18. gadsimtā celtā cietoksnī Kijevas centrā jau gadu darbojas "Pašaizsardzības štābs". Katru dienu uz šejieni nāk meitenes, viņu mātes un vecmāmiņas. Pa dienu rokdarbnieces sapulcējas tik daudz, ka ir grūti izspraukties cauri cietokšņa koridoriem, telpās dzirdamas sarunas, jūtama kafijas smarža un pa radio skan ukraiņu mūzika. Sievietes šeit pulcējas un darina formastērpus Donbasā karojošiem snaiperiem, raksta portāla "Delfi.lt" žurnālists Artūrs Morozovs.
Svētdienas vakarā sievietes met skatu pulkstenī – pēdējais metro vilciens atiet pusnaktī, pēc pusstundas.
No rītiem šeit ierodas vecāka gadagājuma kundzes, pensionāres vai nestrādājošās, pēc darba ierodas cita maiņa. Katra atnācēja zina savu darāmo.
"Es tagad labi pārzinu Luhanskas, Pisku un Mariupoles dabas ainavu, kaut ne reizi tur neesmu bijusi. Bet, ja brauktu, esmu droša, ka mani neviens tur nepamanītu," smejas Natālija, kura ir pilsētu sistēmu jomas speciāliste.
Katru vakaru viņa te ierodas izgatavot formastērpus Austrumukrainā karojošajiem snaiperiem. Viņa atzīst, ka dažkārt "aizšmauc" no darba, ja nepieciešams steidzami pabeigt tērpu.
"Es, kā jau vairums ukraiņu sieviešu, kopš bērnības mājās nodarbojos ar rokdarbiem – adu, tamborēju un šuju. Te, protams, nepietiek tikai ar prasmi šūt un adīt, tāpēc mēs konsultējamies ar snaiperiem, karavīriem, kuriem ir dienesta pieredze Irākā, Afganistānā, Čečenijā. Viņi mums rādīja ārzemju uniformas, paskaidroja pašu galveno, visas iespējamās detaļas," stāsta Natālija.
Katru formastērpu izgatavo pēc individuāla pasūtījuma, ņemot vērā norādītos izmērus, ģeogrāfiskos apstākļus un personīgās vēlmes. Trīs līdz četras sievietes vienu tādu formastērpu var izgatavot trīs dienās. Viens cilvēks to var izdarīt nedēļas laikā.
Natālija nāk no Kijevas. Palīdzēt armijai viņa nolēmusi patriotisma un personīgu motīvu vadīta. "Mans radinieks, kuram ir tikai 20 gadi, arī tagad karo Donbasā. Kā gan var nepalīdzēt armijai, kas mūs aizsargā?" viņa uzsver. Šajās telpās izgatavoti jau vairāk nekā 100 formastērpi snaiperiem, lēš sieviete.
Nātālija ir pārliecināta, ka Ukraina mainās uz labo pusi. "Mēs iepazinām savu nacionālo identitāti. Mums bija jāsaprot, kas mēs esam un kāpēc te esam. Žēl, ka Eiropa mums maz palīdz, bet mēs apvienojāmies un mums ir jāpaliek vienotiem līdz galam," stāsta dāma.
"Tautai nekad nevajadzētu norobežoties no armijas. Vīrieši, kuri mūs aizsargā, kuri savā zemē karo pret okupantiem, karo tā, kā prot un var. Viņiem ir jāzina, ka ļaudis viņus neaizmirsīs. Tāpēc es nevaru sēdēt mājās, zinot, ka varu kaut kā palīdzēt manas zemes aizstāvjiem," Natālija atbild uz jautājumu, kāpēc būtu jāpalīdz karavīriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
