Arī par to, kāpēc diskusijas par vārda dienu parasti aktualizējas vien šajā datumā? Vārda dienas taču ir viena no savdabīgākajām Latvijas iedzīvotāju tradīcijām! Kāda ir tās vēsture un kā tā attīstās? Un kas ir atbildīgs par tās izkopšanu?
No savas padomju laika bērnības ģimenes locekļu vārda dienas (jo pašam savas nebija) atceros kā kaut ko nedaudz noslēpumainu. Tas bija saistīts ar pārsteigumu: kas šoreiz atnāks? Atšķirībā no dzimšanas dienas, uz kuru ciemiņus ielūdza, uzskatīja, ka uz vārda dienu nevienu īpaši neaicina - tavs vārds ir kalendārā, tātad publiski pieejams. Cep tikai siera maizes, griez rasolu un turi durvis vaļā! Pēc tam sākas runāšanās, dziedāšana... Jau kuro gadu kāds allaž pavaicā: nu kurš tad to smuko vārdiņu ieteica, un tad seko Stāsts... Un kā tas ir tagad?
Daudz kas ir mainījies, un ne jau tikai uz labo pusi. Daudz mazāka loma ir mājām, intimitātei mājas. To nomainījusi pasēdēšana Vecrīgā, Makdonaldā, picērijā vai suši bārā. Vēl citi strikti paziņo: es neko nesvinu (it īpaši jau kopā ar "vecajiem")! Nav laika attiecībām. Nav laika tantēm un onkuļiem, sen neredzētām māsīcām un viņu bērniem. Būtiski mazinās ikviena ģimenes locekļa līdzatbildība par ģimenes kopāturēšanu. Katram taču sava dzīve, savas problēmas, nav laika par kopīgo domāt. Un, zūdot ģimenes saitēm, palēnām irst arī sabiedrība. Sabiedrība tāpat kā ģimene ir cilvēku kopības forma. Neprotot uzturēt attiecības ģimenē, vai pratīsim to sabiedrībā?
Jā, ir jau vēl apaļā jubilejas, kāzas un bēres, kas sasauc kopā tuvos un tālos radus, draugus skolas un kursa biedrus; ir dažādi salidojumi. Bet vārda dienas bija un arī joprojām varētu būt kaut kas ļoti īpašs tieši to demokrātiskumā. Es tevi šodien atceros, jo es par tevi domāju, tev ir nozīme manā dzīvē un pieredzē, un šodien es to daru tev zināmu. Un tas nav formāli, tas ir no sirds. Vārda diena - šī mūsu tautas savdabība - sniedz man šo lielisko iespēju. Bet tikai iespēju. Pārējais ir atkarīgs no manis paša.
Mājas svinību tradīcijas rūk - gan pēc formas, gan arī pēc satura. Biežāk saņemam un sūtam īsziņas, e-vēstules un dzīvo balsi telefonā dzirdam aizvien retāk. Un arī apsveikumu vārda dienā ir vieglāk, taču arī daudz bezpersonīgāk ierakstīt Draugiem vai Facebook viesu grāmatā. Jā, es pats arī tā daru, un vienlaikus bīstos no šādas visas dzīves virtualizācijas. Jā, tas ir ērtāk, jā, var vienlaikus uzrunāt tik daudzus cilvēkus. Esmu tīklā, esmu vados, bet vai esmu cilvēkos?
Vārda diena Latvijā ir kas vairāk, nekā personiskas nozīmes fakts. Tā ir tautas tradīcija ar vēsturi un tātad kultūras fenomens, līdzīgi kā Līgosvētki, kapusvētki, svecīšu vakars. Kultūra nav tikai augstā māksla - pie kultūras pieder arī tas, kā svinam savus un citu svētkus, kā cits citu uzrunājam, kā atvadāmies, kā skolojam bērnus, veidojam attiecības ģimenē, ar kaimiņiem un darbā. Tā ir tā pati kultūra, par kuru vistiešākajā veidā būtu jāatbild aizvadītajās dienās tik daudz aprunātajai kultūras ministrei un viņas kantorim. Tāpat jārisina jautājumi par dziesmām, dejām un to svētkiem, par rakstniecību, operu, muzejiem, bibliotēkām, teātriem un folkloru. Taču jēga no tā visa ir tikai tad, ja tas palīdz uzturēt un attīstīt tradīcijas šodien, ja tas palīdz uzturēt cilvēciskotas attiecības, kas patiesībā ir vienīgā īstenā kultūra.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
