Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Abhāzija savai "neatzītībai" jau sen ir pielāgojusies: neatkarība pasludināta pēc kara ar Gruziju pirms 24 gadiem. Pirms astoņiem gadiem to atzina pirmās valstis – Venecuēla, Nikaragva, Nauru un Vanuatu un galvenais – Krievija. Tā katru gadu sniedz finansiālo palīdzību, praktiski dotējot šo neatzīto teritoriju. Vietējie iedzīvotāji jau pieraduši staigāt gar sagrautām mājām, kuru daudz ir pat galvaspilsētā, iztikt ar importa precēm un dzīvot no Krievijas izmaksām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Delfi", sadarbībā ar interneta portālu "Spektr", publicē rakstu sēriju "Atlūzas. Dzīve neatzītajos Krievijas satelītos", kura ļauj ielūkoties Abhāzijas, Dienvidosetijas, Piedņestras un prokremlisko separātistu kontrolēto Donbasa teritoriju ikdienā. Piedāvājam pirmo epizodi - par Abhāziju.

Krievijas-Abhāzijas robeža sākas pēkšņi, starp tipiskām Soču teltīm ar čurčhelām, gliemežvāku rokassprādzēm un kaudzēm plastmasas atkritumu ceļa malās. Uz pasu kontroli ved restots koridors zem atklātām debesīm: pa to soļo Krievijas atpūtnieku ģimenes ar čemodāniem, dāmas halātos un ar produktu maisiem, un smagus soļus speroša kaukāziešu sieviete ar līdz augšai piekrāmētiem ratiņiem. Krievijas robežas postenis atrodas akurātā zili baltā ēkā ar kondicionieri. Tieši iepretim pasu kontroles būdām guļ divi kranči bez kaklasiksnām.

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Psou upe – Abhāzijas un Krievijas robeža. Tilts jāšķērso ar kājām; ir arī automašīnu tilts, bet rindas tur bieži ir būtiski garākas. Tālāk spīd divi pavisam jauni "tax-free" veikali un atkal robežsargi būdiņās. Dzied gailis.

Abhāzijas pusē kondicioniera nav, bet no karstuma var patverties oranžā, kā no kosmosa nokritušā, "Akvofon" birojā: te vāzēs stāv svaigi ziedu pušķi un pārdod vietējās sim-kartes. Mobilā telefona operatori Abhāzijā ir divi: privātais "Akvafon" eksistē jau kopš 2003. gada, pirms astoņiem gadiem to nopirka Krievijas "Megafon". Otru operatoru – "A-Mobile" ar valsts iesaisti izveidoja vietējais kapitāls, tas darbojas astoņus gadus. Tieši šo divu kompāniju reklāmas aizņem 90 % visu plakātu šoseju un ielu malās. Ar sakariem un internetu neatzītajā republikā viss ir kārtībā.

Jaunpienācēju straumīte plūst šaurā ejā starp diviem kioskiem, lai nokļūtu uz stāvvietu, paķertu taksometru un beidzot dotos uz jūru.

"Kā mirdzēja gruzīnu siseņu pēdas"

Pastaigāties pa Suhumi nav tik vienkārši, sevišķi lietainā laikā – trotuāru vietām nav vispār, asfaltu aizvieto ar greideri izlīdzināta grants (tiesa, šur tur centrā sastopamas svaigas, līdzenas flīzes). Ir arī bedres un atvērtas kanalizācijas akas, kurās samesti atkritumi.

Pamestu ēku pilsētā ir daudz – gan privātas, gan valsts. Suhumi stacija – ar kolonnām un torni – ieskauta ar necaurejamu žogu. Tvaikoņa formas muliņš jūras ostas rajonā stāv ūdenī kopš padomju laikiem, kad Abhāzija bija modīgs kūrorts: pirmajā stāvā divdesmit gadus nostādināta postaža un smaka, otrajā – āra kafejnīca ar skatu uz jūru, sarūsējušām margām un briesmīgu betona delfīnu, kurš skatās no jumta.

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Brīvības laukumā ar akliem logiem raugās milzīga valdības ēka – pati lielākā būve pilsētā. Iekšā aug vīģes. Ēka tika nodedzināta kaujās par Suhumi atbrīvošanu 1993. gadā. Vēl gadu iepriekš, sagrābjot pilsētu, gruzīnu karavīri sašāva Ļeņina pieminekli ēkas priekšā. Kopš tā laika postaments stāv tukšs.

Pārējo piebeidza laiks. Logu stiklu un durvju jau sen nav, bet kāpnes uz otro stāvu palikušas veselas. Sienas ir aprakstītas: "Deniss muļķis", "Es skumstu", "Vai tu esi cienīgs Apsni dēls?" (Abhāzijas nosaukums nacionālajā valodā), ož pēc čurām.

Kara laikā gruzīnu iedzīvotāji bēga, no bumbām prom brauca arī krievi, pametot īpašumu. Palikušajiem izdevās viegli piesavināties mājas un dārzus. Sagrābušies pārāk daudz bez saimniekiem palikušo nekustamo īpašumu, ļaudis izrādījās nespējīgi par to parūpēties.

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Tikai pēdējos gados neatzītās republikas varasiestādes sākušas runāt par likumu, kas paredzēs atņemt īpašumu, ja "saimnieks" ilgu laiku nesavedīs to kārtībā. To izdarīt nebūs grūti: pēc saimnieku aizbraukšanas sagrābtās mājas, dzīvokļus un zemes gabalus oficiāli noformēt neviens nav centies.

Abhāzijas varasiestādes šādu situāciju atbalstīja, bija pat pieņemts speciāls lēmums, ar kuru visi aizbraukušie zaudēja tiesības uz atstāto īpašumu. Sagrābtajās mājās var dzīvot gadiem un neviens nevaicās pēc dokumentiem. Kā stāsta vietējie juristi, aptuveni puse vietējo īpašumu ir pelēkajā zonā.

Abhāzijā valda savas nesenās uzvaras kults – "Aiaaira" (abhāzu valodā) – tā saucas valsts himna, kā arī daudz kas cits, no ielām līdz informatīvajiem portāliem un viesu mājām. Suhumi centrā izkārti jau pamazām balējoši pirmā prezidenta Vladislava Ardzinbas plakāti. Dažus kvartālus no valdības ēkas ir brāļu kapi un piemineklis tēvijas aizstāvjiem zemē iedurta zobena veidolā.

14. augustā te ierodas ar ziediem. "Šajā karā visiem kāds gāja bojā. Puse tautas gāja bojā šajā karā," runā melnmatainā Natella svītrainā kleitā, noliekot pie pieminekļa sarkanas neļķes. Viņa, protams, spēcīgi pārspīlē: pirmajā konfliktā 1992. – 1993. gadā gāja bojā aptuveni četri tūkstoši katrā pusē. Tagad Abhāzijas iedzīvotāju skaits ir 242 tūkstoši cilvēku.

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Viņas ģimene tolaik dzīvoja Tukarčalā, viņi nokļuva gruzīnu blokādē: "Bez ēdiena, bez informācijas. Cilvēki bija pietūkuši no bada, kā Ļeņingradas blokādē". Viņas brālis, ārsts, apglabāšanai gatavoja bojāgājušo ķermeņus: "Puišiem bija norautas rokas, kājas, un vajadzēja ciešamā izskatā vecākiem atdot".

Ziedus pie pieminekļa dienas laikā sanes ne tik daudz: daži vainagi, daži pušķi. Tomēr kara atbalss ir visur. "Atcerēsimies, abhāz, atcerēsimies beidzot, / Atcerēsimies ar tevi, kā mēs gājām naktī, / Kā mirdzēja gruzīnu siseņu pēdas," krastmalā pilnā skaļumā rīb automagnetola. Dziesmā izmantotas abhāzu-gruzīnu karā kritušā Timura Bigvavi dzejas rindas.

"Es atbraucu karot, bet man teica, ka ja reiz es neesmu saņēmusi svētību, tad es kļūšu par slepkavu," nobučojot kaklā iekārtu krustiņu, stāsta Tatjana Šutova – kara dalībniece no Krievijas, kas Abhāzijā ieradās brīvprātīgi pirms 24 gadiem. Tagad viņa regulāri dodas uz šejieni tikties ar kaujas biedriem. Tāpēc, stāsta Tatjana, viņa sākumā rūpējās par ievainotajiem, bet pēc tam darbojās izlūkošanā Šamila Basajeva vienībā.

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: AFP/Scanpix

"Figūra nav populāra, bet viņš ir mans brālis, mēs ar viņu sabrāļojāmies. Brāļi mēdz būt labi un slikti, bet es mīlu Šamilu pat tagad, pat tagad skumstu pēc viņa. Abhāzijā viņš bija ideāls. Es esmu čegevariste, es jaunībā biju iemīlējusies Čegevarā. Es viņu vienreiz redzēju mītiņā (Čegevara viesojās Maskavā 1964. gadā)... Es gribēju iet ar viņu, tas ir manas dzīves vīrietis. Tur nesanāca, bet sanāca te: arī bārdaini, arī ieroči, es to visu izdzīvoju".

Karu atceras arī tūriste Ņina no Ņižņijnovgorodas, kas Suhumi ieradusies senu atmiņu vadīta: viņa jau reiz te atpūtās – pirms 30 gadiem – un tagad šausminās par pārmaiņām.

"Un galvenais, visi saka: "Mums taču bija karš. Sākumā izīrē dzīvokli par diviem ar pusi (tūkstošiem rubļu – aptuveni 35 eiro diennaktī), bet tad atklājas: "Es šad tad ieradīšos pārnakšņot". Tirgū pārdod vīnu – tādu barmatuhu savu dzīvi neesmu dzērusi. Veikalā neko nevar nopirkt."

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Ņina stāsta, ka uz Abhāziju ieradās atpūsties arī tāpēc, ka Turcija un Ēģipte krieviem bija nepieejamas, un apzvēr, ka vairāk savu kāju šeit nespers.

"Tā taču ir Abhāzijas galvaspilsēta, es pareizi saprotu? Bet Abhāzijas prezidents dzīvo šeit, vai Sočos?" viņa dusmojas. "Un kas? Arī mums bija karš! Tātad arī turpmāk sūdos jādzīvo?" viņa turpina.

Patiešām, par karu runā tā, it kā tas būtu noticis aizvakar. "Ekonomika tik tikko sākusi pacelties," skaidro vietējie, kaut pat kopš brīža, kad Krievija atzina republikas neatkarību, ir pagājuši jau astoņi gadi.

Uzrakstiet plānu

"Nav saprotams, kāds valstij ir plāns. Vieni aizgāja, citi atnāca – un visi cenšas izvest valsti no krīzes, šī mētāšanās cilvēkiem ir līdz kaklam," stāsta abhāzu uzņēmējdarbības konsultante Anna Kaļjagina.

"Plānu rakstiet! Tas ir tikai mans viedoklis, bet sākumā (pēc Abhāzijas neatkarības atzīšanas Krievijā) valstī sākās eiforija: mūs atzina, mums dod naudu. "Atjaunosim tējas nozari!" Bet ekonomisti nav izpētījuši, uz kurieni ies šī tēja, vai atgūsim ieguldīto naudu. Pēc eiforijas nāca doma, ka nauda aizplūst ne tur, kur vajag. Sāka piešķirt infrastruktūras attīstīšanai – skolas, dārziņi. Tas bija kompetents solis – mums tagad ir labi ceļi, apgaismojums," viņa stāsta.

Mēģinājumi izplānot attīstību tomēr notiek. Abhāzijā joprojām nav daudzu pamatlikumu, kredītu sistēmas, zemes kodeksa – tos piedāvā pieņemt pirms pusgada apstiprinātajā valsts attīstības desmitgades stratēģijā. Šī programma sākas ar Sji Dzjiņpina un Sergeja Glazeva citātiem, bet konkrētas attīstības virzienu "ceļa kartes" paredzēts izstrādāt rudenī.

Atlūzas: Neatzīta jau 24 gadus – Abhāzija
Foto: Spektr/Delfi/Jevģēnijs Feļdmans

Pat dokumenta autori atzīmē ka 50 – 55 % reālā IKP rada ēnu ekonomika – tas ir četras reizes vairāk par budžeta ienākumiem.

"Nodokļu sistēma ir ļoti saudzīga," stāsta Anna Kaļjagina. "Ienākumu nodoklis ir 31 %. Ir speciālais nodoklis – ja esi individuālais uzņēmējs, maksā 800 rubļus (aptuveni 12 eiro) mēnesī. Ja tev ir mini viesnīca ar līdz 50 vietām – speciālais nodoklis arī ir ļoti mazs. Jautājums – kā šo naudu savākt."

Divu mēnešu tūrisma sezona palīdz iekrāt – tūristiem masveidā izīrē dzīvokļus privātmājās, vadā ar taksometriem par Maskavas cenām un pārdod visu, ko var.

2013. gadā Abhāzijas nominālais IKP uz iedzīvotāju bija 2690 ASV dolāri (2463 eiro) – kaut kur starp Filipīnām un Butānu. Salīdzinājumam, Krievijā 2014. gadā šis rādītājs bija 14600 dolāru (13441 eiro).

Saimnieku sajūta

Pamatā bizness Abhāzija ir vietējais, skaidro Anna Kaļjagina. Viņa ir dzimusi šeit, kara laikā ar ģimeni pārcēlusies uz Krieviju, bet atgriezusies pēc otrā militārā konflikta 2008. gadā, kad šo teritoriju atzina Krievija.

Anna savu uzņēmējas pieredzi ir noslīpējusi līdz tādai pakāpei, ka izveidojusi biznesa atbalsta fondu "Aidgipara". Tas palīdz citiem uzņēmējiem, primāri Krievijas, kuri grib ienākt šajā jaunajā tirgū. "Te ir savdabīgs deviņdesmito gadu Krievijas un mūsdienu mikslis. Dzīves ritms pilnīgi citādāks. Biznesmenis uz šejieni atbrauc ar lielām cerībām, domā, tūlīt es te izvērsīšos , bet viņam saka – dārgais, sēdies pie galda, atslābinies!"

Abhāzijā praktiski neeksistē biznesa kreditēšana, nav kur paņemt starta kapitālu. Prasīt kredītu kādā no Krievijas bankām abhāzu uzņēmumam nav nekādu tiesību

Zemūdens akmens ārvalstu biznesam ir arī tas, ka uzņēmēji neapzināti var pārkāpt Abhāzijas likumus. "Tāpēc, ka vietējie viņiem saka, ir jau labi, visu brālīgi atrisināsim," skaidro Kaļjagina.

Lielais ārvalstu kapitāls šādā niecīgā teritorijā nav īpaši ieinteresēts ieguldīt. "Pie mums ir tikai 240 000 iedzīvotāju un tūristi divus mēnešus gadā. Kam te ko pārdot?" stāsta Kaļjagina. Otra problēma – "mēs neesam starptautiski atzīti. Banku sistēma nav pilnīga, mums ir tranzīta rēķini," viņa turpina.

Abhāzijā praktiski neeksistē biznesa kreditēšana, nav kur paņemt starta kapitālu. Prasīt kredītu kādā no Krievijas bankām abhāzu uzņēmumam nav nekādu tiesību.

"Kad izlēmu savu mazo "startapu" izvest lielākā līmenī, kredīta garantijai no manis pieprasīja jau strādājošu veikalu," stāsta elektronikas veikala un veselīga uztura kafejnīcas Suhumi īpašnieks Deniss Samanbi. Lai sāktu biznesu, viņam bija nepieciešami 500 tūkstoši rubļu (7300 eiro), kurus nācās aizņemties no kādas privātpersonas ar 120 % gada likmi – un pat tad par šādu likmi nācās vienoties tikai ar "paziņu palīdzību", jo sākotnēji tika piedāvāta 180 % procentu likme.

Vainīga nav tikai valsts. Kara laikā cilvēkiem ir bēdas un stress, bet pēc tam atnāca brīvība. Un šajā brīdī tautai bija jāpārslēdzas uz saimniecisko domāšanu. Valsti kā savējo te īsti neizjūt, tāpēc arī nepieprasa trotuārus.

Vasarā šeit bija arī liels notikums – Suhumi un Gagri uzņēma starptautiski neatzīto valstu čempionātu


Suhumi ir divi teātri un viens kinoteātris, kurš arī ne vienmēr ir atvērts. Jaunieši kā Deniss ir spiesti meklēt izklaides paši. Modīgākā vieta ir kafejnīca "Volna", Sinopskas laukumā. Tur katru vakaru bez maksas tiek demonstrēts kino. Deniss, kurš ir klubu dzīves cienītājs, pirms pusgada pats ar draugiem organizēja atpūtas vakaru "Amnezia Project" ar dīdžejiem no Maskavas un Pēterburgas, citādi Suhumi ar nakts dzīvi esot "pavisam čābīgi".

Vasarā šeit bija arī liels notikums – Suhumi un Gagri uzņēma starptautiski neatzīto valstu čempionātu. Vienu no pilsētas stadioniem sacensībām modernizēja, bet otrs stadions tā arī palika ar padomju laika nokrāsu. To ieskauj nolaisti stendi un augļu koki, tāpēc uzreiz tā ieeja nav pamanāma. Arī rezultātu tablo ir aizsegts, bet viena tribīne vispār slēgta un norobežota ar sētu.

Mākslinieks-restaurators Anzors Sakaņija apmeklējis stadionu, tāpēc, ka viņam patīkot staigāt basām kājām pa zāli, un pat nenojautis, ka šodien te notiks Abhāzijas čempionāta spēle – "Spartaks" pret "Šahtjor".

Dzīve jau nebeidzas algā. Galvenais – cik cilvēks ir garīgi bagāts, Abhāziju, ziniet kā sauc? Par Dvēseles Valsti! Anzors Sakaņija

Anzors ir pasniedzējs Abhāzijas valsts universitātē (augstskolas šajā teritorijā ir tikai divas, vēl ir Suhumi atvērtais institūts), bet ar restaurāciju valstī jau sen neviens nenodarbojas – valsts darbus nepasūta.

"Kur pēc absolvēšanas strādā jūsu audzēkņi?" "Nu, visur," viņš novelk. "Visā pēcpadomju telpā pēc mācībām ir grūti atrast darbu. Tiem, kuri mācās uz pieciniekiem, ir vieglāk. Tos ņem tālāk mācīties aspirantūrā Maskavā, Sanktpēterburgā..."

"Un viņi tur arī paliek uz dzīvi?" "Daudzi paliek. Tomēr daudzi arī atgriežas!" viņš ļoti cenšas atrast pozitīvo. Bet uz jautājumu par savu algu runā izvairīgi: "Dzīve jau nebeidzas algā. Galvenais – cik cilvēks ir garīgi bagāts, Abhāziju, ziniet kā sauc? Par Dvēseles Valsti!"

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Abhāzija Krievija Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form