Teroristam Karlosam Šakālim atkal jāstājas tiesas priekšā  (2)

Pašpasludinātais revolucionārs no Venecuēlas, kura īstais vārds ir  Karloss Iļjičs Ramiress Sančess, apsūdzēts par 1974. gadā sarīkotu uzbrukumu ar granātu Parīzes piepilsētā, kurā divi cilvēki gāja bojā, bet 34 guva ievainojumus.

Par šī terorakta sarīkošanu Sančess pēc pieciem gadiem pats atzinies kādam Alžīrijas laikrakstam. Rīkojumu par tiesisko vajāšanu pret Šakāli otrdien izdevis tiesnesis, kurš specializējas terorisma lietās.

Francijas nacionālā noziedzības upuru federācija jaunu Karlosa apsūdzēšanu nosauca par "taisnīguma un upuru uzvaru, un iespēju nodot vēsti teroristiem". "Lai cik ilgs laiks pagājis, nebūs iespējas izbēgt, un viņiem būs jāatbild par savu rīcību," paziņoja federācijas vadītājs Fransuā Rudeski.  

64 gadus vecais terorists tika arestēts 1994.gadā Hartūmā. Viņu arestēja Francijas slepenā dienesta aģenti, kuriem atbalstu sniedza Sudānas valdība. Pēc aresta viņš tika nogādāts Francijā.

2011.gadā Francijas tiesa piesprieda viņam mūža ieslodzījumu par 1982. un 1983.gadā Francijā sarīkotajiem sprādzieniem, kuros tika nogalināti 11 cilvēki, bet vēl gandrīz 150 tika ievainoti.

Tobrīd Karloss Šakālis jau izcieta vienu mūža ieslodzījumu, kas viņam tika piespriests par 1975.gadā pastrādāto divu Francijas policistu un kāda policijas informatora slepkavību.

Līdz ar trim citām personām Karloss tika vainots par Parīzes-Tulūzas vilciena spridzināšanu, kurā gāja bojā pieci cilvēki, par uzbrukumu arābu valodā iznākošā laikraksta "Al Watan" Parīzes redakcijai, kura laikā tika noslepkavots viens cilvēks, par eksplozijas sarīkošanu vienā no Marseļas dzelzceļa stacijām, noslepkavojot divus cilvēkus, un par spridzekļa uzstādīšanu ātrvilcienā TGV, kas prasīja trīs upurus.

Apsūdzības rakstā bija teikts, ka sprādzieni rīkoti, Karlosam radot "privātu karu" pret Franciju, lai panāktu divu savas bandas locekļu atbrīvošanu. Viņi tika arestēti brīdī, kad gatavoja uzbrukumu Kuveitas vēstniecībai Parīzē. Tiek uzskatīts, ka Karloss Šakālis savu bandu vadīja ar bēdīgi slavenās Austrumvācijas slepenpolicijas "Stasi" atbalstu.

Prokuratūrai ilgu laiku bija grūti savākt pierādījumus, lai nodrošinātu notiesājošu spriedumu. Tas izdevās tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad kļuva pieejami "Stasi" slepenie dokumenti.