close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
WWW

Un, atļaušos teikt, visa šo lielveikalu atvēršanās buma kulminācijas brīdī būtu grēks savā raidījumā arī nerunāt par šīm lietām. Tāpēc studijā esmu aicinājis “RIMI Latvia” kompānijas izpilddirektoru Uldi Ļebedeva kungu un Centrālās savienības “Turība” priekšsēdētāju Ivaru Strautiņa kungu. Pirmais jautājums būs lielveikalu izteiksmīgā brenda “RIMI” pārstāvim- kāpēc tieši tagad? Kāpēc ne perms diviem gadiem vai dažus gadus vēlāk? Kas šobrīd nosaka to, kas ir redzams medijos?

Uldis Ļebedevs: Droši vien tā ir saasinātā konkurence, kas šobrīd notiek starp lielveikalu tīkliem. Bez tam jebkuram lielveikalam tā darbības sākumā paiet kāds zināms iešūpošanās laiks, kamēr jāsaprot kas ir kas, kas ir šī teritorijas, kādos virzienos jāiet; firmai ir jāizveidojas iekšienē pašai. Tas laiks droši vien ir pagājis, un mūsu plāni un nodomi, perspektīva- tas viss sakrīt arī ar citu lielveikalu plāniem. Un tas sākas tāda neliela sacensība.

Ingus Bērziņš: Vai tomēr nav tā, ka, ja nenāktu lietuvieši, tad varbūt tas viss būtu pavilcies garumā?

Uldis Ļebedevs: Nē, tā situācija nav tāda, jo nav jau tikai lietuvieši... Šobrīd ienāk arī somi ar “Kesko”, diezgan strauji arī attīstās “Mego” tīkls, attīstās “Nelda”. Tad mums ir bijis vajadzīgs šis organizatoriskais darbs, lai nonāktu pie rezultātiem, kādi mums šodien ir.

Ingus Bērziņš: Vai nav tā, ka provinču, mazpilsētu pirktspējas līmenis arī ir izaudzis, līdz tam brīdim, ka jūs skatāties un sakāt: “Jā, tur mēs droši varam iet iekšā!”

Uldis Ļebedevs: Mēs redzam, ka katru gadu kaut nedaudz Latvijas iedzīvotāju labklājība aug, un šīs provinces nav nemaz tik provinciālas un mazas, tāpēc pienācis laiks, lai tur arī būtu kārtīgi iepirkšanās centri, lielveikali, kur cilvēks vienā vietā varētu kompakti iepirkties.

Ingus Bērziņš: Paldies. Pirms dot vārdu Strautiņa kungam jūs iepazīstināšu ar raidījumam tradicionālo diskusiju Internetā, kas notiek pirmdienās par šo raidījumu. Vērsīšu jūsu uzmanību uz citātu, kas, uzreiz jāatzīmē, ir absolūtā mazākuma viedoklis no tiem aptuveni 50 komentāriem, kurus šodien saņēmām no lasītājiem, taču ir tāda kā pretargumentu kvintesence, kas ir pret lielveikalu ienākšanu dažādās Latvijas pilsētās.

Ārvalstu veikali tikai nosmeļ piķi un izved uz ārzemēm. Viņi jau neko neražo un arī neeksportē, kā, piemēram, ražotāji. Latvijas ekonomikai no ārvalstu veikaliem nav nekāda labuma.

Darba vietas? ārvalstu veikali jaunas darba vietas nerada. Cik cilvēku pieņem darbā, tik tiek atlaisti bankrotējošos veikalos.

Cenas? Jā, sākotnēji tās ir zemākas, pateicoties konkurencei. Taču, kad ārvalstu veikali būs aizņēmuši lielāko tirgus daļu, viņi diktēs cenas. Mums atliks tikai maksāt.

Pie tam ievedot lētas importa preces, viņi iznīcina vietējo ražotāju. Kad Latvijā vairs nebūs ražotāju, kur ņemsim naudu, par ko iepirkties?

Ingus Bērziņš: Cik lielā mērā šie spriedumi un argumenti ir pamatoti?

Ivars Strautiņš: Es domāju, ka tā ir mūsu tautas sāpe, kas ļoti koncentrēti un vienkārši pateikta.

Gribu teikt, ka mums nekas nav pretī pret “RIMI” ķēdes veikaliem. Varbūt tie bija pirmie, kas ieviesa jaunas tehnoloģijas, tā bijā pirmā valsts (Norvēģija), kuras pārstāvis ienāca ar lielu naudu, daudz ko jaunu izvērsa. Nenoliedzami, ka “RIMI” veikalos ir patīkami iepirkties, un daudz izveidots tas, ko Eiropa bija apguvusi gadu desmitiem, kamēr mums nācās pārorientēties no fondiem, no sadales uz tirgus ekonomiku.

Bet, ir viens liels “bet”! Cik lielveikali, kas pieder ārzemju kapitālam, kur īpašnieki ir nevis latvieši, ne Latvijā dzīvojoši, bet citās valstīs dzīvojoši....? Es ļoti cienu Ļebedeva kungu, viņš kā mūsu valsts iedzīvotājs uz savu kontraktu pārdod savas zināšanas, iespējas, talantus, darot to meistarīgi, un mēs arī sastrādājamies; Lebedeva kungs ir arī viens no mūsu vietējās produkcijas realizētājiem. Protams, mēs vēlētos arī “RIMI” veikalos redzēt daudz vairāk vietējos ražojumus.

Diemžēl visnegodīgākā cīņa vai visnegodīgākais veids ir cenu mehānisms, kas ir izveidots ES. Mēs visi zinām, ka ES subsidē lauksaimniecību, šīs subsīdijas sasniedz 50%, 60% un pat vairāk procentus. Un tagad šis produkts tai skaitā arī nonāk mūsu lielveikalu tīklā. Un tad ir jautājums, vai mēs savā zemē varam saražot analoģisku produktu par tādu cenu? Atbilde ir nē! Jo mūs gan Eiropas komisāri, gan mūsu valsts nav tik bagāta, lai subsidētus savus ražotājus.

Tā ir tā sāpe, kas šodien nomoka Latvijas iedzīvotājus, laiku ļaudis it sevišķi. Varam runāt kaut vai par agrajiem kartupeļiem.... nedomāju, ka veikalu ķēdēs ir noslēgti līgumi par kartupeļu piegādi. Nē. Daudz ērtāk ir nopirkt Holandē, Polijā, Lietuvā utt., un, kad kartupeļu klāsts jau nāk no Latvijas, tad veikalu bāzes un tīkli ir pildīti ar šo produktu. Tā varētu turpināt stāstīt... tā ir tā galvenā problēma. Un, protams, gribu piekrist pateiktajai frāzei: Kur paliek peļņa? Peļņa no tā, ko nopelna “RIMI” veikals, aizbrauc, un tiek ieguldīta citās valstīs. Tādēļ esmu nacionālā kapitāla aprites piekritējs, par nacionālo uzņēmēju un nacionālās tirdzniecības tīkla attīstību.

Ingus Bērziņš: Kā likumīgi, nenonākot pretrunās ar šo objektīvi redzamo brīvā tirgus, konkurences neierobežošanu vai neprotekcionismu, kas ir it kā tie sliktie vārdi kopš tirgus ekonomikas atsākšanās, kā mēs varam šo te nacionālo kapitālu aizstāvēt?

Ivars Strautiņš: Es domāju, ka mēs pāŗprotam vārdus “brīvais tirgus”. Eiropa deklarē, ka ir brīvais tirgus, bet nekāda brīvā tirgus nav! Nekas nav tik disciplinēts un organizēts, kā tā saucamais brīvais tirgus. Katra valsts ir izvirzījusi savus noteikumus, un , patiesībā, valdība ir izstrādājusi pietiekami daudz visādu noteikumu sava tirgus un uzņēmēju aizsardzībai. Tikai viens tikai... Tie netiek ievēroti.

Šeit gan gribētu teikt atzinīgus vārdus “RIMI” kā uzņēmumam. “RIMI” nenodarbojās ar šaubīgu produktu realizāciju, tur ir sakārtotas lietas. Bet mums ir vesela rinda veikalu un mūsu robežu diemžēl šķērso preces, kas netiek svērtas, kur netiek prasītas bāzes un baidīta bāzes cena, un netiek baudīta to kvalitāte...Tas satrauc , domāju, arī RIMI pārstāvjus. Tā ir tā dempingošana, tā ir tā negodīgā konkurence, kas ļoti daudz ļauna ir nodarījusi mūsu taitsaimniecībai.

Ingus Bērziņš: Jautājums Ļebedeva kungam. Tanī brīdī, kad Strautiņa kungs runā par nacionālā kapitāla aizstāvību, reizē sakot, ka nav nekas pret RIMI, ka tas ir...

Ivars Strautiņš: ...Jā - viens no godīgākajiem partneriem...

Ingus Bērziņš: Bet tai pat laikā es lasu presi un skatos, kā Modonas vietējie iedzīvotāji aicina domi nepieļaut lielveikala ienākšanu. Valmieras tirgotāji raksta savai domei nedaudz mīkstākā formā arī skatīties uz šo jautājumu... Šinī gadījumā Jūsu “RIMI” grupa nonāk visu to nosacīti slikto sarakstā, un šāda “nacionālā kapitāla aizstāvība” vairs, acīmredzot, nav jūsu interesēs?

Uldis Ļebedevs: Jā, uz šo lietu var skatīties no 2 pusēm. Pirmkārt, gribu pateikt par šo te kapitāla aizplūšanu. “RIMI” šeit strādā jau 6 gadu, un neviens lais no šejienes vēl nav aizplūdis, jo zinu visus grāmatvedības datus. Ik gadu, katru mēnesi mēs ieguldām jaunas investīcijas, lai attīstītu kādu tirdzniecības punktu vai atvērtu lielveikalu. Tas ir pavisam noteikti, un kopā pa šiem 5 gadiem ir ap 100 000 latu investēts Latvijas ekonomikā, bet par aizplūšanu projām nevar būt ne runas.

Ingus Bērziņš: Bet tas jau ir ekonomikas pamatmehānisms – pirmos gados investē un nepelna.

Uldis Ļebedevs: Protams, paies zināms laiks, kad šī nauda sāks atpelnīties, un šāda daļēja aizplūšana notiks...

Ivars Strautiņš: Domāju, ka gada bilances rādītāji ir daudz vairāk kā 100 000 latu. Bet tas jau nav tas jautājums. Jūs ekselenti strādājiet, lai pelnītu, kas ir ārzemju kompānijas interesēs, bet kā aizstāvēt mūsu nacionālo kapitālu ir mūsu valdības uzdevums. Un ja valdība rastu jums nodokļu atvieglojumus, ar nosacījumu, ka jūsu preču klāstā būt tāds un tāds vietējo ražotāju preču daudzums. Jā, var izvirzīt zināmus nosacījumus, tad nebūs šī te pretruna. Jo pašreiz vēl....

Es gan vēlreiz gribu akcentēt, ka jūs (uz Uldi Ļebedevu) kā algota amatpersona “RIMI” sistēmā ekselenti strādājiet, bet mēs jau te runājam par pavisam citiem principiem. Mēs runājam, uz kādiem nosacījumiem ienāk nauda. Mēs ļoti labi zinām uz kādiem kredītprocentiem tiek saņemti kredīti ārzemēs. “Kesko” paziņoja, kas jau tika publicēts “Dienas Biznesā” , tātad- mums iedod 56 miljonus uz 4% gadā. Kur tādus kredītus var dabūt Latvijas uzņēmējs?

Ingus Bērziņš: Es tomēr velētos dzirdēt jūsu atbildi par to, kā Jūs vērtējiet to, kas notiek Madonā un Valmierā?

Uldis Ļebedevs: Paturpinot, iepriekšējo domu, es absolūti negribu piekrist, ka Madonā cilvēki negrib lielveikalu ienākšanu, tie ir tikai daži, kas ir tirgotāji.

Ingus Bērziņš: Jā, es runāju šodien pat ar Madonas domes priekšsēdētāju Ceļapītera kungu, kas teica, ka 75% cilvēku vēloties...

Uldis Ļebedevs: Un tie 25%, kas ir pretim, es pieņemu, ka ir tie ir tie aktīvākie cilvēki, tie, kuriem ir savs bizness, jebkurā mazpilsētā. Līdz ar to viņi arī tiek pie šī vārda pateikšanas, var pateikt to skaļāk.

Ingus Bērziņš: Nu, bet jūsuprāt, vai tas ir sliktais protekcionisms vai nav?

Uldis Ļebedevs: Tad jau mēs nonākam pie sociālisma atpakaļ, kas vairs nav brīvais tirgus un tā nav konkurence. Tas ir jau aizliegums.....

Ivars Strautiņš: Tie nav vienādi nosacījumi dažādiem uzņēmējiem. Un jūsu starptautiskai, ļoti bagātai grupai, kas naudu jau uzkrājuši gadu desmitiem, mēs vietējie uzņēmēji neesam uzkrājuši šo naudu... mēs tikai tagad sākam. Es nebūt neesmu pretinieks brīvajam tirgum. Piemēram, Liepājā atvēruši kopā ar jums 7000 m2 platībā “Topa” tīkla veikalus. Tur cilvēki jūtas labi. Tā ir nenoliedzama nākotne, kas būs. Bet jautājums ir, kas ir šo veikalu īpašnieki? Par to jau uztraucas Valmiera...

Ingus Bērziņš: Pajautāsim Ļebedeva kungam kopā: vai jūs, strādājot “RIMI” sistēmā, mācoties un apgūstot pieredzi no saviem norvēģu investoriem, vai jūs ziniet, kā Norvēģija darbojās savu vietējo tirgotāju aizstāvībai? Vai tur būtu iespējamas tādas regulēšanas, par ko runā Strautiņa kungs?

Uldis Ļebedevs: Netiek runāts par regulēšanu, bet Strautiņa kungs runā par ekonomisku mehānismu. Jā priekšrocības ir lielajiem tīkliem, kas ir nenoliedzami, bet arī ne tādi sapņu procenti, kādus nosauca Strautiņa kungs. Mūsu firma uz šādiem procentiem kredītus nesaņem, un tur kāds pārītis jāpieliek klāt, tad būs skaitlis tuvāk īstenībai.

Gribu vēl arī akcentēt, ka mūsu tīklos lielākā daļa ir Latvijas preces, mūsu apgrozījumā vairāk kā 50%, ap 60% ir Latvijas preču apgrozījums. Mēs neesam paši sev ienaidnieki, neņemot Latvijas preces... Kādas Latvijā ražotās nozīmīgās preces nav “RIMI” plauktos? Visas Latvijas preces ir plauktos, ja to cilvēks var saražot un mums piegādāt. Katrs piegādātājs, protams, nē, jo, ja mums ir aptuveni 300 gaļas ražotāji, kuri daži rēķina tikai, kāda būs peļņa, un kvalitāte neatbilst absolūti nekādiem standartiem, tad, protams, mēs nevar visus paņemt. Bet labākie, lielākie, nozīmīgākie ražotāji- visi ir mūsu plauktos.

Te pacēlās jautājums par Lietuviešu produkciju, kas ienāk un ir lētāka. Te mēs varam runāt par kaut kādu dempingu... Un vēl lieta, kas bija minēta aptaujā DELFI, par to, ka “šobrīd lielveikali diktē savas cenas, bet kad tie diktēs savu pozīciju, tad viņi cenas atkal pacels...” Nu, nepacels! Kā gan to var izdarīt, nepacels nekad. Norvēģijā pēdējo 20 gadu laikā ir nonākuši pie tā, ka pirmā patēriņa preču cenas ir nokritušas ļoti daudz uz leju.

Ingus Bērziņš: Vai tad jebkura biznesmeņa sapnis nav monopols?

Uldis Ļebedevs: Domāju, ka monopols nebūs.

Ivars Strautiņš: Te jautājums ir cits. Galvenais troksnis un nesaskaņas ir ar Lietuvu. Patiesībā ir noslēgs brīvās tirdzniecības lūgums starp Baltijas valstīm, kas rada iespējas Lietuvas ražotajai, lētākajai produkcijai, kas tāda ir, jo lauksaimniecība tiek subsidēta vairāk kā pie mums, viņiem ir attīstītāka ražotne, viņi ir ieguldījuši privatizācijas līdzekļus ražošanas modernizācijā, kas ir Lietuvas labie soļi. Pašreiz mēs sajaucam bilanci!!

Lietuva ieved maizīti, lai svētīts dievs, bet tā ir stipri lētāka nekā mēs spējam saražot. Piena produkcija ir stipri lētāka nekā mēs spējam saražot, tātad mēs nodarām sāpes saviem zemniekiem. Par katru kukulīti nauda aizbrauc uz Lietuvu. Par katru litru piena nauda aizbrauc uz Lietuvu, mēs nesamaksājam saviem zemniekiem.

Un es nemaz nerunāšu par tiem mehānismiem, ko mēs neesam radījuši kvalitātes kontrole, svara kontrolei, uzskaitei uz robežām, par ko tomēr atbildību būtu jāuzņemas valsts institūcijām. Man nav nekas pretī arī pret “Vilnius Prekybas”, bet, lai mēs nesajauktu šo te bilanci, tomēr ir jāatver brīvās tirdzniecības līgums; starp trim valstīm. Iekšējais tirgus ir nacionālā bagātība. Tas, nu, vienreiz ir jāsaprot visiem. Arī mūsu cilvēkiem, jo pareizi jau tas DELFI lietotājs teicis par to, ka, kas tad pirks beigās, ja mēs neattīstīsim savu uzņēmējdarbību savu ražošanu.

Ingus Bērziņš: Tas, ko Jūs teicāt, raksturojot cenu starpību starp Lietuvu un Latviju... Es šodien paskatījos Latvijas tiesību aktu, kas saucas “Antidempinga likums”. No pirmā acu skata man un droši vien daudziem lasītājiem liekās, ka tur taču viss ir uzrakstīts. Ir “Valsts iekšējā tirgus aizsardzības birojs”, kas var izskatīt visas šīs lietas.

Vai jūs varētu pastāstīt, abi kungi, kuram, nu, ir vairāk informācijas, cik daudz lietas tur ir un vai tādā veidā (galu galā likumdevējs ir sēdējis un likumu radījis) mēs varam kaut kā cīnīties?

Ivars Strautiņš: Likums tika radīts 1995.gadā, kad Latvijai bija Krievijas tirgus, kad Lietuvai bija Krievijas tirgus, un mēs domājām, ka šis likums vispār nestrādā. Pašreiz neko nevaru pateikt. Ļoti aktīvi strādā Lietuvas valdība, aktīvi strādā Lietuvas vēstnieks, ja runājam par šī savstarpējā līguma izpildes nodrošinājumu. Lietuva ir uzteicama sakarā ar to, ka tā aizstāv savas valsts intereses. Mani interesē, kur ir mūsu visu šo institūciju vadītāji, kam jāaizsargā savs uzņēmums Latvijā! Lai ir Lietuvieši, lai tiek taisīti veikali, bet, lai viņi piemēro tādas cenas, kādas ir Latvijā.

Ingus Bērziņš: Tad, runājot par antidempinga mehānismiem, no vārdiem mēs nekur tālāk pie darbiem neesam tikuši?

Uldis Ļebedevs: Ir bijuši mēģinājumi presē to lietu kaut kā cilāt... bet nekas tālāk darīts jau netika.

Ivars Strautiņš: Ir jau galvenais, es pat negribu piesaukt antidempinga likumu, es gribu piesaukt pārtikas bilanci. Ja mēs spējam saražot un patērēt 600 000 t piena, tad, ja ievedīs 200 000 t no Lietuvas, neaizvainojot Lietuvas kolēgus, neaizvainojot komercdarbību, vien ir jautājums zemkopības ministram, mūsu valdībai: ko mums darīt ar 200 000 t piena?

Ja valsts atmaksā šo pienu zemniekiem- nav nekādu jautājumu. Bet tādā gadījumā jālikvidē ganāmpulki, jālikvidē zemnieku saimniecības, jālikvidē fermas; bet mēs esam pasludinājuši gaļas un piena ražošanu par vienu no prioritātēm. Kā tad mēs atbildēsim saviem cilvēkiem? Ko dara valsts, ko dara valdība? Te nav jautājums ne man, ne Ļebedeva kungam. Te ir jautājums valsts institūcijām. Es tikos ar ministru...”Jā, nav ko uztraukties, mēs jau esam sākuši darbu...”

Es atvainojos, pagājušajā gadā nelegāli tika ievestas vairāk kā 3000 t saldējuma. Tā nebija “RIMI” ķēde, tā nebija “Turība”, kura pārveda šos saldējumus, tie bija dažādi veikaliņi. Cilvēki nopirka un apēda.

Ingus Bērziņš: Un tieši šajā vietā pie cilvēkiem, kas nopērk un apēd, un pie Madonas domes priekšsēdētāja, kas saka, ka 75% viņa pilsētas patērētāji grib, lai iekšā nāk lielveikali, es vērsīšu jūsu uzmanību uz vēl vienu mūsu raidījumam tradicionālu aptauju internetā. Tur mēs šodien jautājām lasītājiem, kā viņi vērtē to, ka nāk iekšā lielveikali?

Kā tu vērtē lielveikalu tīkla izplatīšanos Latvijā?

Tā ir izdevīga gan patērētājam, gan tautsainiecībai ilgtermiņā 38%
Tā ir šķietami izdevīga patērētājam, bet negatīvi iespaidos tautsaimniecību 53%
Tā nav izdevīga ne patērētājam, ne tautsaimniecībāi kopumā 9%

Ivars Strautiņš: Tā ir atbilde. Jautājums nav viens, nav par lielveikaliem pēc būtības. Lielveikali būs, ir, tie attīstīsies, tie ir ērti piebraukt ar mašīnām, mēs dzīvojam jau citā ritmā.

Jautājums ir- kam pieder lielveikali? Tas ir bīstams jautājums. Ja lielveikali pieder tikai ārzemēs izvietotiem īpašniekiem, un viņi nāk kopā ar savu preci, kā tas pašreiz ir ar Lietuvu, neiebilstot pret viņu darbību, es iebilstu pret to, ka manā zemē tiek izjaukts tirgus proporcijas, un mēs paši savā zemē neesam tās aprēķinājuši. Savu tirgu aizstāv arī Francijas, kas ir Eiropas savienībā, zemeņu laikā tā aizliedz ievest spāņu zemenes. Viņi aizstāv savu lauku zemnieku.

Ingus Bērziņš: Un tam patērētājam, kas saka, man par to nospļauties, es meklēju lētāk veikalā...

Ivars Strautiņš: Jā, ir pretruna starp pilsētniekiem, maznodrošinātajiem- viņiem tiešām ir izdevīgi pašreiz par dempinga cenām kaut ko nopirkt. Un jāsaprot tos cilvēkus, jo tas nav aiz vieglām dienām. Bet ja mēs runājam par zemniekiem un savu ražotāju, tad tā ir mūsu rītdiena. Mums jāattīsta zemniecība, jāattīsta lauki, mums jādod darbs saviem lauku cilvēkiem. Tad šis jautājums ir stipri izvērtējams.

Un mums piena produkcija ir ļoti laba, kvalitatīva, bet salīdzinoši, domāju, ka Ļebedeva kungs apstiprinās, ar Eiropā tā maksā stipri, stipri zemāk. Es aizstāvu to, lai mēs savā zemē attīstām ražošanu, es aizstāvu to, lai mēs spētu aprēķināt vajadzīgo preču daudzu, ko mēs spētu saražot, un tad mēs limitētu šo te produktu ievešanu. Tanī pat laikā pilnīgi brīvs tirgus ir tām precēm- gan eksotiskiem augļiem, gan konservētai produkcijai, vai sulām, vai citām produkcijām, ko mēs nespējam saražot. Te nu lielu darbu veic ārzemju importa ķēdes. Bet mums pašiem jāsakārto sava zeme, jāsakārto tās regulācijas mehānisms.

Ingus Bērziņš: Tad nu jāvēršas pret Ļebedeva kunga un jāprasa, ja nu nekas nemainīsies, ja politikā nekas nemainīsies un jūs esiet tirgotājs, kas iepērk un tad pārdot tālāk, un vietējais lauksaimniecības produkts visu laiku turpinās būt dārgāks... ilgi taču jūs tā ar labdarību nenodarbosieties?!

Uldis Ļebedevs: Domāju, ka tā ir valdības lieta. Viņiem ir jāaizsargā mūsu robežas, ir par to jādomā... nevis tagad kaut kas jāsāk domāt, bet tagad būt kaut kas jādara! Tas mūs neiznīcinās. Strautiņa kungs pieskārās tēmai par Lietuviešu veikala tīkliem, ka viņi ieved šos produktus, kas nīcina ārā mūsu ražotājus, mūs tas neiznīcinās! Jā, mēs sacenšamies, viņi būs lētāki, bet...

Ingus Bērziņš: vai nu jūs beigu beigās nenospļausieties uz to latvijas produkciju?

Uldis Ļebedevs: Noteikti nē. Mums nav lietuviešu piena utt. Mums nav šo produktu. Mums ir Latvijā ražotie produkti, ko varat paskatīties jebkurā “RIMI” veikalā.

Ingus Bērziņš: Bet nu no tāda uzņēmējdarbības viedokļa jūs tā kā ar labdarību nodarbojieties...?

Uldis Ļebedevs: Neko darīt...Tā mēs darām.

Ingus Bērziņš: Apsveicami.

Uldis Ļebedevs: Es gribētu pateikt arī to, ka pagājušo gadu esam atzīti starp 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem, kas izsaka to, ka tie cilvēki, kas pie mums strādā (1880 cilvēki) ir sociāli nodrošināti, par viņiem tiek maksāti nodokļi, un viņi vidēji saņem algas, kas tomēr ir lielākas par Latvijas vidējo algu. Tātad arī šī ir apsveicama lieta.

Ingus Bērziņš: Paldies. Ar to mūsu raidījums ir tiešām beidzies. Es gribētu atgādināt skatītājiem, ka Interneta lietotājiem būs iespēja izteikties par šo tēmu, jo pilns šīs sarunas teksts būs publicēts portālā DELFI, savukārt pārēji- droši rakstiet uz Latvijas televīziju vēstules komentējot, izsakoties. Uz tikšanos nākamo pirmdien!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form