmīgākais spēlētājs.

NATO savukārt ir militārā alianse, kas atvērta demokrātiskām sabiedrībām un nodrošina tās ar kopējo drošību pret ārējiem draudiem. Vairāk nekā pus gadsimtu ilgušajā Aukstajā karā šī ASV vadītā militārā alianse parādīja sevi kā pietiekami spēcīgu, lai atturētu jebkuru agresiju. Uzskatu, ka tā tāda ir joprojām.

Šī, manuprāt, ir pati nozīmīgākā mācība, ko var mācīties no Baltijas pēcatmodas pieredzes - jau no paša sākuma politiskā vadība palika vienota pāri visām politiskā dalījuma līnijām - par vienotu ilgtermiņa mērķi par pievienošanos ES un NATO.

Šis mērķis baudīja spēcīgu visu triju sabiedrību vairākuma atbalstu. Šī "mērķa vienotība" jūsu iekšējai politikai, par spīti politiskajiem satricinājumiem un sociālajiem nemieriem, visgrūtākajā pārejas periodā deva iekšējo disciplīnu, kas bija nepieciešama, lai virzītos un izturētu sarežģītus un pat nepopulārus lēmumus.

Šī mērķa un ilgtermiņa stratēģijas neatlaidība visām trim Baltijas valstīm palīdzēja tikt cauri šim laikam.

Tas ir palīdzējis padarīt periodu pēc Baltijas valstu neatkarības iegūšanas par veiksmes stāstu.

Par spīti etniskajam dalījumam, ekonomiskajām grūtībām un politiskajām cīņām, jums ir izdevies uzbūvēt funkcionējošas demokrātiskas institūcijas. Jūs esat parādījuši pašdisciplīnu, kas nepieciešama, lai iekļūtu abās multinacionālajās organizācijās - ES un NATO. Jūsu ekonomikas ir veiksmīgi integrējušās Eiropas Savienības kopējā iekšējā tirgū. Jūs esat uz pareizā ceļa, lai panāktu savus daudz pārticīgākos kaimiņus.

Kā pilnvērtīgi Ziemeļatlantijas alianses biedri jums aiz muguras stāv visi NATO spēki, lai aizbiedētu visus militāros draudus.

Tas ir veiksmes stāsts, no kura citi var daudz mācīties.

Diemžēl Ukrainas politiskajai elitei savulaik neizdevās pilnībā nodrošināt un konsolidēt savu jaundzimušo neatkarību, īstenojot strukturālās reformas, lai valsts spētu kļūt par Rietumu alianses biedru.

Tagad ir laiks, lai jūs, Baltijas līderi, izmantotu savu ietekmi ES un NATO, aizstāvot Ukrainas tautu, kurus pašlaik ielenc eksistenciālā krīze. Jums ir zināšanas un pieredze. Jūs runājat kopīgā valodā un dalāt vienu pieredzi, sadzīvojot ar valdonīgu kaimiņu. Jūs esat eksperti. Tagad jums ir jādalās savā pēcatmodas pieredzē ar ukraiņiem par to, kā veikt pāreju no totalitārisma uz demokrātiju.

Jūs zināt, kā tas darāms. Tagad ir jūsu kārta palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams.

Source

www.DELFI.lv

Tags

ASV Valsts departaments Aukstais karš Baltija Baltijas ceļš Eiropas Savienība Igaunija Jānis Jurkāns (politiķis) Krievija Lielbritānija Lietuva Maskava NATO Padomju Savienība Ukraina Vācija Vēsture
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form