Ilmārs Šlāpins, 'Rīgas Laiks': Neatminamos laikos  (83)

ASV arheologi Etiopijā atraduši šķēpu, kurš ir 280 000 gadu sens. Pētnieki atzīst, ka interesi raisa tas, ka šķēps radīts ilgi pirms saprātīgo cilvēku sugas.
"Delfi.lv", 2013. gada 21. novembrī

Rietumu zinātne vienā savā attīstības stadijā iegāja bīstamā un aizraujošā spirāles lokā, kuram gals joprojām nav redzams. Un runa nav tikai par fiziku, kas aizvien straujākā tempā izdara jaunus atklājumus, kuri visu pasaules iekārtojumu apgriež ar kājām gaisā. Arī tādas cienījamas un šķietami konservatīvas zinātnes kā vēsture un arheoloģija ir pierādījušas, ka patiesība ir visai relatīva un ne vienmēr tas, kas šobrīd ir dzelžains fakts, tāds būs arī rīt. 

Mēs zinām, ka priekšstats par vēsturi dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs – vieni (jūdaiskās tradīcijas sekotāji) to redzēja kā lineāru un skaidri atšķetināmu virzību no pagātnes uz tagadni, citi (ķīnieši) ne mirkli nešaubījās, ka viss atkārtojas simetriskos ciklos, tāpēc ir vērts vien skaitīt un pierakstīt cikla kārtas numuru, dinastiju, gadu, mūžu, vecvectēvu vecvectēvus utt. Vēl citi (indieši) paļāvās uz kosmisko riņķojumu, kas ikvienā savā posmā ir nepārraujami koncentrisks, bet gadi, gadsimti un tūkstošgades ir uztveramas vairāk simboliskā, nevis kaut kādu reāli pārbaudāmu periodu nozīmē. 

Ne mazāk savdabīgi, bet mums pavisam sveši bija seno maiju civilizācijas laika skaitīšanas paņēmieni, kam drīzāk bija raksturīgi sakrāli, nevis grāmatvedības vajadzībām veiktas uzskaites mērķi. Tomēr ikvienā sevi cienošā kultūrā ir saglabājušies priekšstati par to, kas ir noticis agrāk un kā tas ir ietekmējis to, kas noticis pēc tam.

Vienā jaukā brīdī, kad Heinrihs Šlīmanis atraka to, ko uzskatīja par Homēra Trojas paliekām, rietumniekus pārņēma reibinoša pārliecība, ka itin visu vēsturē iespējams pārbaudīt un konstatēt. Viens no kutelīgākajiem jautājumiem kopš renesanses un apgaismības laikmeta ir tas, vai teiku, reliģisko tekstu un pasaku pamatā ir reāli notikumi vai tomēr izdomāti. Zinātnieku pašpārliecinātība vēl vairāk pieauga, kad tika atklāta radioaktīvā oglekļa C14 metode, kas ļāva precīzi aprēķināt atrasta galvaskausa vecumu pēc noteiktas formulas, kura savukārt balstīta aprēķinos, kas izrietēja no pavisam citas zinātnes nozares priekšstatiem par atomu noslēpumaino privāto dzīvi. No tā brīža par zinātnieku aizraušanos kļuva ierasto vēstures pieņēmumu apšaubīšana, apgāšana un sensacionālu atklājumu izdarīšana.

Tas, ko ātri vien varēja konstatēt pat ar neapbruņotu aci, bija nesakritības priekšstatos par notikumu "senumu". Pierakstītā vēsture un vēl jo vairāk – vienlaidu hronoloģijas ieviešana bija salīdzinoši nesens jaunievedums, kas arī nebūt ne vienmēr bija saskaņots un visaptverošs. Aizrāvušies ar ideju par "jauno hronoloģiju", daži krievu pētnieki to par varītēm centās padarīt par pabeigtu sistēmu, šādi novedot to līdz absurdam. 

Matemātiķis Anatolijs Fomenko centās pierādīt, ka mums zināmā vēsture patiesībā ir daudz "īsāka", bet daudzi priekšstati par senākiem notikumiem un kultūrām ir tikai fantomi, kuros atspoguļojas vēlāki un necilāki notikumi. Lai arī šī teorija (ko aktīvi atbalstījis šaha lielmeistars Garijs Kasparovs) ir plaši kritizēta un atzīta par pseidozinātnisku, tās pamatā ir tieši mēģinājums atbrīvoties no nezinātniskiem, nekritiskiem pieņēmumiem un apzinātām vai neapzinātām mistifikācijām. No otras puses – daudzi jaunākie atklājumi liek pārskatīt esošās zināšanas par cilvēces vēsturi tieši pretējā virzienā, pārceļot to vai citu notikumu tālākā pagātnē. 

Plašāku ievērību šādi "sensacionālie atklājumi" iegūst ne tik daudz tādēļ, ka mums regulāri nāktos mainīt pamatskolā iemācīto "vēstures gaitu" (to mēs jau tāpat parasti esam aizmirsuši), bet gan tāpēc, ka kristietības un ateisma vēsturiskajā cīņā jautājums par reliģijas vēstures faktu "vēsturiskumu" ir bijis visai būtisks. Bībeles aizstāvjiem pastāvīgi tiek atgādināts par dinozauru eksistenci, atkal tiek apšaubīts Jaunās derības notikumu vēsturiskums vai, kas ir vēl nepatīkamāk, tiek atrasti pārāk konkrēti materiālie pierādījumi Jēzus "cilvēciskumam", kas liek apšaubīt Bībelē lasāmo notikumu pārdabiskumu.

Zīmīgi, ka budismā kā reliģijā šādām diskusijām nav pārāk lielas nozīmes. Dažādās budisma skolās ir atšķirīgi priekšstati par Gautamas Budas vēsturiskumu un konkrētiem viņa dzīves gadskaitļiem, taču, atzīmējot budisma 2500. gadadienu 1956. gadā, visas pasaules budistiem nenācās grūti vienoties par datumu, kad, iespējams, Buda sasniedza pilnīgas un neatgriezeniskas nirvānas stāvokli. 

Pieņemsim, viņi teica, ka tas notika 544. gadā pirms Kristus, kaut kad maijā (lai gan skaidrs, ka ne tikai paredzamā Kristus dzimšana, bet arī maija mēneša noteikšana Budas nāves brīdī nekādi nebija fiksējama). Leģenda vēsta, ka viņš nomira 80 gadu vecumā, tātad piedzima 624. gadā. Indiešu vēstures pieraksti ir tikuši veikti uz palmu lapām, tāpēc dokumentālu pierādījumu viņu rokās vairs nav, taču indiešiem ir raksturīgi savu vēsturi iztēloties vismaz 1000 gadu garu, savukārt eiropiešu pētnieki vienmēr ir bijuši skeptiski, sakot, ka tie vai citi notikumi ir par vairākiem gadsimtiem tuvāki mūsdienām. 

Nu ir iegūts vēl viens zinātnisks iemesls pavirzīt kādu vēsturisku notikumu tālāk pagātnē, taču tas ir sīkums, salīdzinot ar pilnīgām jukām, ko cilvēces vēstures izpratnē ienes 280 000 gadu vecs šķēpa uzgalis. Šķiet, vieglāk būtu par to aizmirst, nevis censties izskaidrot.