Daudzi šo atgriešanos joprojām sauc par atbrīvošanu, citi par okupāciju. Ja pāršķirstām jaunākos Latvijas preses izdevumus, tad krievu laikrakstos varam atrast regulārus atgādinājumus par Latvijas pilsētu atbrīvošanu, savukārt latviešu medijos lasām, ka pirms sešdesmit gadiem notikusī Rīgas “atbrīvošana” ir viens liels pēckara radīts padomju mīts, jo, ja neskaita atsevišķas lokāla rakstura sadursmes Rīgas pievārtē, vācu armija to pamatā jau bija atstājusi, un padomju armija ienāca faktiski jau tukšā pilsētā.
Šoreiz neskarot notikušā militāros aspektus, mēģināsim rast atbildi uz jautājumu — vai tas, kas notika 1944. gada 13. oktobrī Rīgā bija atbrīvošana? Kāpēc šodien tā netiek svinēta oficiālā valsts līmenī, un kāpēc vienai daļai rīdzinieku tā nav nekāda svētku diena, bet turpretī citai nozīmīgi svētki, it īpaši tuvojoties Uzvaras 60 gadadiena? Ko konceptuāli uzskatīt par atbrīvošanu?
Atbrīvošana ir brīvības atgūšana! Tādēļ, runājot par 1944. gada 13. oktobri, svarīgākais šajā gadījumā ir jautājums vai šī brīvība tika atgūta, vai paši atbrīvotāji patiešām apzinājās sevi kā atbrīvotājus un vai par tādiem tos uzskatīja paši atbrīvotie. To noskaidrot ir svarīgi, jo gan tā laika «atbrīvotāji», gan savulaik «atbrīvotie» un viņu pēcteči veido mūsdienu Latvijas sabiedrību.
Ja Padomju Savienībā un mūsdienu Krievijā dominē jēdziens Lielais Tēvijas karš kā Otrā pasaules kara sastāvdaļa, tad Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs var runāt par Otro pasaules karu, kurš kā zināms sākās 1939. gada 1. septembrī, nevis 1941. gada 22. jūnijā, jo pēdējo mēs drīzāk varētu saukt par Vācijas—PSRS kara sākumu. Nevajadzētu aizmirst arī 1939. gada 23. augustā noslēgto Molotova—Ribentropa paktu un tā slepenos papildprotokolus, kas noteica Austrumeiropas sadalīšanu Vācijas un PSRS ietekmes sfērās, un tiešā veidā nedēļu vēlāk ļāva Hitleram sākt savu karagājienu Eiropā un pēc tam kopā ar Padomju Savienība okupēt un sadalīt Polijas teritoriju.
Arī Latvija Otrā pasaules kara rezultātā, kaut arī izpaliekot tiešai militārai darbībai, bet ar militāru draudu palīdzību, tika okupēta. 1940. gada vasarā, kad nacistiskā Vācija iebruka Francijā un Hitlera armija okupēja Parīzi, Latviju okupēja un Rīgu ieņēma Sarkanā armija. Vai cilvēki, kas pulcējās pie Uzvaras pieminekļa, neatceras, nezina vai negrib zināt to, ka 1939-1941. gadā PSRS bija tā paša viņu nīstā Hitlera sabiedrotā, vai arī to pilnībā ir nodzēsusi padomju propaganda? Turklāt, ja Rietumeiropai lielākais ļaunums bija Hitlers un nacistiskā Vācija, tad Latvijai un pārējām Baltijas valstīm šie ļaunumi bija divi, gan Hitlers, un Staļins, un nav liela jēga strīdēties, kurš no tiem bija sliktākais.
Raksta “Pārdomas par Rīgas ‘atbrīvošanu’” pilnu tekstu lasiet Dialogi.lv!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
