Atskats vēsturē: arī Dienvidkorejā reiz bija diktatori
Foto: Baek, Jong-sik/ cc

Koreja ir kā Divsejainais no filmas "Betmens" - kamēr ziemeļi ir kļuvuši par traģisku anekdoti diktatoru Kimu dzimtas un militarizētās birokrātijas vadībā, dienvidi tiek saukti par inovāciju lielvalsti, paraugdemokrātiju un ir 11. lielākā ekonomika pasaulē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmo diktatoru ievēl paši

Tomēr bieži tiek aizmirsts, ka totalitārā iekārta, kura vienā gadījumā valsti ir novedusi līdz noslēgtībai un absolūtai nabadzībai, ir iemesls arī otras valsts ekonomiskajiem panākumiem.

Totalitārā vara Korejā gan ir pavisam ierasta. Tajā gadsimtiem valdīja karaļu dinastijas, bet pēcāk - imperators, kura posteni 1910. gadā likvidēja Japānas okupācijas vara. Pirmās vēlēšanas Korejas vēsturē gan notika tikai pēc Japānas sakāves Otrā pasaules kara laikā, kura izbeidza 35 gadus ilgo Korejas okupāciju. Vēlēšanas gan notika atsevišķi katrā no ASV un PSRS okupācijas zonām, kuras tika izveidotas drīz pēc kara.

Komunistu pārvaldītajos ziemeļos par valsts vadītāju kļuva Kims Irsens, aizsākot vienu no nežēlīgākajiem totalitārajiem režīmiem jaunāko laiku vēsturē. Savukārt dienvidos 1948. gada jūlijā par valsts prezidentu tika ievēlēts reiz Koreju pametušais Li Sinmans, kurš trimdā bija strādājis par Vašingtonas universitātes pasniedzēju.

Atskats vēsturē: arī Dienvidkorejā reiz bija diktatori
Foto: Arhīva foto

Kamēr no Ziemeļkorejas dienvidos turpināja ieplūst politisko bēgļu straumes, pašā Dienvidkorejā bija gana daudz kreisi noskaņoto, kuri vēlējās pievienošanos komunistu vadītajai Ziemeļkorejai. Tie veidoja militāras partizānu grupas un uzbruka valdības iestādēm un ierēdņiem.

Li atbildēja ar negaidītu nežēlību, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli un izrēķinoties ar politiskajiem pretiniekiem. Tā laikā viņa vadītie spēki ieņēma daudzus zemnieku un zvejnieku ciemus, kuros nemiernieki bija vairumā, un nogalināja lielu daļu tajos esošo jauno vīriešu un sievietes, kā arī daudzus apcietināja.

1950. gadā sākoties Korejas karam, izrēķināšanās ar disidentiem un potenciāli bīstamajām personām tikai pieauga spēkā. Viņi masveidā tika nogādāti Čedžu salā, kur par bīstamākajiem uzskatītie tika iznīcināti nošaujot. Pēc kara līdz ar pieaugošo korupciju un līdzšinējo nežēlību tika apšaubīta prezidenta pārvēlēšana, un, lai to panāktu, Li apcietināja opozīcijas deputātus un izsludināja konstitūcijas labojumus, kuros paredzēja prezidenta ievēlēšanu ar tautas balsojumu.

Vēl 1960. gadā viņš ieguva neticamu 90% atbalstu, bet, kad ar lielu pārsvaru viceprezidenta vēlēšanās arī uzvarēja Li atbalstītais kandidāts, sākās plaši nemieri. Masānā policija nošāva vairākus protestējošos studentus, kā rezultātā nemieri tikai auga, liekot Li bēgt no valsts.

Otrais diktators sakārto valsti

Atskats vēsturē: arī Dienvidkorejā reiz bija diktatori
Foto: Arhīva foto

Pēc jaunām vēlēšanām no opozīcijas rindām tika ievēlēts jauns valsts vadītājs Juns Bosons, bet konstitūcijā ievērojami samazinātas viņa pilnvaras, varu nododot parlamentam. Straujas reformas un bijušās iekārtas atbalstītāju sodīšana izraisīja ekonomisko nestabilitāti.

Valsts militārajās aprindās brieda neapmierinātība ar pārmaiņām un auga pārliecība par komunistu drīzu uzvaru, ja valstī nekas nemainīsies. Viens no valsts militārajiem līderiem Paks Čonhi 1961. gada 16. maijā īstenoja apvērsumu, pārņemot varu savās rokās.

Tomēr šodien daudzkārt svarīgāks par viņa militāro pagātni un veidu, kādā Čonhi ienācis politikā, izrādījies viņa ekonomiskais devums. Čonhi darbojās pretēji liberālistu idejām ļaut valstij attīstīties pašplūsmā un uzsāka tās industrializāciju, orientējot valsti uz konkurētspējīgu eksportu.

Viņa valdība skaidri noteica vairākas attīstāmās nozares - mašīnbūvi, kuģubūvi, elektronisko rūpniecību, tekstilrūpniecību, naftas ķīmiju, kā arī melno un krāsaino metalurģiju. Tajās pēc Japānas parauga tika radīti valsts atbalstīti valdības izvēlētu ģimeņu koncerni jeb čeboli. Šie uzņēmumi saņēma milzīgas subsīdijas, nodokļu atlaides un citus valsts garantētus labumus.

Atskats vēsturē: arī Dienvidkorejā reiz bija diktatori
Foto: Bundesarchiv, B 145 Bild-F019521-0007 / Wegmann, Ludwig/ cc

Pamazām šīs politikas rezultātā izauga tādi nozaru monopola milži kā "Hyundai", "Samsung" un "LG". Plāns attīstīt spēcīgus monopolus nodrošināja, ka vismaz valsts lielākie uzņēmumi spēj brīvi konkurēt pasaules tirgos. Čonhi ekonomiskā politika izrādījās veiksmīga un Dienvidkoreja no vienas no nabadzīgākajām Āzijas valstīm nepilnu divdesmit gadu laikā kļuva par augsti attīstītu valsti ar strauji augošu ekonomiku.

Čonhi Dienvidkorejā valdīja 18 gadus, kuru laikā pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu, kā arī piedzīvoja vairākus atentātus. Lielāko neapmierinātību izraisīja tas, ka valsts izaugsmi tās iedzīvotāji nesajuta uzreiz - lielo koncernu attīstībā lielus ieguldījumus veica ārvalstu investori, un līdz ar to arī liela peļņas daļa vēl vairākus gadus aizplūda aiz robežām.

Pēdējais un liktenīgais atentāts tika īstenots 1979. gadā, ka diktatoru nogalināja paša drošības dienesta vadītājs.

Viņa paveiktā ieguldījumu valsts attīstībā daudzi korejieši apjautuši vien tagad. Iespējams, tieši viņa atstātais mantojums palīdzējis par valsts galvu kļūt viņa meitai un pašreizējai prezidentei Pakai Kinhje.

Trešais diktators 'mērc rokas asinīs'

Atskats vēsturē: arī Dienvidkorejā reiz bija diktatori
Foto: Al Chang/ ASV valdība

Pēc Čonhi noslepkavošanas viņa vietā stājas viceprezidents, bet ar jaunu apvērsumu tikai sešas dienas vēlāk faktiski varu valstī pārņēma Dienvidkorejas armijas ģenerālis Čons Du Hvans. Saprotot, ka gaidāma jauna militārā diktatūra, izcēlās plaši protesti un aicinājumi atjaunot demokrātiju, bet tie tika bargi apspiesti.

Tostarp armija pielietoja smago tehniku un ieročus, lai atgūtu kontroli pār Kvandžu pilsētu valsts dienvidos. Šajā operācijā gāja bojā vismaz 200 cilvēki, par ko jau 90. gadu vidū Čons tika notiesāts uz nāvi, bet vēlāk apžēlots.

Neskatoties uz nedemokrātisko valdīšanu, valdība, kuru lielā mērā veidoja agrākās militārpersonas, solīja jaunu ekonomiskās izaugsmes laikmetu un to arī spēja nodrošināt. Zemās procentu likmes un atvērtība ārvalstu investīcijām, kā arī joprojām augošie eksporta apjomi turpināja nostiprināt elektronikas un autobūves industrijas.

Tieši 80. gados valdība lielu ieguldījumu deva arī kultūras attīstībai. Tika uzbūvētas Korejas Nacionālā muzeja, Seulas mākslas centra, Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja ēkas, kā arī citas nozīmīgas kultūras būves.

Tomēr tā saucamais Kvandžu slaktiņš un regulārie cilvēku brīvību pārkāpumi diktatoram nekad netika piedoti, un auga atbalsts demokrātiskām pārmaiņām. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē protesti kļuva masveidīgi, un 1987. gada jūnijā valdība publiskoja reformu plānu.

Jau tā paša gada oktobrī ar referenduma palīdzību tika apstiprināta jauna konstitūcija, bet decembrī - ievēlēts jauns prezidents, izbeidzot pēdējo Dienvidkorejas diktatūru.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Dienvidkoreja Hyundai Kims Irsens Ziemeļkoreja
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form