Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa otrdien, 4. februārī, tā dēvētajā Zolitūdes traģēdijas krimināllietā uzklausīja apsūdzēto pēdējo vārdu. Gandrīz visi apsūdzētie izteica līdzjūtību traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem, cietušajiem un to tuviniekiem, kā arī atkārtoti apliecināja, ka par vainīgiem notikušajā sevi neuzskata, lūdzot tiesu viņus attaisnot.
Portāls "Delfi" jau vēstīja, ka otrdien tiesa, uzklausījusi apsūdzēto pēdējo vārdu, devās pieņemt lēmumu. Plānots, ka saīsināto spriedumu tiesa paziņos 18. februārī pulksten 10.
Krimināllieta par 2013. gada 21. novembrī Zolitūdē notikušo traģēdiju, kad, sabrūkot lielveikalam "Maxima", dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus, pirmās instances tiesā nonāca 2015. gada 8. decembrī, bet tiesas izmeklēšana tika sākta otrajā nozīmētajā tiesas sēdē – 2016. gada 1. martā.
Būveksperti secinājuši, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva.
Krimināllietā uz apsūdzēto sola sēdušies būvinženieris Ivars Sergets, veikala projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš, lielveikala projekta autors arhitekts Andris Kalinka un uzņēmuma "Re&Re" būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš, kā arī Rīgas pilsētas būvvaldes darbinieki - Jānis Balodis, Juridiskās nodaļas Būvniecības uzraudzības nodaļas eksperte Marika Treija un būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova.
Sakot pēdējo vārdu, Sergets norādīja, ka, pretēji prokuroru apgalvojumiem par apsūdzības saprotamību un spēju apsūdzētajiem realizēt tiesības uz aizstāvību, apsūdzība viņam nav skaidra un saprotama, kā arī ierobežotas ir viņa tiesības realizēt aizstāvību.
Sergets uzsvēra, ka apsūdzība balstīta uz bijušajām PSRS normām krievu valodā, kas nekad nav tikušas publicētas, viņam nav pieejamas, un viņam nav zināms to saturs. Sergets paskaidroja, ka viņa rīcībā nekad nav bijušas šīs normas pilnā apjomā, kā arī viņam nav bijusi iespēja ar šīm normām iepazīties. Apsūdzētais tāpat norādīja, ka valsts apsūdzības uzturētājiem tas ir zināms, jo viņi arī atsaukušies uz Satversmes tiesas nolēmumu par pienākumu ievērot PSRS būvnormatīvus.
Tāpat Sergets norādīja, ka viņš atbildīgs tikai par "HND Grupa" izstrādāto būvkonstrukciju, bet nav un nevar būt atbildīgs par "Vikom Industry" pastāvīgi veiktajiem projektēšanas un ražošanas darbiem. Līdz ar to viņš atbild tikai par sevis izstrādāto sadaļu.
Tāpat Sergets norādīja, ka nebija būvprojekta autors, bet gan saskaņā ar regulējumu bija būvprojekta sastāvā ietilpstošas būvprojekta daļas vadītājs, un detalizēti rasējumi nevarēja tikt saskaņoti ar viņu. Sergets skaidroja, ka saskaņojis tikai tās dažas izmaiņas, kas oficiāli lūgtas no "Vikom Industry" puses, ko pierāda arī attiecīgi ieraksti autoruzraudzības žurnālā. Turklāt saskaņojumi neatbrīvo citus būvprocesa dalībniekus no tiem noteiktās atbildības normatīvajos aktos.
Runājot par nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktu, Sergets uzsvēra, ka akta parakstīšanas brīdī ticis apzināti maldināts, ka kopnes atbilst ražotāja iepriekš apgalvotajām īpašībām. Atbilstības deklarācijā apzināti bijusi norādīta atbilstība ES standartiem, kas, kā vēlāk izrādījies, šiem standartiem neatbilda. Sergets atkārtoti uzsvēra, ka ticis maldināts, ko apliecinot arī sniegtās liecības, ka "Vikom Industry" pases un sertifikāti ir tikai formāli, bet nekādas pārbaudes pirms to izdošanas nav bijušas. Ražotājs lietojis neatbilstošus materiālus un uzdevis tos par atbilstošiem, slēpjot šos faktus no Sergeta. Apsūdzētais uzsvēra, ka nevar būt par to atbildīgs.
Tāpat Sergets skaidroja, ka būvdarbu žurnālam piekļuvusi un ierakstus viltojusi nepiederoša persona, kas nekad nav bijusi objektā un nav veikusi darbus objektā. Sergetam uzrādīti it kā viņa parakstīti dokumenti un viņš ticis apzināti ļaunprātīgi maldināts brīdī, kad viņam iedots parakstīt nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktu.
Būvekspertīzes veicējs Gulbis sacīja, ka vēlētos kaut viņa spēkos būtu bijis novērst traģisko negadījumu, taču šādas iespējas viņam nekad nav bijis, jo viņš nekad nav sniedzis atzinumu par projekta detalizācijas risinājumiem, kas noveduši pie šīs traģēdijas.
Gulbis skaidroja, ka atzinuma sniegšanas laikā nav varējis paredzēt kā projekts tiks detalizēts un realizēts dzīvē. Atsaucoties uz izmeklēšanas laikā veiktās ekspertīzes secinājumiem, Gulbis paskaidroja, ka sabrukušās kopnes rasējums, uz kura pamata izgatavota konkrētā kopne, ir "Vikom Industry". Tas izstrādāts 2010. gada decembrī un tas ir vairāk nekā gadu pēc tam, kad Gulbis veicis būvekspertīzi. Gulbis norādīja, ka, viņaprāt, nav pareizi, ka, neklausoties nedz viņa teiktajā, nedz ekspertos, izvirzītas apsūdzības par savienojušo mezglu, ko viņš nav nedz redzējis, nedz pārbaudījis, nedz viņam tas bija jādara. Gulbis norādīja, ka viņa slēdziens par projektu daļu stāvoklī kāds bija līdz 2009. gada novembrim bijis izsvērts un pamatots. Savā atzinumā Gulbis paudis viedokli par principiāliem risinājumiem, nevis vēlāk izstrādātu mezglu risinājumiem. Tāpat viņš norādīja, ka viņam tobrīd nebija pamata dot negatīvu atzinumu, turklāt viņš nevarēja paredzēt, ka kopne vēlāk tiks sadalīta. Noslēgumā Gulbis uzsvēra, ka apsūdzībai nepiekrīt, to neatzīst, lūdzot tiesu viņu attaisnot.
Lielveikala projekta autors arhitekts Kalinka tiesā pauda, ka vienmēr strādājis ar sirdi un dvēseli, lai godprātīgi varētu nest arhitekta vārdu, un tieši tāpēc pēc traģiskajiem notikumiem pats apturējis arhitekta sertifikāta darbību un darījis visu, lai palīdzētu izmeklēšanai.
Kalinka uzsvēra, ka sagaida taisnīgu tiesas spiedumu. Veikala būvniecības procesā viņš piedalījies kā arhitekts, kā arī pildījis būvprojekta vadītāja pienākumus atbilstoši normatīvajiem aktiem. Savukārt no apsūdzības iziriet, ka viņam piedēvētas prasmes, zināšanas un pienākumi, kuri arhitektam nemaz nevar būt. Kalnika uzsvēra, ka nekad nav bijis sertificēts būvkonstruktors. Par tādu nekad arī nav mācījies. Viņaprāt, apsūdzības nostāja ir neloģiska, jo ir pretrunā ar ekspertu un praktizējošu arhitektu viedokli.
Apsūdzētais sacīja – liekas neticami, ka tik neloģiska un nepamatota pieeja ir pamatā kriminālprocesam. Kalnika retoriski vaicāja, vai pieļaujams uzturēt viņam celto apsūdzību, kas ir neloģiska un pretēja lietā esošajiem pierādījumiem, kā arī tas, ka apsūdzības sakarā prokurori nevērtē un nepiemin liecības, kas noliedz viņam celto apsūdzību, piemēram, Latvijas arhitektu savienības un Latvijas būvinženieru savienības atzinumus par kompetenču sadalījumu būvniecībā.
Uzņēmuma "Re&Re" būvdarbu vadītājs Kumpiņš pēc līdzjūtības izteikšanas norādīja, ka vainu viņam inkriminētajos noziedzīgos nodarījumos neatzīst un joprojām viņam nav saprotams, par kādu konkrētu prettiesisku rīcību, nolaidību viņš apsūdzēts. Kumpiņš uzsvēra, ka projektēšanas kļūdu pamanīt nemaz nav varējis, jo tā nav viņa kompetence, kā arī nolaidība pirmās kārtas būvniecībā nav cēloniskā sakarībā ar notikušo jumta nogruvumu. Kumpiņš turpināja sakot, ka apsūdzība viņam nav celta par to, ka pirmā kārta uzbūvēta neatbilstoši būvprojektam, turklāt viņš uzsvēra, ka viņam nav ziņu, ka izpildītie būvdarbi neatbilstu būvprojektam vai neatbilstu būvnormatīviem. Tāpat apsūdzība viņam nav celta par otrās kārtas būvniecību, kurā viņš nemaz nav piedalījies, tā Kumpiņš.
Apsūdzētais atgādināja, ka lietā ir pierādīts, ka nogruvuma cēlonis bijusi rupja projektēšanas kļūda, jo mezgls pārslogots sešas ar pusi reizes. "Man nebija kompetences pamanīt būvprojektā pieļauto kļūdu attiecībā uz kopnes noslodzi. Tikai eksperts ar kompetentām zināšanām var konstatēt šo kļūdu," paskaidroja Kumpiņš.
Viņš nepiekrita, ka apsūdzība viņam ir saprotama. Līdz ar to viņš ir aizstāvējies tikai tiktāl, ciktāl tā bijusi saprotama, bet par apsūdzības neskaidrībām atbildes no prokuroriem viņš tā arī nav saņēmis. Arī Kumpiņš lūdza tiesu viņu atzīt par nevainīgu celtajā apsūdzībā un pilnībā attaisnot.
Savukārt Draudiņš tiesā norādīja, ka mīl savu darbu, un ir piedalījies dažādu interesantu un sarežģītu darbu realizācijā. Savu darbu viņš veic atbildīgi, kā arī ir saņēmis atzinības rakstus par būvuzraudzības darbiem. Arī tirdzniecības centra Priedaines ielā 20 būvuzraudzību veicis atbildīgi, atbilstoši tā laika likumdošanai, normatīvajiem aktiem un praktiskajai darba pieredzei būvuzraudzībā.
Draudņš uzsvēra, ka būvuzraugs nevar atbildēt par projektā iestrādātajām kļūdām, kā arī neveic konstrukciju ekspertīzi un pārrēķinu. Arī viņš atgādināja, ka mezgls bijis sešas ar pusi reizes vājāks nekā nepieciešams, kas bija cēlonis nobrukumam. Šādu kļūdu būvuzraugs nevar konstatēt, ja neuzrādās nekādas virsnormatīvās deformācijas.
Būvuzraugs skaidroja, ka nebija pamata aizdomām pie konstrukciju pieņemšanas par nepareizi aprēķinātām slodzēm. Pieņemot darbus, izliece iekļāvās normatīvo aktu prasībās iekļautajās robežās.
Draudiņš pauda pārliecību, ka, veicot būvuzraudzību, apzinīgi vadījies, ievērojis visus normatīvā regulējuma punktus. Noslēgumā viņš izteica līdzjūtību tāpat kā iepriekšējie runātāji, kā arī uzsvēra, ka vēlētos, lai traģēdija nekad nebūtu notikusi, kā arī to, ka tāda nedrīkst atkārtoties. Viņš lūdza tiesu ņemt vērā liecības un pierādījumus, kā arī norādīja, ka viņa darbības nav cēlonis jumta nobrukumam un viņš nevar tikt vainots izvirzītajās apsūdzībās.
Rīgas būvvaldes bijusī darbiniece Treija, kas tiesā iepriekš izmantoja tiesības neliecināt, pēdējā vārdā sacīja, ka viņas amata pienākumi, kuru nolaidīgā pildīšanā viņa apsūdzēta, noteikti viņas amata aprakstā, viņa tos atbilstoši veikusi, to atzinis arī darba devējs. Treija sacīja, ka nekad nav izturējusies pret saviem amata pienākumiem vieglprātīgi, pavirši vai nolaidīgi. Ņemot vērā viņas augstāko izglītību arhitektūrā, viņam nav bijusi iespēja noteikt un novērst projektēšanas stadijā pieļauto kļūdu. Vienlaikus viņa izteica nožēlu, ka vismaz viens no traģēdijas iemesliem bijusi nesakārtotā likumdošana būvniecības jomā Latvijā. Būvprojekta saskaņošanas laikā nevienā normatīvajā aktā nav bijis noteikts būvprojekta ekspertīzes saturs un forma.
Atsaucoties uz savām rakstveida liecībām, Treija norādīja, ka, viņasprāt, viņai inkriminētajās darbībās nav saskatāms noziedzīga noradījuma sastāvs, un viņa paļaujas uz tiesas kompetenci.
Ar emocionālu pēdējo vārdu tiesā uzstājās Meļnikova, kas izteica nožēlu, ka šāda traģēdija vispār notikusi, kā arī līdzjūtību "par zaudējumu un sāpēm". Meļņikova norādīja, ka jau 25 gadus ir pašvaldības darbiniece un gandrīz 15 no tiem strādā pilsētas būvvaldē. Viņa vienmēr uzskatījusi, ka kalpo pilsētai un iedzīvotājiem pēc labākās sirdsapziņas.
Atkal un atkal izvērtējot savu rīcību kontekstā ar izteiktajiem pārmetumiem, Meļņikova ir pārliecināta, ka savu darbu darījusi pēc labākās sirdsapziņas un godprātīgi. Neskatoties uz to, Meļņikova atvainojās cietušajiem, kā arī norādīja, ka nevarēja novērst šo traģēdiju – tas nav bijis viņas spēkos.
Tāpat kā kolēģi, arī Balodis izteica līdzjūtību. Balodis sacīja, ka notikušas 179 tiesas sēdes, vērtēta traģēdija, rastas atbildes un izskaidrojumi uz lielāko daļu jautājumu, taču ikvienam, diemžēl, palikuši arī neizprasti jautājumi un nedzirdētas atbildes. Balodis uzsvēra, ka būvniecības nozarē nav un nevar būt viens viszinošs profesionāls. Viņš skaidroja, ka kā primāro uzdevumu definējis sev būt atklātam un patiesam, maksimāli sadarbojoties ar izmeklēšanas iestādēm. Tāpat, ņemot vērā pietiekami sarežģīto būvniecības procesu, viņš analizējis savas darbības pēc normatīvajiem aktiem un to deleģējuma. Normatīvo aktu regulējums ir gana komplicēts un sarežģīts, līdz ar to mana argumentācija, iespējams, bijusi sarežģīta, paskaidroja Balodis. Viņš atzina, ka daudz domājis, vērtējis un analizējis savas darbības konkrētā objekta kontekstā, prātojot, vai patiešām notikušo nevarēja preventīvi novērst.
"Nevis tāpēc, ka nespēju vai negribu uzņemties atbildību, bet tāpēc, ka nogruvuma pamatcēlonis ir bijis ārpus manas kompetences robežām. Paliek atvērts jautājums, vai tolaik normatīvie akti bija tādi, kas varēja izslēgt traģēdiju," sacīja Balodis. Viņš norādīja, ka faktiski objekta pieņemšanas ekspluatācijā notiek pakāpeniski būvniecības laikā. Tāpat viņš atzina, ka atbildības nasta ir, bet jautājums, vai tā ir kriminālatbildība, jāvērtē tiesai
"Maxima" darbiniece Šuvajeva tiesības teikt pēdējo vārdu neizmantoja.
Savukārt no juridisko personu pārstāvjiem tiesības teikt pēdējo vārdu izmantoja uzņēmuma "Re&Re" pārstāvis Kaspars Krūmiņš, kurš pauda uzskatu, ka kriminālprocess par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu pret "Re&Re" ir nepamatots un lūdza izbeigt to šajā daļā.
Tāpat "Maxima Latvija" vārdā pēdējo vārdu tiesā sacīja uzņēmuma vadītājs Andris Vilcmeiers. Viņš sacīja, ka 2013. gada novembrī notikusī traģēdija bija lielākā atjaunotās Latvijas vēsturē. Toreiz sabrukusi faktiski jaunuzcelta ēka, un sagruvums varējis notikt jebkuru dienu, jo pieļauta būvniecības kļūda. Ēkas sagruvuma rezultātā cietuši gan "Maxima" darbinieki, gan klienti. Tas bijis liels šoks visiem – visai Latvijas sabiedrībai, kā arī uzņēmumam.
Vilcmeiers atzina, ka pirmajās notikuma dienās uzņēmums nespēja rīkoties atbilstoši morāles un ētikas principiem, kādus sagaida no tāda līmeņa uzņēmuma. Vilcmeiers par to atvainojās cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem. Vilcmeiers sacīja, ka apzinās, ka notikušo mainīt nevar, taču uzņēmums uzņēmies morālo atbildību un palīdzējis bojāgājušo tuviniekiem un cietušajiem, kā arī strādājis, lai pierādītu, ka ir tā vērts, lai saņemtu no sabiedrības otru iespēju.
"Maxima Latvija" vadītājs arī piebilda, ka uzņēmums cieņpilni iesaistījies tiesas procesā, vienmēr atcerēsies traģēdiju, nesīs morālo atbildību un pieminēs bojāgājušos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
