"Mūžīgais sasalums varētu būt īstā vieta, kur meklēt dzīvību uz Marsa," norādījis biologs, kura vadītajā komandā strādājuši zinātnieki no ASV, Kanādas, Krievijas un Zviedrijas. Viņi pārbaudījuši mikroorganismus, kas atrasti Kanādas ziemeļos - Jukonā, kā arī Sibīrijā un Antarktīdā, mūžīgā sasalumā slānī dziļumā līdz desmit metriem.
Šūnai mirstot, tās DNS sadalās, bet zinātnieku pētītie paraugi veido ļoti garas ķēdes, apliecinot, ka šūnas spēj nemitīgi atjaunot ģenētisko materiālu un palikt dzīvas, stāstījis Villerslēvs, kura atklājums aprakstīts izdevumā "Proceedings of the Academy of Sciences".
"Tās ir aktīvas šūnas, kas atjauno savu DNS, lai nepieļautu genomu noārdīšanos. Tāpat notiek ar cilvēkiem," viņš sacījis telefona intervijā.
Zinātniekiem vēl nav skaidrs mehānisms, kas nodrošina šo nemitīgo atjaunošanos, bet Villerslēvs norādījis, ka šūnas uzņēmušas slāpekli un fosforu saturošas barības vielas, kas atrodamas mūžīgajā sasalumā.
Kā sacījis dāņu biologs, šis atklājums ir interesants arī tāpēc, ka uz Marsa valda daudz zemākas un stabilākas temperatūras, kas nodrošina vēl labvēlīgāku vidi šādai dzīvības formai.
Lai gan vairākums zinātnieku uzskata, ka uz Marsa dzīvību nav vērts meklēt, tomēr šādi atklājumi, kas liecina, ka uz Zemes ir mikroorganismi, kas spēj izdzīvot ārkārtīgi nelabvēlīgos apstākļos, izraisījis jaunas diskusijas par ārpuszemes dzīvības iespējamību.
Pēc Villerslēva teiktā, speciālisti jau agrāk zinājuši, ka šie mikroorganismi spēj ilgu laiku izdzīvot bez barības vielām, tomēr līdz pat šim laikam viņiem nav bijis priekšstata, cik ilgi tie spēj pastāvēt.
To zinot un atrodot atbildi uz jautājumu, ar ko skaidrojama šī ilgmūžība, zinātniekiem, iespējams, izdotos labāk izprast novecošanās procesus.
Vienlaikus biologs atzinis, ka zinātnei vēl ejams tāls ceļš no šā pētījuma līdz izpratnei, kā un kāpēc dažas šūnas spēj dzīvot tik ilgi.
Kā uzsvēris Villerslēvs, viņa komandas atklājums pamudina izvirzīt vēl fundamentālākus jautājumus, kas attiecas uz Darvina evolūcijas teoriju, jo vecākās DNS molekulas, šķiet, satur kodus, kas ļauj tām pārspēt jaunākas dzīvības formas.
"Darvina evolūcijas teorija balstās uz pieņēmumu, ka dzīvie organismi nekad neatgriežas agrākajā ģenētiskajā stadijā. Taču mūsu atklājums ļauj uzdot jautājumu, vai evolūcijas process nevirzās pa apli un attīstība, tēlaini runājot, "nerij pati savu asti". Var arī jautāt, vai un kad vecais ģenētiskais materiāls sajaucas ar jauno," viņš piebildis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
