Pirms 70 gadiem aprāvās Annas Frankas stāsts
Foto: Vida Press

Tikai dažus mēnešus pirms Nacistiskās Vācijas pilnīgas sagrāves Bergenbelzenas koncentrācijas nometnē aprāvās tīfa un necilvēcīgo apstākļu nomocītās Annas Frankas dzīves stāsts.

Jaunās ebreju meitenes nāves diena nav konkrēti zināma, taču tiek lēsts, ka tas noticis ap 1945. gada marta vidu. Jau 15. aprīlī nometnē izdzīvojušos atbrīvoja Lielbritānijas un Kanādas apvienotie spēki.

No astoņiem cilvēkiem, ar kuriem Anna gandrīz divus gadus dzīvoja slēpnī Nīderlandes galvaspilsētas Amsterdamas Prinzengrahtas rajonā, izdzīvoja tikai Annas tēvs Oto Franks. Viņa rokās jau drīz pēc atbrīvošanas nonāca kādas paziņas atrastā Annas dienasgrāmata, kuru meitene bija rakstījusi, dzīvojot slēpnī.

Ģimeni zaudējušo tēvu meitas emocionālais un dziļais stāstījums aizkustināja, un viņš tās norakstu aizsūtīja radiem Šveicē. Kā Franks vēlāk atklāja presei, viņš pats šo dienasgrāmatu bija meitai dāvinājis viņas 13 gadu jubilejā, apsolot tajā nekad neskatīties un to arī nedarīja.

Arī Annas pirmais ieraksts to apliecina:

"1942. gada 12. jūnijā
Es ceru, ka varēšu tev uzticēt it visu tā, kā līdz šim vēl nekad neesmu varējusi, un ceru, ka tu man būsi liels atspaids."

Lai pavēstītu Nīderlandes sabiedrībai par šausmām, kādas bija jāpiedzīvo viņa un daudzām citām ebreju ģimenēm, kā arī citiem nacistu vajātajiem, Annas tēvs dienasgrāmatu nodeva iespiešanai. Tās rediģētās versijas pirmizdevums 1947. gadā Nīderlandē ieguva lielu popularitāti.

Tomēr tikai pēc pilnas dienasgrāmatas tulkošanas un tās pirmizdevuma angļu valodā 1952. gadā "Annas Frankas dienasgrāmata" kļuva par vienu no pazīstamākajiem holokausta šausmu vēstnešiem pasaulē.

Dienasgrāmata ļāva ielūkoties tajās bēguļojošo dzīves niansēs, kuras to nepieredzējušie citādi nespētu saprast:

"PROSPEKTS UN ROKASGRĀMATA
īpaši nodibinātai slēptuvei, kurā pagaidām uzturas ebreji un viņiem līdzīgie.
Atvērta cauru gadu
Skaista, mierīga apkārtne bez meža Amsterdamas centrā. Satiksme ar 13. un 17. tramvaju, kā arī ar mašīnām un velosipēdiem tiem, kuriem vācieši nav aizlieguši lietot šos satiksmes līdzekļus, taču nokļūt te var ar kājām.
Dzīvokļa īre
Nav jāmaksā.
Veģetārā diētiskā virtuve
Tekošs ūdens
vannas istabā (bez vannas) un, diemžēl, arī no dažām sienām.
Ērtas telpas visādu mantu uzglabāšanai
Pašiem sava radiostacija - tieša saikne ar Londonu, Ņujorku, Telavivu un daudzām citām stacijām. Aparāts ir īrnieku rīcībā no pulksten 6.00 vakarā.
Atpūtas stundas
No pulksten 10.00 vakarā līdz 7.30 rītā, svētdienās līdz pulksten desmitiem. Izņēmuma gadījumos pēc mājas pārvaldes norādījuma atpūtas stundas var ierīkot dienas vidū. Šie norādījumi stingri jāievēro vispārējās drošības interesēs!!!!
Brīvdienas
Līdz turpmākam atceltas.
Sarunu valoda
Jebkura kultūras valoda... tikai čukstus!!!!
Vingrošana
Ik dienas.
Mācības
Stenogrāfija, viena stunda nedēļā (rakstiski). Angļu valoda, franču valoda, matemātika un vēsture jebkurā dienas laikā.
Ēdienreizes
Brokastis ik dienas, izņemot svētdienas un svētku dienas, - tieši pulksten deviņos.
Pusdienas no 1.15 līdz 1.45
Vakariņas - aukstā vai karstā veidā dažādos laikos atkarībā no pēdējo ziņu raidījuma.
Pienākumi pret pārtikas apgādes komisiju
Jebkurā brīdī palīdzēt kantora darbā.
Vanna
Ik svētdienas visu īrnieku rīcībā no pulksten 9.00 rītā ir "vanna". Mazgāties pēc izvēles var tualetes telpā, virtuvē, kabinetā vai kantorī.
Stipri dzērieni atļauti tikai ar ārsta receptēm.
Anna"

Mazās meitenes dienasgrāmata piedzīvojusi tulkojumus vairākos desmitos pasaules valodu, kļūstot par simbolu nacistu kara noziegumiem. Savukārt holokausta noliedzēju vidū ir izplatīts uzskats, ka grāmata ir safabricējums.

Pēc grāmatas sižeta tapusī luga 1955. gadā ieguva Pulicera balvu, bet 1959. gadā ASV iznāca filma, kurā spēlējošā Šellija Vintersa saņēma "Oskara" balvu kā labākā otrā plāna aktrise. Aktrise balvu ziedoja Annas Frankas muzejam Amsterdamā.

"Piektdien, 1944. gada 23. jūnijā
Mīļā Kitij!
Nekā sevišķa nav. Angļi sākuši uzbrukumu Šerbūrai. Pims un van Dāns domā, ka 10. oktobrī mēs būsim brīvi! Krievi arī piedalās šajā operācijā un vakar sāka uzbrukumu Vitebskai, tieši trīs gadus pēc vācu iebrukuma.
Mums tikpat kā nemaz vairs nav kartupeļu; grasāmies palikušos saskaitīt un sadalīt savā starpā; lai tad katrs dara, kā pašam tīk.
Anna"

Pēdējais no dienasgrāmatas ierakstiem, kurus Anna rakstīja savai iedomu draudzenei Kitijai (versijas par tās izcelsmi ir dažādas), tapis 1944. gada 1. augustā.

Jau trīs dienas vēlāk - 4. augustā - pēc kāda nodevēja ziņojuma slēpnī ielauzās tā sauktā "zaļā policija" un aizveda visus tās iemītniekus. Sākumā viņi tika nosūtīti spaidu darbos uz Vesterborkas koncentrācijas nometni Nīderlandē, bet jau septembra sākumā pārsūtīti uz Aušvices nometni Polijā.

Tur tēvs tika nošķirts atsevišķi, un Anna kopā ar māti un māsu Margotu pa dienām sūtīta spaidu darbos. Oktobra beigās abas māsas pārceltas uz Bergenbelzenas koncentrācijas nometni. Viņu māte jau drīz mirusi no bada, jo gandrīz visu sev piešķirto maizi pēdējo mēnešu laikā bija atdevusi meitām.

Kā vēlāk zinājuši teikt citi nometnes iedzīvotāji, kuri Annu satikuši, meitene domājusi, ka abi viņas vecāki ir miruši, un vairs nevēlējusies dzīvot. Martā Bergenbelzenā izplatījās tīfa infekcija. Abas māsas saslimušas un mirušas ar dažu dienu starpību.

Tags

Anna Franka Holokausts Nacistiskā Vācija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form