Diskusija: Popkultūra un kultūra

Tādēļ studijā šovakar es esmu aicinājis divus viesus, kuru līdzšinējā darbība liecina par to, ka viņiem varētu būt pretēji ieskati šajos jautājumos. Iespējams, ka tomēr pusstundas diskusijā nonāksim pie kāda kopsaucēja. Viens no viesiem ir ķirurgs un Siguldas operas svētku rīkotājs Dainis Kalns, kurš līdz šim ir pazīstams ar visai neiecietīgu attieksmi pret masu kultūras produktiem. Otrs viesis ir TV3 Latvija direktors Kaspars Ozoliņš, kura bizness atkarīgs no tā, cik lielā mērā sabiedrība pieprasa filmas ar vardarbību, patrulus jociņus, popmūziku utt.

Pirmais jautājums abiem kungiem. Kādas ir jūsu sajūtas un domas, par to, ka sabiedrība tieši šobrīd šo jautājumu uzskata par aktuālu un vēlas par to diskutēt.

Dainis Kalns: Man liekas, ka spēles sāk ritēt, aiz vien vairāk uz vieniem vārtiem. Es nevainoju ne šovbiznesu, ne popkultūru, bet vainoju tikai vienu lietu: klasisko mākslas vērtību piegāde tautai ir mazliet par biklu un kautrīgu. Man liekas, ka te būtu tā vienīgā vaina, jo tautas intereses lielā mērā ir atkarīgas no piedāvājuma, un jo vairāk tiks piedāvāts šovbizness un masu kultūra, jo mazāk vietas paliks tam lauciņam, ko mēs saucam par pārbaudītām, mūžīgām vērtībām. Un, ja cilvēki sāk par to uztraukties un to pamanīt, tas ir labs signāls, ka kaut kas mainīsies.

Ingus Bērziņš: Jūs, Ozoliņa kungs, pārstāvat vienu no piedāvātājiem. Cik lielā mērā Jūs piekrītat?

Kaspars Ozoliņš: Mans viedoklis ir diezgan līdzīgs. Tiešām piedāvājums bieži vien rada pieprasījumu vai arī otrādi. Tā ir, ka šinī brīdī pasaulē tehnoloģijas attīstās un informācija, ko cilvēkiem piedāvā, ir ar aiz vien lielāku un lielāku apjomu. Tādejādi piedāvājums palielinās, kur aktīvāki ir šovbiznesa pārstāvji, un kas ir aktīvāks, tas arī gūst rezultātus.

Ingus Bērziņš: Kā Jūs ikdienā, veidojot satura politiku savam kanālam, jūtat to, ka aktīvāks ir šovbizness, nevis, tā dēvētie, augstās mākslas pārstāvji.

Kaspars Ozoliņš: Domāju, ka augstās mākslas pārstāvji šajā valstī dzīvo un pārtiek daļēji arī no valsts atbalsta, bet šovbizness pastāv tikai uz ekonomiska principa, tas ir, cik var iegūt līdzekļus no reklāmdevējiem, kā mēs arī tikai varam eksistēt. Tādēļ bieži vien mūsu motivācija ir daudz lielāka iet un piedāvāt savu produktu patērētājam un tā, piesaistot reklāmdevēju, gūt faktiski arī kādus ienākumus, lai varētu turpināt savu ekonomisko darbību.

Ingus Bērziņš: Ko Jūs varētu ieteikt gan Ozoliņa kungam kā informācijas nesēju pārstāvim, gan augstās mākslas pārstāvjiem, kas nāk pie viņa- un pārāk kusli nāk...?

Dainis Kalns: Es domāju, ka daudzi nenovērtē, to, ka arī augstā māksla ir diezgan populāra: tie paši trīs tenori ar miljonu auditoriju, tā pat ir arī ļoti skaista māksla no Vīnes, kas ir kvalitatīva un arī ļoti populāra. Es domāju, ka šo privāto kanālu vadītājiem un menedžeriem jābūt daudz informētiem, kā arī daudz ir atkarīgs no pašu personības. Bet nu, tā kā mūsu valstī arī pastāv valsts televīzija, tad te augstajām mākslām ir ne tikai populāra nozīme, bet arī izglītojoša un audzinoša nozīme. Tāpēc šeit valstij ir noteikti jāiejaucas.

Ingus Bērziņš: Valsts televīzija šobrīd par maz....?

Dainis Kalns: Katrā ziņā! Esmu arī runājis ar amatpersonām no televīzijas, kuri saka: “mēs to gribētu un to...” Bet es labi dzirdēju, ka to ko valsts nodrošina 2 stundas Latvijas TV...nepietiek...Man, piemēram, sāp, ka Egils Siliņš, atklājot jauno koncertzāli operā (kur bija kolosāls koncerts) nekur nav rādīts. Valstij būtu par to jārūpējas. Tā pat arī Baibas Skrides koncerts nekur Latvijā vēl nav uzņemts...

Ir jāatrod līdzekļi! Tauta mīl šos māksliniekus, bet viņiem vienkārši nav iespējas redzēt. Ir arī otra vaina: televīzija, masu mediji un arī šie profesionālie mākslas veidotāji- visi Rīgas teātri, orķestris- strādā tikai Rīgai. Saņem visu republikas nodokļu maksātāju naudu, bet darbība paliek tikai Rīgā. Viņiem būtu jābraukā ar labām programmām (gan operai, gan Nacionālajam, gan Dailei) pa visu Latviju. Un tad jau arī celsies vērtība. Kādreiz braukāja... Daba nemīl tukšumu- kā viņi nedarbojas, tā ir citi vietā.

Ingus Bērziņš: ...šlāgermūzika utt...

Dainis Kalns: Dabiski!

Ingus Bērziņš: Runājot par teātriem nedaudz citā aspektā, es aicinu paskatīties raidījumam tradicionālo citātu no interneta diskusijām, kurā kāds no lasītājiem, lūk, kā komentēja šovbiznesa un kultūras attiecības:

Visus cilvēkus var iedalīt divās daļās: tie kuri ļaujas degradēties, un tie, kuri neļaujas degradēties. Atšķirība ir šo divu grupu cilvēku intelekta līmenī. Pats es reizēm paskatos kādu lētu amerikāņu filmu, bet tas ir tikai relaksācijai. Tā kā mans darbs ir saistīts ar diezgan lielu intelektuālu slodzi, tad, baudot tikai nopietnu mākslu un kultūru, var arī nojūgties.

Manuprāt ļoti bēdīga situācija ir ar mūsdienu jaunatni . Šie cilvēki parasti neprot atšķirt patiesas vērtības no lētiem, uzpūstiem ziepju burbuļiem, kurus parasti ar varu grūž viņiem iekšā. Bēdīgākais ir tas, ka arī šo topošo cilvēku vecāki vai nu negrib, bet visticamāk, ka nemāk, viņiem šīs atšķirības parādīt.

Pat mūsu teātri sākuši publiku barot ar popkultūru. Šeit es nerunāju par visādiem neatkarīgajiem teātrīšiem, bet, piemēram, par Latvijas Nacionālajā teātrī uzvesto lugu "Pepija". Pēc izrādes konstatēju, ka sīčiem nav pielecis tas, ka melot ir slikti, skolā ir jāmācās, cilvēkam ir jābūt labsirdīgam utt. Viņuprāt, galvenā izrādes vērtība ir bijusi A.Medņa hiphopiskā "močī, močī" muzika. Bail pat iedomāties, kas notiek Dailes teātrī "Ronjā - laupītāja meitā" ar Ozolu uz skatuves. Domāju, ka esmu tuvu patiesībai, ja teikšu, ka nesen mirusī rakstniece Astrīda Lindgrēna (lai viņai vieglas smiltis) kapā griežas uz otriem sāniem.

Ingus Bērziņš: Nu, lūk, kā diezgan koncentrētā veidā atklājas mūsu sarunas tēma. Man likās interesanti, tas, ka, lai arī lasītājs sākumā saka, ka neļaujas degradēties, tomēr citāta beigās viņš uzsver, ka viņam nepatīk tas ko dara teātri. Un, acīmredzot, tas ir mājiens, ka šiem teātriem vajadzētu padomāt, par kaut kādu, varbūt, pašcenzūru...

Šajā sakarā man ir provokatīvs jautājums: cik lielā mēra var ar kaut kādiem mehānismiem šo cenzūru var panākt no mākslas radītājiem?

Dainis Kalns: Mehānisms ir divējāds. Viens, protams, ir pieprasījums, bet otrs, kas mani uztrauc ir tas, ka “Sfinksa” un “Kaupēns”, faktiski, ir lubu literatūra. Pasniedzam uz skatuves greznās drānās... Mēs baidāmies no lieliem mērķiem, ejot pa vieglāko ceļu. Vienkārši- teātri domā tikai par naudu, nav ideju... nedomā par lielajiem mērķiem, māksliniekiem vajadzīgs radīt, ne popularitāte... Ir jāprot izvēlēties, vai mēs gribam būt mākslinieki, vai tirgotāji...

Ingus Bērziņš: Ozoliņa kungs, ko Jūs nevis kā televīzijas pārstāvis, bet kā cilvēks, kas arī patērē mākslas kultūras produktus, domājat?

Kaspars Ozoliņš: Man šķiet, lai mēs panāktu to, lai jaunatne atzīst klasiskas vērtības, kas ir bijis mums vai iepriekšējām paaudzēm, mums jāiet līdzi laikam un tās jāmodernizē. Kā piemēru gribu minēt to pašu Jaunā Rīgas teātra “Revidentu”, par ko arī varētu teikt, ka Gogolis, to redzēdams, būtu kapā apgriezies otrādi... Faktiski, šī izrāde tiem, kas ciena klasiskās vērtības, joprojām saglabāja savu saturu, bet tajā pašā laikā, tur ir vairāk atraktivitātes...un tālāk- piesaistot plašāku auditoriju... Cik zinu, uz šo mēnesi visas biļetes jau ir izpārdotas.

Ingus Bērziņš: Vārdu sakot, Jūsu uzstādījums ir: “nevar visu mest pār vienu kārti”, un ka šobrīd šie kultūras produktu radītāji nav tik viennozīmīgi melni, kā tos melno...?

Kaspars Ozoliņš: Es domāju, ka viņi tieši cenšas piesaistīt jaunatni vairāk kultūras pasākumiem, lai viņi nekļūtu par tikai kādas primitīvas mūzikas lietotājiem un lai apmeklē teātrus un kādas citas kultūras vietas.

Dainis Kalns: Jā, bet ar jaunatni jābūt ļoti uzmanīgiem, jo piesaistot var dabūt divējādus efektus. Viens- aizejot pēc izrādes mājās, viņš tur saredz visādus jocīgus un negodīgus paņēmienus, ko redz uz skatuves. Un otrs- ideāli rodas pēc kaut kā skaista, sāk labāk mācīties...vārdu sakot, cilvēkam parādās ideāli un mērķi, kas jaunatnei ir ļoti svarīgi. Jāsaka, ka dažreiz modernais ir pilnīgi perverss...

Tāpēc esmu ļoti priecīgs par operas svētkiem, varbūt runāšu savtīgi, bet es vienmēr cenšos, lai tur uzstātos jauni, skaisti mākslinieki. Lai nebūtu tā, ka patīkami pēc formas, bet nav satura... Ja ir forma un saturs- tā ir mākslas vērtība. Un tad nav svarīgi, vai tas ir vēl pagājušā gadsimta stilā, vai arī mūsdienu. Bez šaubām ir jāiet līdzi laikam, bet nevar sabojāt mūziku... veidot izrādi, kur mūzika, faktiski, ir tikai kā fona mūzika...Galvenais ir saglabāt komponista mūziku, un, ja tas tiek augstā līmenī parādīts, tad jaunatne ir ļoti lielā sajūsmā. Vienkāršība...galvenā ir kvalitāte. Ne tik daudz ir forma, cik tas mākslinieciskais kritērijs.

Ingus Bērziņš: Sarunā mēs vēl atgriezīsimies pie tēmas, cik lielā mērā jaunietis, kurš jāradina pie labas gaumes, saprot šo te kulturālo kontekstu un vai viņš aiziet no zāles sapratis morālo kontekstu vai tikai virspusējo... Es tomēr vēl mazliet gribētu pakavēties pie jautājuma par cenzūru, cik lielā mērā mēs varētu ietekmēt lētās vai nelētās gaumes parādīšanos. Un interesanti, ka tieši šodien Latvijas Nacionālā televīzijas un radio padome ir paziņojusi, ka viņi izvērtēs zināmas sabiedrības daļas sašutumu par potenciālu bezgaumības un lētuma rādīšanu TV5 realitātes šovā Sapņu sala.

Man būtu jautājums Ozoliņa kungam. TV3 ir starpnacionāla kompānija, jums ir partnerkompānijas Skandināvijā, kas sevi uzskata uz vispārējā holovudizācijas fona par tādu saliņu, tāpēc, cik lielā mērā valsts var iejaukties un norādīt uz šiem gaumes un bezgaumības jautājumiem?

Kaspars Ozoliņš: Domāju, ka saistībā ar privātkanāliem, tā vairāk ir privātkanāla atbildība, būvējot jaunus projektus, domājot kā atbildēs uz to auditorija. Otrs aspekts, protams, ir likumdošana. Latvijā TV3 vadās pēc šiem diviem aspektiem.

Ingus Bērziņš: Vai Jūs variet minēt skatītājiem kādu uzskatāmu piemēru, kad TV3 ir saskārusies ar šo nelaimi kaut ko nepalaist ēterā?

Kaspars Ozoliņš: Tas ir gadījies ar to pašu bēdīgi slaveno vardarbību, un gadās, ka dažas filmas esam spiesti izmest papīrgrozā. Bieži ir diskusijas ar neatkarīgiem producentiem, lai panāktu to, ka tas, ko redz skatītājs, būtu arī viņiem daudz maz pieņemams. Lai nav tā, ka ir ļoti novatoriskas pieejas, kas nerada viennozīmīgu attieksmi skatītājos.

Ingus Bērziņš: Tātad pašcenzūra ir?

Kaspars Ozoliņš: Tā vairāk ir pēccenzūra (ja tās ir pārrunas ar producentiem). Attiecībā uz filmām, tā, protams, ir monitorēšana pirms raidījuma.

Ingus Bērziņš: Un Jūsu vērtējums par Nacionālās televīzijas un radio padomes iniciatīvu?

Dainis Kalns: Ļoti pozitīva. Valstij ir jāiejaucas, jo tā ir atbildīga par savu nākotni, par jauno paaudzi, arī par viņas pēctečiem. Jo sevišķi vardarbība... jo vairākas reizes dažādos kanālos filmas un seriāli rāda vardarbību, šaušanu, nogalināšanu, asinis...jauniešiem, it sevišķi 12, 13 gadīgajiem sajūk filma ar reālo dzīvi.

Tas pats traģiskais gadījums Ventspilī... jaunieši ar šo cietsirdību...neizsakāmi... tāpat arī ASV skolnieki šauj savus skolotājus, klasesbiedrus.... Noteikti ir jābūt diezgan stingrai valsts iejaukšanās, pretējā gadījuma, cilvēkiem, kuriem nav laika audzināt savus bērnus....savu dienišķo maizīti pelnot un divus, trīs bērnus uzturot... viņiem audzinātājs ir televizors. Ja bērns divas, trīs vardarbības filmas noskatās, viņš sevi jau ieprogrammē uz ļaunumu, un viņam jau tas liekās dabiski. Tas pats, kas filmā notiek, to viņš var izdarīt arī uz ielas...un tā jau notiek.

Ingus Bērziņš: Vai mēs varam rezumēt to, ka šīs tabu tēmas būtu jānosaka likumdošanai un ka to respektētu arī privātās kompānijas?

Kaspars Ozoliņš: Es domāju, ka privātkompānijas ne tikai ar lieku var tikt ierobežotas, bet tām pašām ir jādomā par sabiedrību. Tā nav, ka tiek strādāts tikai ar vienu mērķi- finanses. Mērķis ir veidot auditorijas lojalitāti ilgtermiņā. Un ja mēs nedomāsim, kas būs sabiedrība pēc 5, 10 gadiem un kādi būs šie jaunieši, tad mums arī nebūs nākotnē skatītāju.

Ingus Bērziņš: Palūkosimies uz interneta aptaujas rezultātiem, kur tika piedāvāts nobalsot par to vai ir vai nav jāuztraucas par kultūras degradāciju.

39% - Jā, jo arvien vairāk tiek piedāvāta lēta māksla
35% - Jā, jo arvien mazāk māca kultūras izglītību skolā un ģimenē
21% - Nē, jo katram cilvēkam ir tiesības uz savu gaumi
4% - Nē, jo mūsu laikos kultūras līmenim nav nozīmes

Ingus Bērziņš: Interesanti tas, ka gandrīz tik pat daudz ir to, kas vaino lētās mākslas radītājus un to, kuri vaino izglītības līmeni, tātad auditorijas pieprasījumu. Ozoliņa kungs, sakiet, ko saka socioloģiskie rādītāji, cik prasa grāvējfilmas un cik – kaut ko gaumīgāku, ja tā var teikt?

Kaspars Ozoliņš: Gaume ir relatīvs jēdziens. Kad uzsākām darbu Latvijā, domājām, ka veidosim daudz vairāk programmas par izglītību, zinātni utt. Līdz mēs nonācām pie sociālajiem pētījumiem, secinot, ka auditorija pieprasa daudz vienkāršākas lietas.

Ingus Bērziņš: Šo tēzi es gaidīju! Kā tad ir sanācis, Kalna kungs, ka paaudzi, kas izpirka Vācieša dzejas krājumus, skrēja uz Smiļģa un Ņekrošus izrādēm, ir izaudzinājusi tādus bērnus un mazbērnus?

Dainis Kalns: Redziet, mūsu valstī par bērniem ļoti maz tiek domāts, gandrīz nemaz netiek domāts. Vecāki cīnās par savu vietu zem saules, veltī sevi darbam, audzināšanai retam, kam paliek laiks. Līdz ar to šī lieta ir aizgājusi pilnīgā pašplūsmā. Respektīvi- televīzija, iela ir audzinātājs. Skolotāju prestižs skolās arī zems. Skolā skolotāju, kuriem ir plašs kultūras apvārsnis, arī ir pamaz. Līdz ar to bērni ir faktiski neaudzināti.

Es saskatu mazas pozitīvas jausmas. Dita Krenberga tagad ir nodibinājusi filharmoniju bērniem un braukā pa skolām. Domāju, ir cilvēki, kas ir sapratuši, ka ir kaut kas aizgājis šķībi... Bet tur ir 50% ir jāuzņemas atbildība vecākiem, un 50% visai izglītības un zinātnes sistēmai, arī masu medijiem. Masu medijiem vairāk jāraida bērniem...mūsu pašu tautas folklora vairāk ir jāekranizē. Gūst uzvaru ne ar ļaunu, ne ar spēku, bet ar prātu un labestību. Tas ir jāsaprot. Mums būtu jāmācās no ebrejiem, kā viņi strādā ar saviem bērniem. Viņiem primārais ir bērns un darbs viņiem ir tikai līdzeklis bērna audzināšanai. Ja mūsu tauta to nesapratīs, tad mūsu perspektīvas ir gaužām drūmas.

Ingus Bērziņš: Ko “Dienvidparka” pārraidošais kanāls var pateikt par bērnu audzināšanu?

Kaspars Ozoliņš: Kā privātkanāls mēs meklējam katrai auditorijai atbilstošu programmu. Šis ir ekstrēms raidījums, kas tiek piedāvāts pusaudžiem un virs divdesmit gadiem. Domāju, ka tanī brīdī tomēr jau ir vecums, kad izveidojies savs kaut kāds dzīves viedoklis, uzskats. Trauslākā vieta ir līdz 14, 15 gadiem. Tad ir svarīgi, lai skolā un ģimenē ieliktu iekšā tās pamatvērtības, un tālāk jau viss ir atkarīgs no paša pusaudža, kā viņš tālāk attīstās un pilnveido sevi.

Ingus Bērziņš: es arī gribētu lietas tvert kopsakarībā, ka, augot vispārējam labklājības līmenim, atveseļojoties valstij, pieaug arī vidusslānis., ko varam saukt par kultūras patērētāju. Lielisks piemērs ir tas, ko redzam grāmatnīcās. Tādi tulkojumi kā Salamans Rušdi, Umberto Eko, Džons Faulzs uc. Ir izspieduši no augšējām rindām lubu literatūru. Tas ir kaut kāds rādītājs, ka finansiāli mēs varam vēl atļauties...

Dainis Kalns: Nodomāju, ka tas ir tikai finansiāls jautājums, mēs jau esam procentuāli vismākslinieciskā tauta. Mums iekšējie gēni prasa pēc skaistā. Jātaisa atspēriens, un viss būs labi. Tikai jāstrādā ir kopā- vecākiem, skolai, masu medijiem.

Ingus Bērziņš: Attiecīgi pēc šī atspēriena arī jūsu socioloģiskie pētījumi varētu mainīties...?

Kaspars Ozoliņš: Mēs uz to ļoti ceram. Redzam, ka Rīgā auditorija sāk vairāk novērtēt mākslas kino filmas, kuras līdz šim bija ļoti neejošas auditorijā. Redzam arī, ka labklājības pieaugums cilvēkiem palielina prasības, ka viņi pavada savu brīvo laiku.

Ingus Bērziņš: Uz šīs optimistiskās nots būtu jābeidz. Paldies par diskusiju. Par šo tēmu rīt var izteikties interneta lietotāji portālā DELFI. Pārējie rakstiet par šo tēmu vēstules raidījumam “Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi”. Uz tikšanos citā pirmdienā!