Foto: DELFI

Vai mežs pēc kailcirtes ir miris? Kas notiek pēc harvesteru aizbraukšanas

“Mežs tiek iznīcināts!” – tā nereti nodomā daudzi no mums, braucot garām mežu teritorijām, kur darbojas harvesteri un forvarderi. Bet vai patiesi ciršanas darbi nozīmē meža galu un pēc meža izstrādes tehnikas aizbraukšanas tur viss ir beidzies? To mums, izrādot procesus mežā pēc ciršanas darbiem jeb ražas novākšanas, skaidro AS “Latvijas valsts meži” (LVM) vecākais plānotājs Kārlis Taukačs un mežizstrādes kontroles vadītājs Kaspars Inkins.

Meža apsaimniekošanā ir divas galvenās cirtes izvēles – izlases cirte, kad periodiski tiek nocirsta daļa audzes, un kailcirte jeb atjaunošanas cirte, kad mežaudzi novāc vienā paņēmienā. Sabiedrība pret kailcirtēm ir noraidoša, bet LVM vecākais plānotājs uzsver – dabā nekas nav mūžīgs un kailcirtes ir efektīvākais veids, kā iegūt nākotnes mežu.

“Kailcirte, var teikt, ir meža sākums – pēc tam mēs varam izcirtumu atjaunot ar stādmateriāliem, ko esam izaudzējuši stādaudzētavās un kas ir īpaši selekcionēti mūsu klimata apstākļiem. Tā mēs iegūstam nākotnes mežu. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka mežs, tāpat kā jebkas dabā, nav mūžīgs. Pieaudzis mežs var augt un turpināt degradēties ilgus gadus, bet pienāk brīdis, kad tas dabiski aiziet bojā. Lai nākotnē mums būtu pieaugušais mežs, mums ir jāveic saimnieciskā darbība – jācērt koki un jāstāda vietā jauni. Šis process ir nebeidzams, un koku ciršana ir jauna procesa sākums,” stāsta Taukačs, norādot – sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem par Latvijas mežu iznīcināšanu, tos izcērtot, nav pamata.

“Mums ir vieni no stingrāk regulētajiem meža ciršanas noteikumiem Eiropā. Tas vēsturiski nāk no deviņdesmitajiem, lai neatkarības atjaunošanas brīdī nenodarītu paši sev pāri un nenotiktu marodierisms. Manuprāt, mēs esam mazliet paaugušies un uz mežu raugāmies kā uz nākotnes resursu, ko vajag apsaimniekot, iegūt kokmateriālus ilgtermiņā, nevis novākt un visu pamest. Tas bija cits laiks un cita domāšana,” pārliecināts vecākais plānotājs, atzīstot: meža apsaimniekošana Latvijā kļūst arvien atbildīgāka un šajā nozarē nekas netiek darīts uz dullo – apsaimniekošana tiek plānota 100 gadus uz priekšu. 

Izcirtuma pēcelpa

Braucot garām kailcirtēm, bieži vien mums rodas sajūta, ka mežs ir vardarbīgi iznīcināts, bet, paraugoties tuvāk, redzam – dzīvība turpinās. Rūpēs par dabas daudzveidības saglabāšanu kailcirtēs tiek atstāti ekoloģiskie koki vai to grupas – likumā noteikts skaits veco koku. Tos kā mājvietu izmanto kukaiņi, to galotnēs lielie putni var veidot ligzdas, vai dzeņu izkaltos dobumos mājas var atrast dobumperētājputni. Tāpat kailcirtēs vienmēr tiek atstāti augstie celmi, kur mājo dzeņi vai kukaiņi. Ja ekoloģiskie koki tiek atstāti kā vienota saliņa, tur arī nepieciešamības gadījumā var paslēpties stirniņas vai kāds cits meža iemītnieks.

Aptuveni trīs gadu laikā vieta no izcirtuma sāk acīmredzami veidoties par jaunaudzi. “Katram dabā ir mirklis, kad tas aug vislabāk, – kamēr mazās, nesen iestādītās priedītes nekonkurē par gaismu ar mazākajiem īpatņiem, cirsma ir īstā vieta zemenēm un avenēm,” skaidro Taukačs.

Aptuveni desmit gadu laikā pēc atjaunošanas cirtes jaunaudze kļūst arvien apdzīvotāka – tā ir labi piemērota mazo putnu ligzdošanai, jo zaru žāklītes ir kā radītas ligzdu vīšanai, un arī dzīvnieki tur labprāt iemaldās barības vai patvēruma meklējumos. 

Tieši mazo ligzdiņu dēļ jaunaudžu kopšana pavasaros ir aizliegta. Sauli mīlošās zemenes un avenes gan teju izzudušas, bet varam tur sākt meklēt sēnes un brūklenes.

“Te tālāk saimnieko priedes, kas nomāc zemākos augus, – šis sāk veidoties par priežu mežu,” meža attīstību desmit gadus pēc izciršanas darbiem raksturo Taukačs. 

Šajā laikā un arī vēlāk jaunaudzēs tiek veiktas vairākas kopšanas, kuru mērķis ir izvākt ārā atpalikušos kociņus, lai tie nenomāktu perspektīvos kokus, atbrīvotu augšanas telpu un nesaslēgtos koku vainagi. Izņemto kociņu liktenis ir kļūt par mēslojumu stiprākajiem kokiem, bet perspektīvie veidos nākotnes mežu. Tāpat no priežu jaunaudzēm tiek izņemti bērzi. “Bērzi ļoti nelabvēlīgi ietekmē priežu augšanu. Kad ir ziema un sals, tiem nokrīt lapas un ar smailajiem zariem tie apsit priežu skujas, un nekas labs nav gaidāms,” skaidro Taukačs. 

Koku konkurenci ļauj novērot arī saglabātie ekoloģiskie koki. Šeit, piemēram, redzams, kā divas lielās priedes cīņā par izdzīvošanu, barības vielām un gaismu uzvar mazākos kociņus – ap tām dabiski izveidojies tukšs laukums, un arī tuvumā esošās mazākās priedītes augšanas tempos atpaliek no kociņiem, kam nav jācīnās ar lielajiem kokiem.

24 gadus pēc ražas novākšanas jaunaudze jau kļuvusi par to, ko nezinātājs droši var dēvēt par pieaugušu mežu. Celmi lietus, sniega un citu ārējo apstākļu ietekmē jau gandrīz satrunējuši, kļūstot par mēslojumu nākamajām paaudzēm. Augsnes sagatavošanas vagas teju izzudušas, lielie celmi apauguši ar jaunajiem mellenājiem, var atrast brūklenes un gailenes.

“Sēņu daudzums ir kā meža spogulis. Sēnes ar kokiem veido simbiozi – sēņotne sasaistās ar koku saknēm, viens otram dod barības vielas un minerālvielas. Jo vairāk sēņu, jo mežaudze ir veselīgāka, jo koks straujāk aug, jo vairāk tas ražo barības vielas, ko var dot sēnei, bet sēne dod atpakaļ mikroelementus. Tāpēc arī sēņot vajag iet 20 līdz 40 gadus vecās jaunaudzēs, jo tieši tur var atrast augstvērtīgākās sēnes,” iesaka Taukačs.

Pieaugušajai jaunaudzei atkal nepieciešama kopšana, jo koku zaļā vainaga daļas saslēdzas un koki sāk viens otram traucēt. Šajā retināšanas cirtē arī veidojas pirmais sortiments – papīrmalka, bet no lielākajiem kokiem – jau zāģbaļķi. 

Vai cilvēks mežam palīdz?

“Mežā visu laiku notiek konkurence. Ne tikai jaunaudzē, bet arī lielajā mežā koki viens ar otru konkurē – met ēnu, kaut kādā veidā fiziski ietekmē, piemēram, noberzējot zarus vai stumbru. Lai nerastos postījumi, tos kokus, kas traucē, izņemam ārā, lai palikušie koki būtu kvalitatīvāki. Kopšanas cirtes mērķis ir izņemt no meža visu, kas nav īsti vajadzīgs un ko nav jēgas audzēt tālāk, un uzlabot dzīvošanas apstākļus tiem kokiem, kas ir atstāti augšanai,” skaidro Inkins.

“Zeme ir resurss, kurš mums ir jāizmanto, protams, neaizmirstot par dabas daudzveidību, ko mēs varam nodrošināt, veidojot dabai draudzīgās teritorijas un ekoloģisko koku grupas, kur dabas daudzveidība pastāv un attīstās,” norāda Taukačs.

Runājot par krājas kopšanas cirsmām, ir daudz un dažādi meža kopšanas un apsaimniekošanas modeļi – kopšanas intensitāti un laiku izvēloties pēc augšanas apstākļiem, koku dimensijām un iepriekš veiktiem mežsaimnieciskajiem pasākumiem. Šis ir viens piemērs, kas uzskatāmi parāda dažādās dimensijas koptā un nekoptā, vienāda vecuma (40 gadi) un vienādos augšanas apstākļos augošās mežaudzēs. Mazākajā no priedes ripām var skaidri redzēt, kurā brīdī ir būtiski samazinājies koksnes pieaugums, kas liecina par konkrētajam kokam nepieciešamās augšanas telpas, saules gaismas, barības vielu nepietiekamību un pārlieku lielo konkurenci starp sugas brāļiem. Koptā mežā par nākotnes mežaudzi tiek izraudzīti un atstāti spēcīgākie un perspektīvākie koki, un katram kokam tiek nodrošināti pietiekami daudz resursu, lai varētu veidot priedes sugai raksturīgus un lielus pieaugumus. Galvenais veids, kā nodrošināt nepieciešamos apstākļus, ir dot pietiekamu augšanas telpu, izretinot jeb nocērtot augšanā atpalikušos kokus un dodot visus pieejamos resursus nākotnes mežam. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI. 

Arī nākotnes mežu stādīšana ir izaicinājumu pilns process. Lai gan Latvija ir teritoriāli neliela, klimatiskie faktori dažādos reģionos ir ļoti atšķirīgi – no Daugavpils kontinentālā klimata līdz piejūras klimatam Ventspilī. Šī iemesla dēļ stādaudzētavas atrodas dažādās Latvijas vietās, kur tad arī tiek audzēti konkrētajai teritorijai piemēroti kloni jeb konkrētās ģimenes stādi.

“Meža selekcija ir ilgstošs process. Tas nav kā ar kartupeļiem – vienu gadu iestādi un nākamajā gadā jau zini, ko stādīt tālāk. Kokiem aprites cikls ir daudz garāks. Lai iegūtu selekcionētu stādmateriālu, ir jāgaida vismaz 30 gadi,” skaidro Taukačs. “Sēklas tiek ievāktas sēklu plantācijās, kuras izveidotas, savā starpā krustojot tikai perspektīvākos sugas īpatņus. Protams, visas sēklu plantācijās sastopamās variācijas pirms tam tiek pārbaudītas īpašās pēcnācēju pārbaužu audzēs, kur to augšanas gaita tiek uzmērīta, un tikai perspektīvākie kloni kļūst par nākotnes mežu. Tā saucamās pēcnācēju pārbaužu mežaudzes ir izvietotas dažādās Latvijas vietās. Kad tie izaug, zinātnieki pārliecinās, kā šie pēcnācēji reaģē uz konkrēto vietu, un tad tiek izvēlēti konkrētajai vietai piemērotākie kloni – jaunais stādmateriāls,” skaidro vecākais plānotājs, norādot, ka padomju laikos stādītajos mežos bieži vien ir grēkots ar neatbilstošu stādmateriālu. 

Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)

Projekta ''Meži Latvijā'' veidotāji: saturs – Raivis Bahšteins, Kristīne Melne, Oskars Morozovs, Linda Zalāne, foto – Kārlis Dambrāns un Mārtiņš Purviņš, video – Miks Siliņš un Patriks Pauls Briķis, dizains – Natālija Šindikova, Inga Čujevska, Artis Gulbis, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.