visi barikāžu objekti

Barikāžu notikumos piedalījās ar sviesta nazi

Barikāžu dalībnieku un to cilvēku atmiņās, kuri paši liktenīgajās 1991. gada janvāra dienās kaut reizi izgāja cauri Vecrīgai, bieži tiek pieminētas "cimdu tantes", kuras barikāžu dalībniekiem izdalīja desmitiem pašu noadīto dūraiņu, tējas vārītāji, kā arī cilvēki ar sviestmaizīšu groziem. Tagadējā Dzelzceļa muzeja direktore Ieva Pētersone tolaik vēl studēja un strādāja par ekskursiju vadītāju blakus Domam esošajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un aktīvi iesaistījās muzeja telpās notiekošajā sviestmaizīšu smērēšanā.

Janvārī aprit 25 gadi, kopš Vecrīgā un ap svarīgākajiem stratēģiskajiem objektiem valstī tika celtas barikādes, lai aizsargātos no iespējamā padomju varai lojālo spēku uzbrukuma. Portāls "Delfi" piedāvā uzzināt, kas stratēģiski svarīgās vietās Rīgā notika pirms 25 gadiem, un atminēties tā laika notikumus.

Kāpēc jūs šeit bijāt un kā piedalījāties barikādēs?

Tajā laikā es biju Vēstures un filozofijas fakultātes studente, bet strādāju arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā par ekskursiju vadītāju. Kad sākās barikāžu laiks, protams, bija sajūta, ka ir jāpiedalās.

Mēs staigājām pa Vecrīgu, un atnācu arī uz savu darba vietu, kur jau viss notika - izrādījās, ka šeit smērē maizītes barikāžu dalībniekiem. Tā mēs te smērējām.

DOMA LAUKUMS/RADIO NAMS

Barikādes Vecrīgas sirdī – Doma laukumā – sāka veidot 13. janvārī. Naktī tika metināti "tanku eži" (metāla konstrukcijas tanku vai citas tehnikas kustības kavēšanai), kas tika izvietoti šķērsielās, kuras nebija iespējams bloķēt ar smago tehniku. Vecrīgu burtiski piepildīja lauksaimniecības tehnika un kravas automobiļi, veidojot pamatīgus šķēršļus iespējamajiem uzbrucējiem.

Doma baznīca kļuva ne tikai par medpunktu, kurā glabājās dažādi pirmās palīdzības sniegšanai nepieciešami medikamenti un pārsienamie materiāli, bet arī par sava veida atbalsta punktu tiem, kuri uz barikādēm atbraukuši no attāliem Latvijas nostūriem. Vecpilsētas sargiem laukumā bija iespējams paēst, tādēļ baznīcā nereti bija vērojams neparasts skats – ļaudis sēdēja uz soliem, dzerot tēju un ēdot sviestmaizes, dažs bija iemidzis.

Laukumā kvēloja ugunskuri un skanēja koncerti, liela daļa barikāžu dalībnieku, kuri uzturējušies Doma laukumā, tur valdošo gaisotni raksturojuši kā mierīgu un brīvu no bailēm.

Kas telpā, kur smērēja maizītes, atradās ikdienā?

Kanceleja. Brīvdienās un vakaros šeit bija jādežūrē, lai atbildētu uz telefona zvaniem. Mēs šeit arī sēdējām un pieņēmām ekskursijas. Protams, ka jaunākie darbinieki bija tie, kas šeit dežūrēja.

Šī arī bija vienīgā telpa, kur varēja tās maizītes smērēt, jo muzejs tomēr ir muzejs. Ekspozīciju zālēs nedomāju, ka varētu to darīt, varbūt ekstrēmos apstākļos. Lejā foajē arī nē, tāpēc kancelejā.

Kas jūs šeit bijāt?

Pamatā šeit bija darbinieki, bet noteikti arī viņu draugi, ģimenes locekļi. Es arī atceros, ka biju šeit kopā ar savu vidusskolas laiku draudzeni Vitu, ar kuru mēs kopā no Vecmīlgrāvja braucām vakaros uz Vecrīgu un no rītiem atpakaļ mājās mazliet pagulēt un iet uz skolu. Mums bija sesijas laiks - bija tā, ka tobrīd kaut kas jau bija nokārtots, bet tobrīd faktiski nekas nenotika, un studentiem visdrīzāk bija vieglāk, bet tiem, kas strādāja, tiem turpinājās darbs.

Barikādes cēla pēc Lietuvas traģiskajiem notikumiem. Kā atceraties tos?

Man šķiet, ka pirmās ziņas es dzirdēju pa radio, un tad sekoja uzsaukums. Tajā brīdī Dainis Īvāns un [Latvijas] Tautas fronte bija tādas autoritātes, ka cilvēki uzreiz klausījās. Bija aicinājums iet uz Daugavmalas demonstrāciju, un mēs saģērbāmies tautastērpos, lai skaisti izskatītos. Es otru tādu reizi neatceros, ja nu vienīgi Tautas frontes kongresu vai Mežaparkā manifestācijas. Tur varēja izjust to, kā mēs sakām, dziesmoto revolūciju.

Man šķiet, ka pēc demonstrācijas mēs aizbraucām mājās, lai naktī būtu silti, un ar autobusu braucām atpakaļ uz Vecrīgu un uzreiz pēc tam sākās vakara dežūras, jo visiem bija sajūta, ka vakarā vai naktī varētu notikt kaut kas īpašs. Bija arī sajūta, ka cilvēki vairāk brauca tieši uz nakti, un arī mēs tā darījām.

"Daudz redzējām sabiedrībā zināmus cilvēkus. Slavenais stāsts par to, ka Jānis Vanags staigāja ar ugunsdzēšamo aparātu pa Vecrīgu - arī viņu mēs satikām. Daudzi domāja par to, kas varētu notikt, un nēsāja līdzi ugunsdzēšamos aparātus."

Kāpēc jūs smērējāt sviestmaizītes?

Man šķiet, ka tā ir viena praktiska lieta, ko varēja darīt. Es nezinu, ko mēs darītu, ja kaut kas [bīstams] būtu noticis, bet bija svarīgi piedalīties. Tas, ka tu esi to izdarījis, bija ļoti liels gandarījums. Lai gan tas darbs nav nekāds, nebija viegli, pirksti bija piekusuši no naža turēšanas.

Paši nesāt izejvielas maizītēm?

Par to, kas ko organizēja, gan nemācēšu pateikt. Bija tā, ka Vecrīgā pie ugunskuriem bija cilvēki, kas paši nesa - tantiņas bija kaut ko cepušas un nesa, un tad bija kolhozi, kas vēl tajā laikā pastāvēja, - viņi veda, piemēram, šprotes bundžās.

Man šķiet, ka mēs smērējām šprotu maizītes, vismaz es to tā atceros. Bija sviests, viss tika sanests, un mēs tik smērējām. Vakarā sākām un tas bija diezgan ilgi, pie četrpadsmitās sviesta paciņas man tas skaits sajuka un nezinu, cik kopumā sviesta paciņas kopā ar muzeja darbiniekiem un saviem draugiem izsmērējām. Kaut kādā veidā bija jāpalīdz, un šis, man šķiet, bija ļoti lietderīgs ieguldījums.

Bija tādi cilvēki, kas sviestmaizes lika uz lielām paplātēm un caur krusteju un Doma dārzu nesa uz Doma baznīcu. Nesa arī citur, bet Doma baznīcā cilvēki vairāk nāca sildīties, arī mēs paši vairākkārt aizgājām.

Īpaši tad, kad staigāja pa āru, tad gāja vai nu uz Jēkaba katedrāli vai uz citām baznīcām. Visas bija vaļā, lai cilvēkiem būtu iespēja sasildīties ne tikai pie ugunskuriem, bet arī iekšā kur ienākt. Tad Doma baznīcā bija vairāk cilvēku. Kāds tur atpūtās, kāds snauda, bija arī medpunkts, kur varēja doties, ja bija kāda palīdzība nepieciešama. Tas bija vajadzīgs, jo tu staigā, nosalsti, mazliet piekūsti un tad atnāc atlaidies, atpūties, jo daudziem, kuri bija atbraukuši no laukiem, jau nebija mājas, kurp tā uzreiz aizbraukt.

Arī jūs gulējāt muzejā?

Jā, jāatzīstas, muzeja kabinetā smuki nosnaudos.

Tas bija te, agrākajā muzeja kancelejā, kur notika sviestmaizīšu smērēšana, vai direktores kabinetā?

Nē, pasarg’ Dievs, mums bija savs maziņš kabinets pirmajā stāvā. Es īsti vairs neatceros, bet visdrīzāk jau bija tā, ka no rīta puses jau bija kaut kur jāiet vai bija jāstrādā, un bija skaidrs, ka nav jēga braukt atpakaļ uz Vecmīlgrāvi. Kā zināms uz Vecmīlgrāvi bija arī bīstami braukt.

Bija jābrauc pāri Vecmīlgrāvja tiltam, tas tika sargāts, tur bija daudz smagās tehnikas sadzīts, taču tur bieži cauršāva riepas un uzbruka cilvēkiem. Pie Vecmīlgrāvja tilta bija ļoti grūti stāvēt, jo tur nekad nezināja, kad omonieši brauks.

Tur arī bija savi piedzīvojumi. Diemžēl, vienā rītā, kad bijām ceļā uz mājām, lai mazliet pagulētu - tas arī, man šķiet, bija vistraģiskākais iespaids - mēs braucām ar 2. autobusu un iebraucām pieturā pie Vecmīlgrāvja tilta. Tajā brīdī arī OMON bija atbraucis, un visi tilta aizsargi bija noguldīti gar zemi. Autobuss stāvēja. Es domāju, ka arī šoferis nezināja, ko darīt.

Tā sajūta bija tāda... Viss autobuss stāvēja kapa klusumā. Es neatceros, bet man šķiet, ka viens omonietis arī nolaida vienu kārtu pāri noguldītajiem cilvēkiem. Tu sēdi pie autobusa loga un omonietis ir turpat pie loga. Bet viņš parādīja, lai autobuss brauc, un viss autobuss noelsās. Rokas pēc tam bišku trīcēja, bet tas netraucēja vakarā atkal braukt uz barikādēm.

Bija arī citas maizīšu smērētavas šeit tuvumā?

Noteikti bija, jo, lai pabarotu to cilvēku daudzumu, kas bija Vecrīgā, vajadzēja daudz. Studenti, starp citu, izmantoja barikādes arī savtīgos nolūkos - daudzi, kas dzīvoja kopmītnēs, nāca uz brokastīm.

Kāda šeit bija sajūta? Bija bail kādā brīdī?

Jaunībā jūra līdz ceļiem. Mēs bijām naivi un uz tāda kā pacēluma. Pirmā nojauta par to, kas varētu notikt un cik tas varētu būt nopietni, bija pēc Roberta Mūrnieka nošaušanas, un, saprotams, Bastejkalna notikumiem.

No otras puses tomēr vairāk bija absolūtā brīvības sajūta, kad tu naktī brīvi staigā pa Vecrīgu, ir savi cilvēki, runā latviski, dzied, deg ugunskuri un sapazīstas sveši cilvēki. Tā sajūta, ka sešos rītā izej Doma laukumā, un tur atskaņo Latvijas himnu, un visi vīri, kas sēž pie ugunskuriem, ceļas kājās, un, lai arī ir ziema un auksts, noņem cepures un dzied, un pēc tam atkal turpinās ikdiena... Es domāju, ka mēs neapjautām, ka vajadzētu baidīties, bet varbūt arī nevajadzēja.

Daudz redzējām sabiedrībā zināmus cilvēkus. Slavenais stāsts par to, ka Jānis Vanags staigāja ar ugunsdzēšamo aparātu pa Vecrīgu - arī viņu mēs satikām. Viņš tāds nebija vienīgais, jo daudzi domāja par to, kas varētu notikt un nēsāja līdzi ugunsdzēšamos aparātus. Bija arī tādi, kas ar gāzmaskām staigāja. Bija organizētās vienības un arī tautas kustība, kur vienkārši cilvēki nāca.

Dažkārt pat aicināja nenākt, varbūt ne gluži nenākt, bet būt piesardzīgiem, bērnus nelaist un tā, bet cilvēki jau neklausīja, jo sajūta jau bija brīnišķīga.

Vēl barikāžu sajūta ir tā, ka tu gulēji ar radio pie auss. Cilvēki pa Vecrīgu staigāja ar ieslēgtu radio - tas bija vienīgais saziņas veids. Visi zināja, ka, ja kaut kas būs, tad to paziņos pa radio. Kad gāja gulēt, tad radio neizslēdza, tas skanēja.

"Tagad, skatoties Ukrainas Maidanu, skaidrs, kāds scenārijs apmēram varēja toreiz izvērsties, un tad paliek bail. Mēs bruģi nejaucām ārā, bet viņiem bija jājauc, jo viņi aizsargājās."

Tagad, skatoties Ukrainas Maidanu, skaidrs, kāds scenārijs apmēram varēja toreiz izvērsties, un tad paliek bail. Mēs bruģi nejaucām ārā, bet viņiem bija jājauc, jo viņi aizsargājās.

Kas pirmais ienāk prātā, kad piemin Barikāžu laiku?

Nupat pieminētā epizode par Doma laukumu, ugunskuru un himnu sešos no rīta. Un smarža - tu ej pa Vecrīgu un visur ir ugunskuru smarža

Ikdienā, skrienot cauri [Doma laukumam], gan neienāk prātā. Tas aizmirstas, vienīgi Ukrainas notikumi uzjundīja atmiņas, kā tas notiek arī katru gadu, kad piemin barikāžu notikumus.

Tagad man ir kolēģi, kuri šo laiku nemaz nav piedzīvojuši, jo ir dzimuši pēc šiem notikumiem. Savukārt kāda kolēģe savus dēlus veda uz Ukrainu, uz Maidanu, kad jau bija mierīgāk, bet barikādes vēl bija. Tas bija ļoti vērtīgs laiks, bet tagad tomēr ir sajūta, ka grūtākais ir bijis pēc tam - nauda, vara un brīvība.

Materiāls tapis sadarbībā ar vietni barikadopedija.lv

Barikāžu laika karte - spied uz objektiem, lai noskatītos liecinieku atmiņu videostāstus
un uzzinātu, kas katrā vietā notika pirms 25 gadiem

DOMA LAUKUMS/RADIO NAMS

Barikādes Vecrīgas sirdī – Doma laukumā – sāka veidot 13. janvārī. Naktī tika metināti “tanku eži” (metāla...

Zaķusala

Barikādes Zaķusalas televīzijas kompleksā iedzīvotāji no smiltīm un baļķiem, kā arī, piesaistot lauksaimniecības...

Preses nams

2. janvāris sākās ar ziņu – Preses namu pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) rīkojuma...

Brīvības piemineklis

13. janvāra vakarā Brīvības pieminekļa pakājē iemirdzējās simtiem svecīšu. Tās aizdegtas, pieminot Lietuvas...

Augstākā padome

Pie stratēģiski svarīgās Augstākas padomes (AP) ēkas barikādes sāka veidot 13. janvārī, un jau pirmajā naktī...

TELEFONA UN TELEGRĀFA CENTRĀLE

Šo stratēģiski svarīgo objektu Dzirnavu ielā cilvēki steidza apsargāt jau kopš 13. janvāra. Piekļuvi ēkai...

Bastejkalns

20. janvāra vakarā Bastejkalnā no šautiem ievainojumiem mira kinooperatori Andris Slapiņš un...

Vecmīlgrāvja tilts

Vecmīlgrāvja tilts atradās tuvu Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON)...

Iekšlietu ministrija

20. janvārī ap pulksten 18 kinooperators Juris Bindars kopā ar skaņu operatoru Aleksandru Laizānu filmēja...

ASK Stadions

Interfrontes mītiņš 15. janvārī ASK stadionā Rīgā tika gaidīts ar bažām, jo pastāvēja liela varbūtība, ka tajā...

Brasas tilts

Pie Brasas tilta aizstāvji sāka pulcēties īsi pēc aicinājuma veidot barikādes. Saskaņā ar sargu atmiņu...

LTF KOORDINĀCIJAS CENTRS VECRĪGĀ

Latvijas Tautas Frontes (LTF) Koordinācijas centrs visu barikāžu laiku darbojās un atradās Vecrīgā, Vecpilsētas...

Ulbrokas radiotornis

Barikādes tika veidotas arī pie stratēģiski ļoti nozīmīgā Ulbrokas radiotorņa. Tur dežurēja šoferi un...

PSRS IEKŠLIETU MINISTRIJAS MILICIJAS SKOLAS RĪGAS FAKULTĀTE

Naktī uz 15. janvāri Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība (OMON)...

Ministru padome

Ministru Padome (MP) bija viena no pirmajām ēkām, ap kuru iedzīvotāji sāka veidot barikādes, un jau pirmajā...