4.diena
Rīta tumsā abi ar Laimu kādā Swordas ielu krustojumā mēģinam satikt Edvīnu, kas ir apsolījis aizvest mūs uz Latvijas vēstniecību. Pilnmēness gaisma, pulkstenis ap 6 rītā, Edvīns nevar mūs atrast, jo ielu nosaukumi ir reti ieraugāmi uz ielu stūriem vai mājām. Jāpaspēj uz 1052 vēlēšanu iecirkņa atklāšanu. Taurēdama apstājas maza Mazdiņa. Omulīgs īrijietis kāpj ārā no mašīnas. Esam glābti. Paspēsim.
Starpstāvokļa vēlēšanasPēc krietnas līkumošanas esam Latvijas vēstniecībā, kur ir arī vēlēšanu iecirknis. Vietējie vēlētāji vēl nav, vienīgi "Vakara ziņu" žurnālistes sniedz pases un taisās balsot. Urna tāda savāda, ar aizbīdāmu vāciņu. Esot aizlienēta no īriem. Arī mūsu šoferītis Edvīns ieslidina savu aploksnīti.
Mēs šaujam divus zķus. Gaidām, kad balsot nāks mūsu topošās filmas varoņi un vienlaicīgi arī piepalīdzam Panorāmai ziņot no Dublinas. Atnāk kāda balsotāju ģimene. Žurnālistu bars no Latvijas metas šiem virsū. Jautā par visu ko. Par ko balsos, par ko ne, kā dzīvo, kad brauks vai nebrauks atpakaļ. Diezin vai Latvijā kāds tadu uzmanību pievērstu. Te, mazliet piepušķojot, daudzi latvieši vai īrijieši kļūst par varoņiem vai nodevējiem, veiksmīgajiem vai "lūzeriem". Dzimtenē žurnāli un avīzes, televizori un radio vēsta stereotipainu patiesību, bez īrijiešu cilvēciskās sejas. Nav laika lielai cilvēcībai mūsu laikos.
Vēlāk apmeklējam arī baznīcu, kur pa godu vēlēšanām viena no divām latviešu biedrībām Īrijā taisa "pārtiju" un atklāj fotoizstādi. Te arī jābalso par labāko foto. Sajūta tāda kā 80-to gadu beigās latvijas fotoizstādes atklāšanās ceremonijā. Skan latvju šlāgeris, viens bariņš pulcējas ap kādu izbijušu Latvijas vēstnieku Briselē, citi aizņemti ar ikdienišķāku lietu apspriešanu, bet citi gaida, kad ieradīsies biedrības priekšnieks un teiks runu. Lielaja vairumā bildēs redzami klātesošie kungi un dāmas. Visi balso par sevi vai uz blakus krēsla sēdošo. Sirsnīgi un mazliet provinciāli kā Latvijas laukos te viss notiek. Daudzi īrijieši tak ir bijušie Latvijas laucinieki.
Kad pasākums jau uzņēmis pilnu gaitu un priekšnieks Jānis savu runu jau ir teicis, arī mēs aicinam viņu parunāties pie kameras. Janis apjūk, kad jautāju viņam, kas ir laime. Acis sāk šaudīties uz visām pusēm, līdz beidzot viņš atzīstas, ka pa galvu šaudās tik daudzas domas, ka grūti tikt ar visām galā. Es priecājos, jo mazu Jāņa sejas kripatiņu ir fiksējusi mana kamera.
Ir vērts apstāties un veltīt lielāku laiku citiem un arī sev. Tā ir mana mazā LAIME, ko šad tad varu atļauties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
