Gribēja strādāt vēl ilgi. Jaudīgais profesors Ķīsis

Ieejot daktera Ķīša kabinetā, nebija sajūtas – esmu pie ārsta. No sienām raudzījās bildes ar lomiem. Masīvās koka mēbeles un grāmatas plauktos padarīja telpu līdzīgu bibliotēkai Lielbritānijā. Man bija 40 minūtes laika to visu nopētīt, jo dakteris kavēja – sēdēja "korķī" uz Salu tilta. Ar zilu tauriņu zem zoda "ielidoja" kabinetā, atvainojās. "Jums rados nav tas latviešu izcelsmes fotogrāfs Alberts Amerikā?" viņš jautāja. Atbildēju, ka man gluži vienalga, jo neesmu no tiem, kam patīk pie ārsta papļāpāt. Īpaši, ja ārpusē veidojas rinda. Sekoja ne mazāk asa norāde, ka būs vēl pa kādam jautājumam, jo dermatoloģijā svarīgi izzināt pacienta dzīvesveidu – tas palīdzot diagnostikā. Bet es biju gaidījusi tik ierasto: "Kādas sūdzības?"

Otrreiz tikāmies operācijas laikā. Ķeroties pie skalpeļa un manas pieres, profesors pacilāti stāstīja, ka patīk operēt no rītiem. "Reiz operēju vakarā, pēkšņi pazūd elektrība. Pacientam vaigs vaļā, es neredzu neko, viss tumšs," viņš stāstīja nopietni, bet klīnikas darbinieces kratījās smieklos. Kad operācija bija galā, dakteris pats nopriecājās: "Cik labi rēta ieguļ grumbā!" Un tā tiešām ir – nākas ieskatīties, lai pamanītu, ka tur bijis griezums. Bet paskatīties spogulī kopš 12. novembra nav tik vienkārši, jo jādomā par daktera pāragro nāvi. Visticamāk, tādu cilvēku kā es ir tūkstošiem – pacientu, kuriem viņš palīdzēja. Pacientu, kuriem nepietiek tikai ar sēru vēsti, jo nav skaidrs, kā veselīgais un enerģiskais profesors varēja mūs visus pamest, būdams tikai 65 gadus vecs.