Dokumentālo filmu "Schwarz auf Weiss: Eine Reise durch Deutschland" ("Melns uz balta: Ceļojums caur Vāciju") uzņēmis Vācijā labi zināmais žurnālists Ginters Valrafs.
Filmā redzamā šokējušā diskriminācija un nereti arī rasisms, kas balansē uz vardarbības robežas, aprakstīts arī 14.oktobrī izdotajā Valrafa grāmatā "Aus der schönen neuen Welt: Expeditionen ins Landesinnere" ("No brīnišķīgās jaunās pasaules: Ekspedīcijas zemes vidienē").
"Visus tos mēnešus, kad biju ceļā kā melnādainais, nereti jutos, ka man atņemta cieņa," rakstā izdevumam "Die Zeit" norāda žurnālists, kurš ceļojuma laikā uzdevās par Kvami Ogonno.
"Ir grūti izlemt, kas bija briesmīgāk - piedzīvot atklātu agresiju, vēsu noraidījumu vai nepatiesu draudzīgumu aiz žēlastības," viņš raksta.
Rasisma problēma Vācijas sabiedrībā tika aktualizēta jau jūlijā, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) īpašais ziņotājs rasisma jautājumos Githu Muigai pēc faktu noskaidrošanas paziņoja, ka valstij aktīvāk jāvēršas pret etnisko minoritāšu diskrimināciju ikdienas dzīvē.
Lai gan Valrafa kritiķi piekrīt, ka būtu jāizskauž Vācijā valdošā ksenofobija un rasisms, daudzi apšauba, vai žurnālists, maskējoties par melnādainu imigrantu, izvēlējies pareizo veidu, kā šo problēmu aktualizēt sabiedrībā.
"1920.gados ASV bija jau šāds melnādainā stāsts," norādīja Vācijas melnādaino iedzīvotāju iniciatīvas fonda direktors Tahīrs Della.
"Tas notika tāpēc, ka melnādainie nedrīkstēja uzstāties klubos un teātros, tādēļ baltādainie pārģērbās, lai viņus atdarinātu - attēlojot viņus kā [cilvēkus] bez balss, kuriem liegta pieeja kultūras dzīvei. Valrafa kungs izmanto šo pašu formu, spēlējot lomu, uz ko viņam nav tiesību, un [tādējādi] atņemot balsi tiem, kurus tas tiešām ietekmē," uzskata Della.
Žurnālists jau iepriekš veicis līdzīgus projektus. 1985.gadā viņš uzdevās par turku viesstrādnieku, savukārt pēcāk iefiltrējās laikraksta "Bild" redakcijā, lai norādītu uz apšaubāmu žurnālistikas praksi.
Tomēr jautājums, vai ar izvēlētajām metodēm viņam izdosies sasniegt iecerēto mērķi, joprojām ir aktuāls.
"Šo jautājumu Vācijā daudzi cilvēki vēlas akcentēt," pastāstīja Della. "Viņš, protams, ir baltādainais ar zināmu ietekmi un reputāciju par nostāšanos to cilvēku pusē, kuru tiesības ir ierobežotas. Kad mēs mēģinām to risināt, problēma tiek noliegta un apslāpēta. Jautājums ir - vai tiks uzklausītas mūsu sūdzības un vai viņš [tādējādi] mums izdara pakalpojumu, par ko es šaubos."
Valrafa izvēlētā metode pasaulē nav nekas jauns. 1961.gadā ASV nāca klajā grāmata "Black like me" ("Melns kā es"), kurā aprakstīts kāda baltādainā ceļojums pa rasistiskajiem Amerikas dienvidiem. Grāmata kļuvusi par obligāto literatūru daudzās ASV skolās.
Fakts, ka līdzīga rakstura stāsts Vācijā publicēts pēc gandrīz 50 gadiem, norāda uz rasisma problēmām, kas kļuvušas īpaši aktuālas, aizvien pieaugot imigrantu skaitam.
Tomēr daudzi vācieši negribīgi atzīst sabiedrībā valdošo rasismu, it īpaši pēc holokausta noziegumiem.
"Varbūt tas ir tādēļ, ka rasisms tiek uzskatīts par problēmu tikai citās valstīs," sacīja Della. "Vācija uzskata, ka pagātnē pieļāvusi kļūdas un no tām mācījusies, bet tā nav."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
