‘Baiļu pussala’: okupanti pārvērš Krimu par cietoksni un sēj bailes 

 

Foto: AP/Scanpix/LETA

Attēlā: Tā sauktie kazaki pie Krimas parlamenta ēkas Simferopolē 2014. gada 16. martā

Krimas okupācija sev līdzi atnesa cilvēktiesību pārkāpumus un vēršanos pret vietējiem iedzīvotājiem, cilvēku ikdienā iedēstot bailes un radot sajūtu, ka ir atgriezušies PSRS laiki. Pēc pieciem okupācijas gadiem situācija pussalā nav uzlabojusies, bet kļūst tikai sliktāka, intervijā portālam “Delfi” stāsta Krimas tatāru politiskais līderis Refats Čubarovs. 

“Baiļu pussala”

Krimas tatāru Medžlisa priekšsēdētājs Refats Čubarovs Simferopolē 2014. gada 7. martā. Foto: AFP/Scanpic/LETA

Lai saprastu cilvēktiesību situāciju okupētajā Krimā, ir jāsaprot situācija pašā Krievijā. “Saprotot, ka Krievijā situācija ir ļoti kritiska, mēs varam droši teikt, ka okupētajā Krimā ar šīm tiesībām ir vēl daudz sliktāk,” ilustrē Ukrainas parlamenta deputāts Čubarovs.

Pirmkārt, tagad Krimā neviena iedzīvotāju grupa, tostarp prokrieviskā, nevar rīkot mierīgas sapulces, mītiņus, lai paustu savu nostāju. Lai mītiņu vai vienas personas piketu sarīkotu, ir jāveic ļoti sarežģīta procedūra, bet beigās ir atteikums, skaidro politiķis. “Ukrainas suverenitātes laikā nekā tāda nebija,” viņš piebilst. 

Vienības OMON policists pie Krimas tatāru telvīzijas ART ēkas Simferopolē 2015. gada janvārī. 2015. gadā ART tika slēgts. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Otrkārt, sabiedrību pilnībā kontrolē spēka struktūras. Ļaudīm ir tāda sajūta, it kā būtu atgriezušies Padomju Savienības laiki, kad cilvēki zināja, ka viņu darbībām, vārdiem noteikti kāds seko vai kāds var viņus nosūdzēt, Čubarovs turpina par situāciju Krimā. 

“Bet tagad atšķirībā no PSRS laikiem situācija ir vēl kritiskāka,” uzsver deputāts, skaidrojot, ka toreiz cilvēki varēja izvairīties no politikas, atklāti nepaust nepatiku pret režīmu un viņus neaiztika, lai gan vēroja. 

Simferopolē 2014. gada 21. martā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

“Šajos laikos ir nepieciešams, lai pilsonis noteikti demonstrētu lojalitāti. Lojalitāte ir atslēgas vārds okupētajā Krimā,” viņš pauž. Piemēram, skolotājiem var nākties uzstāties prokremliskos pasākumos, klasē jāpiekar Kremļa saimnieka Vladimira Putina portrets, jāpaklanās karogam. 

“Kad eksperti cenšas ļoti kodolīgi raksturot Krimu šodien, tad bieži izmanto vārdu savienojumu “baiļu pussala”. Sabiedrībā ir atgriezušās bailes. Cilvēki baidās, kas pie viņiem atnāks rīt no rīta, vai nepamodīsies pie uzlauztām durvīm, ļaudis baidās par režīma iejaukšanos savā dzīvē. Šīs bailes krievu okupanti sēj apzināti,” skaidro Čubarovs. 

Šajā saitē redzams video: Krimas okupācijas piecgades svinību ietvaros koncerts Simferopolē 2019. gada martā. Uzvedumā "melnie spēki" - Krimas tatāri un Ukrainas atbalstītāji, kas 2014. gada februārī pulcējās pie Krimas parlementa ēkas. Tos uzvar "gašie spēki" krievu dziesmas "Kaļinkas" ritmos. Tālāk seko atklāta Vladimira Putina slavināšana. 

Militārs cietoksnis, kurā neiederas nelojālie

Krimas teritoriju Krievija pārveido par militāru cietoksni. Tur ir izvietoti jaunākie zenītraķešu kompleksi, lidmašīnas, vētraini tiek attīstīta militārā infrastruktūra, sākot no ceļiem un beidzot ar dzīvokļiem jauniem garnizoniem, stāsta deputāts. 

“Krimas teritorija Krievijai pirmkārt ir instruments, ar ko tā mēģinās ietekmēt globālo situāciju, īpaši jau NATO dienvidu flangu – Rumāniju, Bulgāriju, Turciju – Melno jūru kopumā, ko Krievija cenšas pārvērst par krievu ezeru,” viņš uzskata. 

Krievu karakuģis parādes laikā Sevastopoles ostā 2014. gada 27. jūlijā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Šāda Krievijas pieeja Krimā ir redzama ar neapbruņotu aci, un pati Krievija neslēpj, ka pirmkārt nostiprina savu militāro klātbūtni Krimā, norāda Čubarovs: “Ir skaidrs, ka šādā teritorijā Krievijai nav vajadzīgi nelojāli cilvēki. Krievijai nav vajadzīgi ļaudis, kas pat iekšēji nepieņem okupāciju, tāpēc Krievija ir ieinteresēta, lai šie cilvēki pamestu Krimu.” 

“Lai kā arī nebūtu, tomēr ir 21. gadsimts un Krievija vismaz pagaidām nevar atļauties sagrūst šos desmitus tūkstošu cilvēku vagonos un kaut kur izvest. Tā cenšas panākt, lai šie cilvēki Krimu pamestu, tāpēc sēj bailes, un bailes var iedzīt tikai caur represijām,” secina politiķis.

Pašlaik Krimā ir ap 100 politiski motivētu krimināllietu pret Ukrainas cilvēkiem, kuriem liegta brīvība. Apsūdzības ir par piederību ekstrēmistiskām organizācijām, par darbībām, kas apdraud Krievijas teritoriālo vienotību un suverenitāti, par ekstrēmu viedokļu un ideoloģijas izplatīšanu. “No šīm 100 personām 65 ir Krimas tatāri, lai gan tikai 13% no Krimas iedzīvotājiem ir Krimas tatāri,” ieskicē Čubarovs. 

Cilvēki mītiņā Kijevā 2017. gada februārī ar Krimas okupācijas upuriem uz plakātiem. Foto: AP/Scanpix/LETA

“Tas liecina, ka krievu okupanti Krimas tatārus apzināti izvēlējušies kā vajāšanas mērķi. Krimas tatāri okupantiem pirmkārt ir cilvēki, kuriem nav jāpaliek pussalā, un tos izstumj,” viņš secina, piebilstot, ka, protams, vajāti tiek arī etniskie ukraiņi un citi, kas neizceļas ar lojalitāti pret Krieviju. 

Vēl viens pret iedzīvotājiem pastrādāts noziegums ir vardarbīgas nolaupīšanas, kādas pirms okupācijas nekad nav fiksētas. “Pēc šā brīža datiem, Krimā ir 15 mūsu cilvēki, kas pazuduši bez pēdām. Par dažiem ir liecinieki, kas redzēja, kā viņus savāc bruņoti cilvēki maskās un aizved. 11 no šiem 15 cilvēkiem ir Krimas tatāri. Septiņus mēs atradām nogalinātus,” deputāts atklāj faktus.

Tāpat Krievija izvirza aizmuguriskas apsūdzības pret cilvēkiem, kuru vairs nav Krimā, bet kuru atgriešanos Maskava nevēlas pieļaut. “Pirmkārt tie ir Krimas tatāru Medžlisa [Krimas tatāru pašpārvaldes institūcija] locekļi, mani kolēģi. Arī mani nelaiž Krimā, mani deportēja no Krimas 2014. gada jūlijā. Es dzīvoju Krimā okupācijas laikā, bet pēc tam pret mani atklāja krimināllietu un piesprieda aizmugurisku arestu,” atklāj Čubarovs.

Krimas tatāru ģimene ieradusies Ļvivā 2014. gada 7. martā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

“Situācija ne tikai nav uzlabojusies, bet it kļuvusi daudz sliktāka,” viņš atbild uz jautājumu, vai piecu gadu laikā kopš okupācijas dzīve Krimā nav tomēr normalizējusies.

Viņš atgādina par uzbrukumu Ukrainas kuģiem un 24 jūrnieku arestēšanu novembrī pie Kerčas šauruma. Sagūstītie jūrnieki, par spīti visas pasaules spiedienam, joprojām nav atbrīvoti. 

Sagūstītie Ukrainas kuģi Kerčā. Foto: EPA/Scanpix/LETA

Pērn decembrī, iebraucot Krimā, arestēts Krimas tatāru aktīvists Edems Bekirovs, kurš uz pussalu devies apciemot māti. Pirmās grupas invalīdu ar cukura diabētu smagā formā, amputētu labo kāju un nesen pārciestu sirds operāciju Krievijas varasiestādes arestēja aizdomās par terorakta gatavošanu, norāda Čubarovs. Šāds fiziski slims cilvēks atrodas aizturēšanas izolatorā Simferopolē – pat pēc Krievijas normām viņam nebūtu tur jāatrodas, akcentē politiķis. 

“Tāpēc runāt par to, ka Krievija mīkstina politiku vai mazina aizturēšanu skaitu, nevar. Tieši otrādi, laiku pa laikam notiek šādu represiju uzliesmojumi,” rezumē Čubarovs.

Simti tūkstoši iebraucēju – nacionālā sastāva deformēšana

Nav precīzu datu, cik cilvēku ir pametuši Krimu pēc Krievijas okupācijas, dažādi eksperti min dažādus skaitļus. Čubarovs nosauc vidējo no aplēsēm: “Piecos okupācijas gados no Krimas izbraukuši 50 000 cilvēku. No tiem aptuveni puse – Krimas tatāri.”

Taču tas nebūt neliecina, ka Krimas tatāri, kas veido 13% no pussalas iedzīvotājiem un cieta no masveida deportācijām 1944. gadā, aktīvāk par citiem cenšas pamest Krimu. Tas vienkārši norāda uz “kolosāli mērķētu Krimas tatāru vajāšanu”, norāda deputāts.

Krimas tatāri Ukrainas atbalsta mītiņā Eskisarajā pie Simferopoles 2014. gada 14. martā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

“Vispār jums ir jāzina, ka Krimas tatāri cenšas maksimāli noturēties Krimā. Krimā ir tāds lozungs – svešie nāk un iet, bet tev vienmēr ir jāpaliek savā zemē,” piebilst “Delfi” sarunbiedrs. 

“Pat ja cilvēks ticis vajāts, bet varēja atrasties Krimā, tomēr neizturēja un aizbrauca, Krimas tatāri šo cilvēku nosoda, jo saprot – jo vairāk Krimas tatāru šī spiediena rezultātā pametīs pussalu, jo smagāk būs tiem, kas paliks,” skaidro Čubarovs.

Krievijas atbalstītāji Eipatorijā 2014. gada 5. martā. Foto: Reuters/Scanpic/LETA

Cenšoties izspiest no pussalas Krimas tatārus un ukraiņus, okupanti vienlaikus no Krievijas šurp pārvieto savus pilsoņus.

“Paši pieticīgākie aprēķini liecina, ka Krimā nomitināts līdz 500 000 jaunu Krievijas pilsoņu. Tādā veidā, izspiežot pamatiedzīvotājus – Krimas tatārus un etniskos ukraiņus, viņi vienlaikus Krimā izvieto savus pilsoņus un mākslīgi deformē gan nacionālo, gan demogrāfisko sastāvu,” pauž Ukrainas deputāts. 

Absolūtais vairums Krimā dzīvojošo Ukrainas pilsoņu faktiski piespiedu kārtā saņēma Krievijas pases. Tiem, kas vēlējās saglabāt Ukrainas pilsonību, bija jāvēršas speciālos īslaicīgi izveidotos punktos, kas bija četri pa visu pussalu. Pie tiem veidojās garas rindas, kuras izstāvēja vien trīs līdz četri tūkstoši, stāsta Čubarovs. Savukārt pārējiem automātiski piešķirta Krievijas pilsonība. 

“Tas ir ciniski, jo cilvēki baidījās. Pa ielām staigāja piedzērušies kazaki, automātisti, pārvietojās bruņutehnika. Un tad teikt, ka tu gribi būt Ukrainas pilsonis... Protams, cilvēki vienkārši sēdēja mājās – un visus ieskaitīja Krievijas pilsoņos,” viņš skaidro. 

Ukrainas un Krievijas pases. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Kijevā nekavējoties tika pieņemts lēmums, ka Krievijas pases piespiedu saņemšana nenozīmē pilsonības maiņu un tās saņēmējam nerada nekādas juridiskas sekas, stāsta politiķis. 

“Vairums ir ar Krievijas pasēm, bet viņi visi saglabā Ukrainas pilsonību,” norāda Čubarovs.

Savukārt tiem, kuriem izdevās izvairīties no Krievijas pilsonības, ir lielas neērtības. Pie mazākajām varasiestāžu aizdomām tāds cilvēks var tikt padarīts par nevēlamu Krievijai un kā ārzemnieks izraidīts, stāsta deputāts.

Uzraksts uz sienas Simferopolē: "Krievi nāk! Pretošanās." Foto: AP/Scanpix/LETA

Tāpat šiem cilvēkiem nav medicīniskās apdrošināšanas un visi medicīniskie pakalpojumi jāapmaksā pilnībā kā ārzemniekiem. Viņiem ir grūti dabūt darbu, jo darba devēji nevēlas problēmas ar drošības dienestiem un policiju, viņš papildina.

“Viņi dzīvo savā zemē, savās mājās, krievi tur atnāca kā okupanti, bet cilvēki ar Ukrainas pasēm kļuva par ārzemniekiem savā zemē,” secina Čubarovs. 

Krimas okupācija nav tikai Ukrainas problēma

Kas tālāk notiks ar Krimu un vai tā tiks atgriezta Ukrainai, atkarīgs no tā, kā starptautiskā sabiedrība un vadošie līderi novērtēs situāciju. 

Ja Krimas okupāciju skata kā tiešas Krievijas militārās agresijas sekas, ir jārunā, kā atturēt Krieviju un tās agresiju pret kaimiņiem, kā piespiest Maskavu atgriezties pie starptautisko tiesību ievērošanas, domā politiķis. 

Grafiti Odesā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

“Ja tas neizdosies, tad ir jārunā par to, ka neviens nevar izvairīties no likteņa, kādam tika pakļauta Ukraina, tostarp Krima un tur dzīvojošie cilvēki. Neviens tad nezina, kur būs nākamais uzbrukums,” brīdina Čubarovs. 

“Ukrainas suverenitātes atjaunošana pār Krimu nav tikai Ukrainas problēma,” viņš rezumē. 

Vai Rietumu sankcijas pret Krieviju ir pietiekamas? Grūti pateikt, kur Ukrainā apstātos Putins, ja šo sankciju nebūtu, atbild Čubarovs. 

“Tāpēc mēs vienmēr sakām, ka sankcijas bija pietiekamas, lai apturētu tālāku agresiju, bet tās nav pietiekamas, lai piespiestu Krieviju atstāt šīs teritorijas. Tās ir pietiekamas, lai apturētu laupītāju, bet nav pietiekamas, lai laupītājs aizietu no mūsu mājām,” salīdzina Krimas tatāru līderis. 


Raksta autors

Ansis Īvāns


© DELFI, 2019. Pie projekta strādāja: saturs - Andris Kārkluvalks, Ansis Īvāns un Toms Ģigulis, dizains - Ilze Vanovska, izstrāde - Karīna Sabecka.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.