Bauskas rajona kara komisariāta no uzskaites noņemto, sasniedzot likumā noteikto maksimālo vecumu, 1969. gadā dzimušo rezerves instruktoru un kareivju uzskaites kartītēs ir ziņas, ka Andrejs Mediņš, kurš dzimis 1969. gada 25. maijā, iesaukts Padomju Armijā 1987. gada 14. oktobrī un demobilizējies 1989. gada 15. septembrī, liecina Latvijas Nacionālā arhīva izziņa, kas sniegta portālam "Delfi".
Jau vēstīts, ka Latvijas Romas katoļu baznīcas priestera Andreja Mediņa vārds, kurš iepriekš informējis, ka tieši dienot PSRS armijā Afganistānā, devis solījumu Dievam kļūt par garīdznieku, nav atrodams Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas veidotajā kartotēkā, portālam "Delfi" sacīja asociācijas vadītājs Gunārs Rusiņš.
Portāls "Delfi" lūdza Latvijas Nacionālajam arhīvam sniegt ziņas par to, vai un kad Mediņš ir dienējis PSRS armijā Afganistānā, kā arī informēt par viņa iesaukšanas un demobilizācijas datumu. Ar izziņas saturu iespējams iepazīties šeit:
Savukārt Rusiņš, kura asociācijas veidotajā kartotēkā Mediņa kā Afganistānas kara dalībnieka uzvārds nefigurē, portālam "Delfi" pēc iepazīšanās ar konkrēto izziņu sacīja, ka "pēc tiem visiem ierakstiem viņš ir bijis" Afganistānā.
"Tā poļevaja počta [lauka pasts –red.] un tas 1983. gads, janvāris, tad arī tika noteikti atvieglojumi Afganistānas kara veterāniem," sacīja Rusiņš. "Pēc cipariem es apskatīšos, kas tā ir par kara daļu, jo kā tēmētājs viņš tur ir, šajos sarakstos noteikti, ka ir arī cilvēki, kas tajā kara daļā ir dienējuši. Pēc šī izraksta, kas atnācis, viņš tur ir bijis, tur ir 10 mēneši [dienesta–red.]" skaidroja Rusiņš.
Viņš pauda neizpratni par to, kāpēc ziņas par Mediņu arhīvā ir saglabājušās, bet asociācijas veidotajā arhīvā tādu nav. "Mēs visi esam Podoļskā tanī arhīvā tur iekšā, pieprasījumus sūtām uz turieni," veidu, kā iegūta informācija, skaidroja Rusiņš.
"Pēc visa, ko viņi ir atsūtījuši 18. ieraksts kara biļetē ir tieši ieraksts "piedalīšanās kara operācijās", tas viss atbilst kara biļetei. Vienīgais tas, ja cilvēks tur arī ir bijis, tie stāsti par lielajām operācijām, nu es nezinu, lai viņš pats uzņemas uz sevi atbildību... Bet nu pēc tā ieraksta, jā viņš tiešām tur ir bijis," sacīja Rusiņš.
Bijušais Latvijas bruņoto spēku komandieris un politiķis, kādreizējais iekšlietu ministrs, Saeimas un Rīgas domes deputāts, kura kompetencē iepriekš bijusi Afganistānas kontingenta izvešana Dainis Turlais portālam "Delfi" sacīja, ka arhīva izziņā ir runa par kara komisariāta dokumentu – karavīra uzskaites kartīti. Šo dokumentu viņš raksturo kā ticamu.
Taču attiecībā uz Mediņa pieminēto kauju viņš norāda, ka tāda nav notikusi ne tikai pēdējos trīs kara gados, bet gan visa PSRS-afgāņu 10 gadu ilgā konflikta laikā. "Ja tāda būtu notikusi, par to zinātu visa pasaule," viņš piebilst.
Pēc iepazīšanās ar portālam "Delfi" izsniegto arhīva izziņu, Turlais portālam "Delfi" sacīja, ka reāls arhīvs ir valsts arhīvs, kur glabājas dokumenti kas ir izņemti, nodoti, iegrāmatoti likumā noteiktajā kārtībā ar augstu ticamības pakāpi, savukārt Rusiņa rīcībā ir ziņas par no Latvijas iesauktajiem un Afganistānā dienējošiem karavīriem, kas ir iegūtas galvenokārt no pašiem "afgāņu" veterāniem, viņu radiem, paziņām,draugiem un viņu rīcībā esošiem materiāliem. "Ko teica, ko uzrādīja, tas arī ir," sacīja Turlais. Viņš atzina, ka Afganistānas kara veterānu organizācijas Latvijā ir vairākas un vāji organizētas, "kurš tur piesaka sevi, tur ir. Kurš nepiedalās, nepiesakās, tā nav," sacīja Turlais.
Portāls "Delfi" ir pieteicis savu interesi iepazīties ar dokumentiem, ar kuriem arhīvs pamato sniegto izziņu.
Jau vēstīts, ka Mediņš preses konferencē Bruknas muižā 25. augustā žurnālistiem teica, ka "Kalna svētību kopiena" idejiski aizsākusies krietnu laiku atpakaļ. "Viss aizsākās no brīža, kad es dienēju Afganistānā. Tad, kad mēs no 600 palikām dzīvi tikai 40, es Dievam teicu: "Es nezinu, Tu esi vai neesi, bet ja man nebūs vairs neviena lode, ne šķemba, ne trauma, es noteikti kļūšu par priesteri, lai palīdzētu." Tas tā arī notika – veiksmīgi atgriezos mājās un nešaubījos par savu aicinājumu. Līdz ar to man vienmēr bijusi svarīga dzīvības dāvana," sacīja priesteris.
Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas vadītājs Rusiņš portālam "Delfi" iepriekš sacīja, ka viņam ir pilna kartotēka par obligāto dienestu, bet tajā nav atrodams Mediņa uzvārds. "Es jau neesmu nekāds soģis un tā tālāk, ja cilvēks grib pierādīt pretējo, tad viņam uz rokas ir jābūt kara biļetei, kurā ir ierakstīts iekšā, ka viņš tur ir bijis. Ja arī nav ieraksta, ka viņš ir piedalījies kaujas operācijās, tad to var atšifrēt pēc kara daļas nosaukuma – tur ir jābūt VČPP, tas ir "poļevaja počta" [lauka pasts – red.] un arī visiem, kas atgriezušies no Afganistānas, ir izdotas apliecības," sacīja Rusiņš. "Bet diemžēl Mediņš sarakstos iekšā nav," sacīja asociācijas vadītājs.
Pēc Rusiņa teiktā, spriežot pēc gadiem, Mediņš PSRS armijā varētu būt dienējis – armijā 1987. gadā bijuši divi iesaukumi – viens iesaukums maijā, uz kuru Mediņš "nevarēja paspēt, jo maijā viņam tikai palika 18 gadi", bet otrs bijis novembra iesaukums, kurā viņš varējis tikt iesaukts.
Rusiņš sacīja, ka, teorētiski Mediņš varētu būt bijis Afganistānā uz to laiku, kad armija no turienes izvesta, taču "tos savus stāstus, ko viņš stāstīja, ka no no 500 cilvēkiem 40 tikai dzīvi palikuši – tas ir galīgi garām, jo pēdējais gads, tas jau bija pirms izvešanas uguns pārtraukšana no abām pusēm, kad nedrīkstēja veikt karadarbību. Bija atsevišķi uzbrukumi, bet lielas operācijas netika veiktas. Kad 460 cilvēki iet bojā – tā ir liela operācija, tādas operācijas pat uz vienas rokas pirkstiem nevarēja saskaitīt," sacīja Rusiņš.
Rusiņš apstiprinoši atbildēja uz jautājumu, vai ir pieļaujams, ka Mediņš melo par dienestu Afganistānā. "Protams, ka viņš var pierādīt pretējo ar saviem dokumentiem – kara biļeti un apliecību," sacīja Rusiņš, stāstot, ka "citi arī blefoja savā laikā, kad Latvija atguva neatkarību, ka viņi protestējot sakāra savas kara biļetes uz stabiem. Ļoti daudzi tādi teiku stāstītāji ir, bet beigās, kad viņu izved uz tīriem ūdeņiem, atklājas, ka viņš nekur nav bijis," atzīmēja Rusiņš.
Ar pašu Mediņu portālam "Delfi" pagaidām nav bijis iespējams sazināties un uzklausīt viņa viedokli, kā arī pierādījumus viņa dienestam Afganistānā – viņš uz telefona zvaniem un īsziņām līdz šim nav atbildējis.
Mediņš augusta beigās notikušajā preses konferencē uzņēmās morālu atbildību par to, ka notikušais Bruknā metis šaubu ēnu pār katoļu baznīcu, taču uzsvēra, Bruknas "Kalna svētību kopienai" nav nekā kopīga ar katoļu baznīcu, izņemot to, ka "bīskapi un baznīca mani ir svētījusi, un ļauj man veikt šo sociālo un garīgo aprūpes darbu". Pēc tam, kad viņš veiksmīgi no dienesta atgriezies mājās, viņš vairs nav šaubījies par savu aicinājumu, bet vēlāk izveidojis kopienu Bruknā, kurā cilvēkiem tiek palīdzēts "dzīvojot kopā" jeb izmantojot dzīves kopienā pieredzi, kas ir daudzviet pasaulē ierasta prakse – kopienai ir noteikta disciplīna, dienaskārtība, kas ietver arī darba pienākumus jeb darba terapiju, kā arī garīgās higiēnas pamatprincipus, kas kristīgu kopienu gadījumā ir lūgšana un arī gavēnis.
Pēc publiski pieejamās informācijas, par katoļu baznīcas garīdznieku viņš ordinēts 1996. gada jūnijā. Lai kļūtu par katoļu baznīcas priesteri, nepieciešams pabeigt attiecīgu izglītības iestādi, kas Latvijas gadījumā būtu Rīgas starpdiecēžu augstākais garīgais seminārs. Semināra rektors Marcins Vozņaks sarunā ar portālu "Delfi" sacīja, ka mācības seminārā ilgst sešus gadus, kas nozīmē, ka Mediņš varētu būt iestājies seminārā 1990. gadā. Viņš solīja informāciju par Mediņa studiju gadiem precizēt.
Portālam "Delfi" veidojot publikāciju par tā dēvētās Bruknas lietas aktualizētajām bērnu, pusaudžu un pieaugušo rehabilitācijas iespējām, valsts iesaisti, kā arī Bruknas kopienas saistību ar katoļu baznīcu, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece filozofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, sacīja, cik viņai zināms, Mediņš ir "nonācis Afganistānā pavisam jauns pēc skolas, visdramatiskākajā laikā, īstā karā. Tur ir ļoti smagi šī personība lauzta. Līdz ar to, cik es atceros, sākotnēji arī baznīca ļoti uzmanīgi izturējās pret iesaistīšanu priesterībā šī iemesla dēļ, apzinoties, ka šī kara trauma nav zudusi, un tā uz kalpošanu faktiski varētu arī atstāt kaut kādu ietekmi (..) Pilnīgi iespējams, ka tās arī tās situācijas, uz kurām norāda jaunieši, kuri [Bruknas – red.] kopienai gājuši cauri," un kuriem piedzīvotais šķitis pārāk skarbs "normālas dzīves situācijai".
Pēc viņas teiktā, vērtējot Bruknā notikušo, būtu jāņem vērā arī Mediņa pieredze Afganistānā. "Ir redzams, ka tas ir atstājis ļoti lielu iespaidu uz viņu, arī tā personību un viņa psihi,", līdz ar to jārēķinās, ka arī viņa priekšstats par to, kādam jābūt vīrietim – jāspēj izturēt visskarbākos pārbaudījumus – tas arī ir secinājums no viņa pieredzes, turklāt, cik zināms, arī Mediņa ceļš uz priesterību neesot bijis vienkāršs. Krūmiņa-Koņkova pauda uzskatu, ka šo situāciju baznīcai vajadzētu izvērtēt aktīvāk – ne tikai skatīties un stāvēt malā, bet arī no savām pozīcijām to izvērtēt.
Portāls "Delfi" situāciju turpinās pētīt nākamajās publikācijās.
Jau vēstīts, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) iepriekš informēja, ka kopienā konstatēti būtiski bērnu tiesību aizsardzības pārkāpumi. Informācija tika nodota izvērtēšanai Valsts policijai. Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldē portāls "Delfi" pirmdien, 7. septembrī, noskaidroja, ka viena no divām resoriskajām pārbaudēm noslēgusies ar administratīvo procesu par emocionālu vardarbību pret bērnu, bet otra resoriskā pārbaude par dažādiem pārkāpumiem vēl turpinās.
Mediņš preses konferencē 25. augustā VBTAI konstatētos pārkāpumus atzina vien daļēji, taču apliecināja, ka bērnus un pusaudžus Bruknā vairs neuzņems – tam tiekot veidota īpaša jauniešu māja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
