Mēs pārvērtējam Krievijas spēku, vērtē profesors Saimons Serfatijs

Saspīlējums Krievijas un Rietumu attiecībās bijis viens no centrālajiem tematiem, kuram aizvadīto gadu laikā pievērsušies politiķi, diplomāti un politisko norišu analītiķi. Ārpolitikas un drošības foruma "Rīgas konference 2019" ietvaros portāls "Delfi" uz sarunu aicināja amerikāņu ekspertu Saimonu Serfatiju (attēlā zemāk). Starptautiskās politikas aktualitāšu analīze ir nozare, kurā Serfatijs strādā jau vairākas desmitgades. Viņš ir profesors "Old Dominion" universitātē Norfolkā, ASV, Virdžīnijas štatā. Serfatijs vadījis arī domnīcas un ir vairāku grāmatu autors un redaktors.

Pēdējā laikā vairākas Rietumu valstis, tostarp ASV un Francija, runājušas par to, ka, iespējams, pienācis laiks pārskatīt attiecības ar Krieviju. Izskanējusi gatavība Krieviju no jauna uzņemt G8 valstu sastāvā, kā arī atvieglot sankciju režīmu. Vienlaikus tieši Krievijas darbības ir tās, kuras noveda pie šīm saspringtajām attiecībām. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

Visu šo aspektu līdzsvarošana ir delikāta lieta. No vienas puses, mēs nevaram provocēt Krieviju, piemēram, teikt, ka tai jāpamet Krimas pussala, – viņi to nedarīs. Tomēr mēs varam atrast veidus, kā pārtraukt karu Austrumukrainā, bet, lai to izdarītu, Krievija ir jāiesaista. Krievija nav jāprovocē, bet tai nav jāpakļaujas. Varbūt pēc vairākus gadus ilga sankciju režīma pienācis laiks saprast, ko Krievija ir gatava atdot, lai pretī iegūtu, piemēram, saspīlējuma samazināšanos, Austrumukrainas konflikta pierimšanu un ierobežotu tās centienus negatīvi ietekmēt Rietumu demokrātiju. Taču mēs neuzzināsim, kam Krievija ir gatava piekrist, kamēr tā netiks iesaistīta.

Mēs runājam par valsti, kura vairākkārt ir pārkāpusi starptautiskās tiesības un līgumus. Vai Krievijai var uzticēties?

Runa nav tikai par uzticību, bet arī par spēju panākt izpildāmu un pārbaudāmu vienošanos. To izdevās panākt ar PSRS 20. gadsimta 70. un 80. gados. Daži to sauktu par pielabināšanos Krievijai, bet kāda ir alternatīva? Mūžīgs karš? Uzskatu, ka pienācis laiks iesaistīt Krieviju. Tas nenozīmē Krieviju obligāti no jauna uzņemt G8, bet vismaz parādīt tai, ka mēs esam gatavi runāt.