Satversmes tiesa (ST) ceturtdien atzina par Satversmei neatbilstošu Civillikuma normu, kas nosaka aizliegumu par adoptētāju kļūt personai, kura sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, portāls "Delfi" uzzināja ST.
ST vērtēja Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta atbilstību Satversmes 96. un 110. pantam. Satversmes 96. pants nosaka, ka "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību", bet 110. pants noteic, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības."
ST preses pārstāve Ketija Strazda portālu "Delfi" informēja, ka ST lieta ierosināta pēc Augstākās tiesas (AT) pieteikuma. AT izskatīšanā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par bāriņtiesas lēmumu atteikties atzīt viņu par otra laulātā bērnu adoptētāju.
Pieteicējs administratīvajā lietā bija norādījis, ka ar savu laulāto un viņas bērniem dzīvo kopīgā saimniecībā jau vairāk nekā desmit gadus, piedalās laulātās bērnu ikdienas aprūpē un uzraudzībā no bērnu mazotnes.
Tādēļ AT uzskata, ka pieteicēja un bērnu starpā pastāv faktiskas ģimenes attiecības. Tomēr bāriņtiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atteikusies atzīt pieteicēju par viņa laulātās bērnu adoptētāju, jo tā pirms gandrīz 20 gadiem bijusi sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.
AT uzskata, ka apstrīdētā norma rada Satversmes 96. un 110. pantā ietverto pamatttiesību ierobežojumu.
Šis pamattiesību ierobežojums neatbilstot samērīguma principam, jo leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādēļ AT apturējusi tiesvedību lietā un vērsusies ST.
Savukārt ST atzina, ka adopcijas procesā var pastāvēt dažādas situācijas, proti, persona var adoptēt bērnu no bērnu aprūpes iestādes, savu aizbilstamo, savā ģimenē kā audžuģimenē ievietotu bērnu vai sava laulātā bērnu, ar kuru jau dzīvo kopā.
Tomēr izskatāmas lietas pamatjautājums bija par to, vai valsts rīcība, apstrīdētajā normā ietverot arī aizliegumu adoptēt otra laulātā bērnu, atbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un ģimenes aizsardzību.
Ņemot vērā minēto, ST izlēma vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. un 110. pantam, ciktāl šī norma attiecas uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai.
ST secināja, ka Satversmes 96. panta tvērumā privātās dzīves neaizskaramības aspektā neietilpst tiesības adoptēt konkrētu bērnu. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam tika izbeigta.
Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā ietverto pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā, ST pārbaudīja, vai likumdevējs ir veicis pasākumus ģimenes juridiskās aizsardzības adopcijas jomā nodrošināšana un vai šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai ir ievēroti no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas.
ST atzina, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, kas prasa tādu tiesisko regulējumu, kas izveido un uztur sociālajā realitātē pastāvošo ģimenes attiecību tiesisko ietvaru, nosakot šo attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās attiecības. Šis pienākums ietver adopcijas tiesiskā ietvara izveidi, tā nosakot ģimenes tiesisko attiecību pamatus.
ST norādīja, ka likumdevējs, pieņemot Civillikumu, Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kā arī paredzot adopcijas kārtības izdošanu uz to pamata, ir veicis pasākumus ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai adopcijas jomā, tomēr šie pasākumi nav veikti pienācīgi.
ST secināja, ka apstrīdētajā normā ar mērķi aizsargāt bērnus no vardarbības ir ietverts absolūts aizliegums kļūt par adoptētāju, taču tas neatbilst samērīguma principam. Likumdevējs nebija pārliecinājies par apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma atbilstību bērna vislabākajām interesēm visos gadījumos. Proti, likumdevējs nebija vērtējis vajadzību ne tikai aizsargāt bērnus no vardarbības, bet arī pēc iespējas nodrošināt to, ka viņi uzaug ģimeniskā vidē.
Tāpat likumdevējs nebija vērtējis, vai un kā tādas personas, kura iepriekš ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, uzvedība laika gaitā var mainīties, secināja ST.
Tiesa atzina, ka bāriņtiesai jau šobrīd ir pienākums veikt potenciālā adoptētāja ģimenes dzīves, personības un attiecībā uz viņu sagatavoto medicīnas speciālistu dokumentu izpēti, kā arī izvērtēt to, vai katra konkrētā situācija atbilst bērna vislabākajām interesēm.
Turklāt adopciju apstiprina tiesa, kam arī jāpārliecinās par to, ka adopcija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tātad iespēja izvērtēt to, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi – bērnu tiesību aizsardzība – tādā pašā kvalitātē. Tomēr arī individuāla izvērtējuma iespējamība nebūt negarantē personai tiesības iegūt adoptētāja statusu.
Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, apstrīdētā norma zaudē spēku no brīža, kad to šīm personām piemērojusi bāriņtiesa.
Savukārt attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.
Abos gadījumos adopcijas procesā gan administratīvajā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā tieši piemērojams Satversmes 110. pants, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas, norādīja ST.
ST nosprieda izbeigt tiesvedību lietā daļā par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, atbilstību Satversmes 96. pantam.
ST atzina Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Satversmes 110. pantam, bet attiecībā uz personām, kas uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no brīža, kad to šīm personām piemērojusi bāriņtiesa.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" ST likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
