Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Okupē citadeli  (56)

Pievērsīsim uzmanību - laiku iepazīties ar Citadeles pārdošanas darījumu lūdz cilvēks, kura intelektuālās spējas mūsu politiskās elites vi­­­dū noteikti nav starp vājākajām. Diezgan netipiski, jo lielajam vairumam Latvijas politiskajās aprindās viss jau tāpat ir skaidrs: Citadeles pārdošana ir blēdība, afēra un nelietība, aiz kuras stāv pašmāju korumpanti. 

Vai arī: tā ir nekompetence, slinkums un neizdarība. Turklāt abas šīs tēzes vienlīdz sparīgi aizstāv vieni un tie paši cilvēki, vienlaikus apgalvodami, ka Citadeles darījums ir afēra par labu konkrētiem pašmāju pircējiem, taču valdība nav pie­­tiekoši aizstāvējusi Latvijas intereses sarunās ar Eiropas Komisiju. Ja kādam liekas, ka šāda "kognitīvā disonanse" liecina par psiholoģiskām problēmām, tad tas slikti pazīst vietējo politisko domāšanu. Gluži pretēji, šajā gadījumā tā ir priekšrocība, jo ļauj spēlēt ar abām kārtīm vienlaikus, pārmaiņus saucot valdību par neglābjamiem muļķiem vai slīpētiem blēžiem. Pēc vajadzības.

Citadeles pārdošana pati par sevi ir pietiekami pašnāvniecisks pasākums, kuru bez zaudējumiem būtu grūti īstenot arī valstīs ar daudz augstāku elites kvalitāti. Valstij piederošas bankas privatizācija nebūs populāra nekur. Taču, ja vēl runa ir par banku, kuras glābšanā tikko ir ieguldīti krīzes novārdzinātu nodokļu maksātāju miljardi, turklāt par cenu, kas ir stipri zemāka par bankas pašu kapitālu un izskatās dīvaini zema arī salīdzinošā aspektā, - tas ir krietni vairāk nekā riskanti. Latvijas valdība, kura šā vai tā tomēr ir demokrātiski atbildīga, ar Citadeli ir iespiesta starp divu nedemokrātisku gigantu Skillu un Haribdu. 

Viens no tiem ir Eiropas Komisija, kura saskaņā ar saviem neoliberāli birokrātiskajiem ideāliem prasa banku pārdot, un otrs - tie ir starptautiskie finanšu investori, kuriem šajā pasaulē ir vienaldzīgs viss, izņemot peļņu. Tā nu Latvijas valdība čīkst, brakšķ un plīst pa šuvēm, cenšoties kaut kā novest šo stāstu līdz galam. Uz abām pusēm var spēlēt gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi. Taču lielā aina no tā nemainās - vienīgie iesaistītie, kam skumīgu seju jātaisnojas televīzijā, ir mūsu pašu valdība. Viņi ir tā "suverēnā vara", kura gan procesus nediriģē, taču ir spiesta nest vismaz simbolisku atbildību par tiem.

Un te nu paveras jautājumu bezdibenis, kas prasītu skaidras atbildes, lai izdarītu secinājumus. Cik noprotu, pārdodamas bankas cenu ir grūti noteikt abstrakti, neatkarīgi no konkrētas situācijas un piedāvājuma. Banka nav piena paka, bet drīzāk Stradivāri vijole - tā interesē specifisku pircēju loku, kuri detalizēti pārzina attiecīgo produktu un prot diktēt savus noteikumus. Skaidrs, ka arī termiņu spiediens un prasības pret investoru dara savu. Taču, vai tas viss ir samērīgi, lai banku, kas šogad ir nopelnījusi jau 13 miljonus, pārdotu par 70 miljoniem, ir nespeciālistam grūti izšķirams jautājums.

Tas pats attiecas uz bankas pārdošanas procedūru, kura izskatās, maigi izsakoties, dīvaini. Kas šeit ir noticis - nenodrošināšanās pret kaut kādiem riskiem (teiksim, pret politizāciju un draugu būšanu) vai, gluži pretēji, paranoidāla pārapdrošināšanās pret tiem (arī tā pie mums bieži notiek)? Uz šiem jautājumiem jēdzīgi varētu atbildēt kāds, kurš vismaz reizi mūžā iepriekš pārdevis kādu banku, - nevis avīžu lasītājs vai aizkulišu intrigants.

Taču šādu viedokli pie mums sadzirdēt ir grūti. Un nav jau arī nekāds brīnums - katrs līdzsvarots viedoklis šajā lietā tiktu ierauts populisma bakhanālijās. Gatavība pilnā kaklā bļaut, ka valsts tiek apzagta, nevaicājot par notikušā detaļām; grēkot pret veselo saprātu; apmelot savus kolēģus pēc principa "pat ja tā nav taisnība, viņš vienalga ir cūka" - visas šīs lietas pie mums jau sen pieder pie laba politiskā toņa. Turklāt to nebūt nav aizsākusi pašreizējā opozīcija ar saviem uzticamajiem skribentiem. 

Vienotība ar skarbajiem reitingu kritumiem un nemitīgo zākāšanos Ci­­tadeles sakarā šodien drīzāk maksā par savu pirmdzimto grēku. Jaunais Laiks savulaik katru sava oponenta kļūmi vai neskaidrību pasniedza kā morālu katastrofu, kā kārtējo apliecinājumu, ka "viņi visi ir maitas", ka viss, kas raisa kaut mazākās šaubas, obligāti ir jātulko par sliktu pie varas esošajiem. Un nebija jābūt nekādam gaišreģim, lai saprastu, ka tas kādudien vērsīsies pret "gaišajiem spēkiem" pašiem. Vēsture, mēdz teikt, ir atlikto sodu sistēma.

Uz varas autoritāti viss šis skandāls, protams, atstāj graujošu iespaidu. Nevienam nav noslēpums, ka tas iespēju koridors, kurā šodien manevrē Latvijas valdība, patiesībā ir ļoti šaurs jau minēto ārējo faktoru dēļ. Šajā ziņā Latvijas situācija nav unikāla. Līdz ar ekonomisko krīzi valdības it visur Eiropā ir zaudējušas ievērojamu daļu rīcībspējas; tās arvien biežāk funkcionē kā Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas vai starptautisko banku vietējās aģentūras. 

Un cilvēki, racionāli vai biežāk intuitīvi, to acīmredzot sajūt. Tieši šādā situācijā rodas visādu Occupy Whatever kustību patoss, kurš ne tik daudz vēlas pārņemt valsts varu, cik marginalizē to kā impotentu, liekulīgu un nevajadzīgu - to pašu demokrātisko, konstitucionālo un tiesisko valsts varu, ar kuru Eiropa vienmēr ir tā lepojusies. Pie mums ļaudis neko neokupē, taču tas pats efekts tiek panākts ar histērisku pretkorupcijas paranoju, kurā visi politiskie spēki, cits citu apkarojot ar saucieniem "pats tāds", kopīgi atņem valsts varai pēdējās leģitimitātes paliekas. Mūsu pēdējais leģitimitātes bastions, protams, ir etniski ģeopolitiskais, kurš pēdējā laikā ir ieguvis jaunu nozīmību. Taču arī tas var izrādīties trauslāks, nekā mēs domājam. 

Raugoties notikušajā, lielākajai daļai Latvijas pilsoņu ir izveidojusies nemaldīga pārliecība, ka Straujumas valdība - vienalga, nekompetences vai korupcijas dēļ, - netiek galā ar Citadeles pārdošanu tā, kā vajag. Taču fona vēstījums ir krietni plašāks un draudīgāks, proti: tā, kā vajag, patiesībā pie mums izdarīt nevar neviens. Savukārt, kas īsti notika ar banku Citadele, mēs visdrīzāk neuzzināsim nekad - par to parūpēsies jaundibinātā parlamentārās izmeklēšanas komisija.