Daļēji atceļ spriedumu krimināllietā par pensionētās prokurores Lozes slepkavību  (5)

Iepriekš vēstīts, ka 2020. gada 4. jūnijā Rīgas apgabaltiesa atcēla Rīgas rajona tiesas spriedumu krimināllietā par pensionētās prokurores Birutas Lozes slepkavību, taču arī savā jaunajā spriedumā piesprieda apsūdzētajam Edgaram Kadiķim 15 gadus ilgu cietumsodu ar divus gadus ilgu probācijas uzraudzību.

Kadiķis par vainīgu atzīts pēc Krimināllikuma 117. panta 9. punkta, proti, par slepkavību mantkārīgā nolūkā. Savukārt pirmās instances spriedumā viņš tika atzīts par vainīgu gan slepkavībā mantkārīgā nolūkā, gan par slepkavību, ja tā izdarīta apzinoties, ka persona atrodas bezpalīdzības stāvoklī.

Lieta bija atkal nonākusi apgabaltiesā, jo Augstākā tiesa 2020. gada martā pilnībā atcēla iepriekšējo apelācijas instances tiesas spriedumu.

Izskatot lietu pirmajā instancē, Kadiķis atzina savu vainu sievietes nonāvēšanā, taču nepiekrita prokuratūras sacītajam, ka tas darīts mantiskos nolūkos un ka upuris bijis bezpalīdzīgā stāvoklī. Tāpat viņš norādīja, ka neatzīst Lozes mazdēlu par cietušo, kā arī neatzīst viņa pieteikto kaitējuma kompensāciju.

Rīgas apgabaltiesas pērnā gada 4. jūnija spriedums tika apstrīdēts Senātā, kas savu nolēmumu pieņēma ceturtdien, 22. aprīlī.

Kā informēja tiesā, Senāts atstāja negrozītu spriedumu daļā, ar kuru apsūdzētais atzīts par vainīgu slepkavības izdarīšanā mantkārīgā nolūkā.

Senāts atzina, ka apsūdzētajam turpināma drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošana.

Senāts lēmumā atzina par pamatotiem apelācijas instances tiesas secinājumus, ka apsūdzētā darbības kvalificējamas kā slepkavība pastiprinošos apstākļos – mantkārīgā nolūkā. Tiesa ir izvērtējusi pierādījumus lietā un atzinusi par pierādītu, ka apsūdzētais, nolūkā panākt mantojuma līguma mantisko saistību izpildi un nepieļaut līguma atcelšanu, nolēma noslepkavot cietušo sava mantiskā stāvokļa uzlabošanai.

Sākotnēji apsūdzētajam apsūdzība celta par Krimināllikuma 117. panta 2. un 9. punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par to, ka viņš izdarīja citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu (slepkavību) mantkārīgā nolūkā, apzinoties, ka cietusī atradās bezpalīdzības stāvoklī.

Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, izslēdza kvalificējošo pazīmi – bezpalīdzības stāvoklis –, proti, no apsūdzības izslēdza Krimināllikuma 117. panta 2. punktu un atzina apsūdzēto par vainīgu pēc Krimināllikuma 117. panta 9. punkta, nosakot sodu – brīvības atņemšana uz 15 gadiem un probācijas uzraudzība uz diviem gadiem.

Senāts atzīst, ka, izslēdzot no apsūdzības kvalificējošo apstākli, bet neizvērtējot minētā apstākļa izslēgšanu, nosakot apsūdzētajam sodu, tiesa ir pārkāpusi soda noteikšanas vispārīgos principus.

Senāts norāda – ievērojot to, ka tiesa atzina par vainīgu apsūdzēto vieglāka noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, nekā to atzinusi pirmās instances tiesa, kā arī mainījās noziedzīgā nodarījuma rakstura apstākļi, tiesai konstatētie apstākļi bija jāizvērtē atbilstoši Krimināllikuma 35. un 46. panta prasībām, taču tiesa šos apstākļus nav izvērtējusi.

Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu arī daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no apsūdzētā par labu valstij, jo apelācijas instances tiesas spriedums šajā daļā ir pretrunīgs, proti, procesuālo izdevumu apmēra summa, kas norādīta ar cipariem, atšķiras no summas, kas norādīta vārdiski.