Agdamas reģions bija pirmā Armēnijas 90. gados okupētā teritorija, kuru pēc 9. novembrī slēgtās vienošanās armēņi 20. novembrī atdeva Azerbaidžānai. Tā centrā esošā Agdama, kurā vēl 1991. gadā dzīvoja aptuveni 40 000 cilvēku, vairāk nekā 25 gadu laikā kļuvusi par spoku pilsētu.
Agdama dibināta 19. gadsimta sākumā, bet par strauji augošu pilsētu kļuva padomju okupācjas gados. Padomju Savienības statistikas dati liecina, ka pirms Otrā pasaules kara pilsētā dzīvojuši ap 10 000 cilvēku, 1989. gadā iedzīvotāju skaits bija jau dubultojies un tajā mita 23 000 cilvēku, bet jau divus gadus vēlāk – 40 000 (salīdzinājumam, Ventspilī dzīvo aptuveni 34 000 cilvēku).
Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums PSRS pēdējos gados skaidrojams ar etnisko saspīlējumu reģionā. Agdama kļuva par vienu no tām pilsētām, kurp devās no armēņu zvērīgajām represijām bēgošie azerbaidžāņi no Kalnu Karabahas un Armēnijas. Ne mazāk zvērīgi, slepkavojot un postot īpašumus, šajā laikā no Azerbaidžānas tika dzīti prom etniskie armēņi. Bēgļu straumes pastiprinājās pēc aktīvās karadarbības sākuma, un tiek lēsts, ka īsi pirms armēņu spēki 1993. gadā ieņēma Azerbaidžānas pilsētu, tajā līdzās pamatiedzīvotājiem bija patvērušies no 10 000 līdz pat 40 000 kara bēgļu.
Armēņu mērķis kopš konflikta sākuma bija pašas Kalnu Karabahas pašnoteikšanās nodrošināšana, ko pavadīja arī reģiona etniskā tīrīšana. Tā kā Kalnu Karabaha pati par sevi nerobežojas ar Armēniju, bet to ieskāva Azerbaidžāna, armēņi, izmantojot militāro pārspēku un haosu azerbaidžāņu valdībā, ieņēma arī plašas teritorijas ap Karabahu, no tām padzenot azerbaidžāņus. Agdama un reģions ap to kļuva par vienu no šādām teritorijām. Kopumā kara laikā un pēc tā bēgļu gaitās bija spiesti doties līdz pat 300 000 azerbaidžāņu.
Kalnu Karabahā vienmēr vairums iedzīvotāju bijuši etniskie armēņi, bet Azerbaidžānai okupētajās teritorijās ap to – azerbaidžāņi. Rezultātā plašas teritorijas ap Karabahu pēc kara kļuva mazapdzīvotas, un Armēnija īstenoja dažādas programmas, pat īpašus pabalstus, lai veicinātu armēņu vēlmi tajās dzīvot. Tās gan izrādījušās ne visai veiksmīgas, un šie reģioni tā arī palika mazapdzīvoti vai pavisam neapdzīvoti. Savukārt Agdama, būdama piefrontes zona, tā arī palika pamesta.
Pēckara pirmajos gados pilsētā ēkas apzināti un sistemātiski nojauktas, bet vēlāk tikai 26 kilometrus no Kalnu Karabahas galvaspilsētas Stepanakertas esošā Agdama kļuvusi par būvmateriālu, piemēram, ķieģeļu ieguves vietu. Vienīgās ēkas, kas tajā saglabājušās ir Džubas mošeja, kurai gan pēckara gados pazudis jumts, kā arī izdemolēts interjers, kā arī neliels skaits administratīvu ēku, kuras pielāgotas armēņu spēku izvietošanai.
Šogad 27. septembrī Azerbaidžāņi sāka Otro Kalnu Karbahas karu, sešās nedēļās pārņemot plašu Kalnu Karabahas dienvidu apgabalu, kā arī atgūstot Armēnijas okupētās Azerbaidžānas teritorijas uz dienvidiem un ziemeļaustrumiem no Karabahas. Pēc Suši pilsētas zaudēšanas un azerbaidžāņu spēku nostiprināšanās vien dažus kilometrus no Stepanakertas, Armēnijas premjers Nikols Pašinjans paziņoja, ka armēņu Bruņotie spēki bijuši absolūtas sagrāves priekšā, kā dēļ viņš piekritis parakstīt vienošanos par Azerbaidžānas jau ieņemto teritoriju, kā arī Armēnijas okupēto Azerbaidžānas reģionu nodošanu Azerbaidžānai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
