Filmā vairakkārt uzsvērts, ka Latvija ir unikāla ar savu mežu bagātību un to bioloģisko daudzveidību, taču par to nākotni paustas bažas. Filmas veidotājs Glens Elliss norāda, ka Latvija aktīvi eksportē koksni un tieši koksnes pārdošana uz ārzemēm veido lielāko daļu no iekšzemes kopprodukta. Visvairāk Latvijas koksnes nonāk Lielbritānijā, kur tā tiek pārdota ar FSC sertifikāta zīmi, kas apliecina saudzīgu un videi draudzīgu mežizstrādi.
Tomēr filmas veidotājs to apšauba, stāstot par "aizraušanos" ar kailcirtēm valstij piederošajos mežos, kas apdraud dažādu dzīvnieku dzīves telpu un arī blakus esošos mežus.
Biologs Māris Strazds filmas veidotājiem norāda, ka mežu fragmentācijas pakāpe ir neticama un daudzi vienkārši nesaprot, kas patiesībā notiek. Filmas veidotāji atgādina arī par Latvijas valdības atļauju LVM pirms diviem gadiem palielināt ciršanas apjomus, ko valdība toreiz skaidroja ar nepieciešamību krīzes laikā atbalstīt meža nozari. Strazds filmā norāda, ka šis lēmums nav mainīts un, turpinot šāda mēroga izciršanu, nākotnē "nekas nepaliks pāri".
FSC direktors Čarlzs Tveitss "Al Jazeera" skaidroja, ka LVM ir sertificējuši savus procesus un dokumentācijas kārtošanu, bet nevis koksni. Līdz ar to LVM pašu īpašumā esošie meži nav "kontrolēta koksne".