Diemžēl Latvijas enerģētikas politika tā arī nav definēta, zinot, ka Ignalīnas atomstacijas slēgšana ir ļoti drīza problēma. Un tieši šobrīd no premjera amata promejošais Aigars Kalvītis primāri ir atbildīgs par tās nerisināšanu, jo, kamēr robežlīguma virzību viņš aizvadītā gada laikā atbalstīja gluži vai ar putām uz lūpām, enerģētikas nostādnes tā arī valdībā netika apstiprinātas. Zīmīgi tas, ka tieši šī vilcināšanās, iespējams, ir sašaurinājusi un turpina sašaurināt iespējas enerģētikas resursu dažādošanai. Atstājot lielāku lomu gāzei. Vai tā ir adata vai racionāls risinājums – tas nu šobrīd ir atklātais jautājums, arī valdības tapšanas procesā.
Visbeidzot, uz visa šī fona filmas "Putina sistēma" neparādīšana LTV ēterā aizvadītajā nedēļas nogalē, ir stāsts ne tikai par cenzūru, bet arī par politikas taisīšanu. Zinot tradīcijas un personālijas, ir faktiski neiespējami pieļaut, ka LTV vadība pati no sevis būtu izdomājusi realizēt politiska konteksta gājienu, grozot programmu. Ja tā nenotika, notika telefonzvani. Par kuriem vēl arvien nav skaidrības. Sauksim to par politisko spiedienu vai dajebkā. Ja Jānis Holšteins pa īstam grib demonstrēt atbildību, tad viņam tagad to realizējot būtu ne vien jādemisionē, bet atklāti jāizstāsta, kurš kuram ir zvanījis un ko teicis, pat versiju līmenī. Jo runa jau nav tikai par saturu, bet stilu. Atklātībai būtu jābūt vienam no pamatprincipiem Latvijas demokrātijas stiprināšanā. Protams, vienmēr ir un būs valsts noslēpumi, taču tie nav aizkulišu lietu kārtošana. Savukārt, ņemot vērā Krievijas plašo pieredzi nepubliskās aktivitātēs, plašajā spektrā no diplomātijas līdz specdienestiem, tieši šāda lietu kārtošana varētu būt Latvijas lielā Austrumu kaimiņa trumpis. Un Latviju, ja tās pārstāvji spēlēs šajā stilā, var smagi apspēlēt.