Štokenbegs atzina, ka būvniecības izmaksas pēdējo gadu laikā tiešām pieaugušas, piemēram, pēc Latvijas iestāšanās ES strauji palielinājās arī tērauda cenas, taču inflācijas vienkārša piemērošana izmaksu palielinājuma aprēķināšanai nav pilnīgi korekta.
Štokenbergs arī atzina, ka līdz ar inflāciju palielinās arī budžeta ieņēmumi, jo nodokļi tiek iekasēti no lielākām summām. Tai paša laikā viņš norādīja, ka izmaksu atšķirības inflācijas dēļ noteikti pastāv un sadārdzinājums paliek sadārdzinājums. “Tikai nevajag aizrauties ar inflāciju,” viņš sacīja, norādot, ka aplēsēm jābūt precīzākām, ņemot vērā arī valūtu svārstības un citus faktorus.
Savukārt administratīvo tiesību speciālists Juristu biedrības viceprezidents Arvīds Dravnieks portālam “Delfi” paskaidroja, ka “drīzāk šeit ir runa par [2002.gada premjera Einara] Repšes un [toreizējā iekšlietu ministra Māra] Gulbja politisko atbildību. Tā izpaužas politiķu reitingos un galarezultātā vēlētāju balsojumā.”, taču materiālu atbildību valsts priekšā amatpersonas par saviem politiskajiem lēmumiem parasti nenes. Piemērojot citus atbildības principus arī politiķu tiesiskiem lēmumiem, mums būs daudz grūtāk tik pie saprātīgiem un godīgiem politiķiem.
Jebkurai amatpersonai, arī iekšlietu ministram Jēkabsonam, uzzinot, ka kādas personas rīcība satur noziedzīga nodarījuma pazīmes, jāvēršas prokuratūrā. Tālāk sekotu lēmums krimināllietā, iespējams tiesvedība, taču par personas vainu varētu runāt tikai pēc notiesājuša sprieduma, kurš stājies spēkā. Parasti tas prasa gadus. Ja amatpersona sākusi par to runāt tagad, tad visticamāk, tās rīcība ir kāda jauna, prokuratūrai līdz šim nezināma, informācija. Ja jaunatklātu apstākļu nav, tad šādi paziņojumi ir tikai politiķu savstarpējo attiecību publiski apliecinājumi, teica Dravnieks. Ja kāda amatpersona tomēr rīkojusies prettiesiski un rezultātā nodarīts kaitējums privātpersonai, šī cietusī privātpersona var vērsties iestādē vai tiesā un prasīt zaudējumu atlīdzību. Nosakot atlīdzinājuma pakāpi, ņem vērā privātpersonas līdzvainu. Atlīdzinājumu piedzen no valsts pamatbudžeta, tikai pēc tam to regresa kārtībā var prasīt arī no vainojamās amatpersonas. Par tiesiska administratīva akta izdošanu, atlīdzinājumu parasti nevar prasīt.
Jautāts, vai būvnieki var prasīt atbildību no valsts civiltiesiskā kārtībā par līgumsaistību nepienācīgu izpildi, , Dravnieks portālam “Delfi” teica, ka tas jau ir pašu līdzēju ziņā, kuras no savām attiecībām kārtot tiesas ceļā. Principā būtu iespējams prasības pieteikums vispārējā tiesā, kuru skatītu civilprocesuālā kārtībā. Parasti jau līdzēji cenšas saprātīgi vienoties.
Jau ziņots, ka Jēkabsons savus apgalvojumus par valstij nodarītajiem piecu miljonu latu lielajiem zaudējumiem pamatoja ar pieaugošajiem būvniecības izmaksām un inflāciju.
Austrumu robežas izbūves apturēšanas, dažu līgumu laušanas un izmaksu samazināšanas rezultātā valdība 2003.gadam apstiprināja izmaksas 7,3 miljonu latu apmērā, bet ilgtermiņa saistībām 2004. un 2005.gadam - 15,6 miljonu latu apmērā. Starpība starp plānoto summu un reāli piešķirto summu sasniedza 45,4 miljonus latu.
Tomēr pašlaik ministrija norāda, ka savulaik apturēto objektu būvniecība ir nepieciešama un agri vai vēlu būs atkal jālemj par to celtniecību. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, izbeidzot krimināllietu par Austrumu robežbūvi, būtība ir atzinis, ka noslēgtie līgumi un izmaksas ir bijuši pamatoti.
Tomēr būvniecības izmaksas pa šo laiku ir palielinājušās par 10% līdz 15%. Vidēji inflācija šajos divos gados ir bijusi 12%, un balstoties uz šiem datiem Jēkabsons arī aprēķinājis, ka izmaksas pieaugušas aptuveni par 5,4 miljoniem latu. Precīza iespējamo zaudējumu summa tiks aprēķināta informatīvajā ziņojumā, ko Ministru kabinets uzdevis IeM sagatavot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
