Katrai reformai vai revolūcijai jārisina trīs stratēģiskus jautājumus – politisko, ekonomisko un īpašuma tiesības. Nevienu no šiem jautājumiem reforma nav atrisinājusi.
Politiski, pāriet no diktatūras uzreiz uz liberālo demokrātiju ir politisks neprāts. Liberālisms ir pieļaujams tikai augsti civilizētā sabiedrībā ar dziļām demokrātiskām tradīcijām. Nesagatavotā sabiedrībā liberālisms automātiski pāriet noziedzīgajā liberālismā, jo tam veidojas ideāli apstākļi. Tieši tāpēc uzplauka organizētā noziedzība, kontrobanda, korumpētība, totāla tautas aplaupīšana caur bankām, netraucēta krāsaino metālu izlaupīšana. Cik liberālisms spēj būt sapuvis pierāda 50 milijonu dolāru izlaupīšana caur firmu Lata International, un pēc tās pašas tehnoloģijas atkal tika izsaimniekoti kredīti G – 24. Pat muļķi mācās no savam kļūdām, bet liberāļi nē. Liberāla policija, liberāls prokurors, liberāla tiesa, gala rezultātā parastais ļembasts. To labi saprata pēc ilgaka laika K. Ulmanis, kas likvidēja paša veidoto parlamentāro liberālismu. Kuriozs slēpjas tai apstāklī, ka tas sapuvušais liberālisms tika atjaunots pēc 50 gadiem, un atkal brāķis. Kāpēc frančiem pietika prāta izveidot piecas republikas, bet latvieši mokās ar savu liberālo brāķi. Liberālisms mazspēju pierāda vēsturiskā pirmskara pieredze, kad visās Baltijas valstīs krita liberālisms. Portugālē no 1910. gada līdz 1926. gadam nomainījās 44 (!) valdības, ja diktatūtra nebūtu glābusi valsti no liberāļiem Eiropā būtu divas mafijas – portugāļu un itāļu, jo nevar valstī ievest kārtību, ja valdības mainās katru gadu.

Sabiedrības attīstības politiskais pamatprincips ir pakāpeniska ilgstoša pāreja no diktatūras uz liberālismu, caur prezidenta pārvaldi pēc Amerikas parauga, kad prezidents sastāda un vada valdību. Jo mazāk civilzētā sabiedrība, jo stiprākai jābūt centrālai varai. Kas notiek, ja zūd centrālā vara mazcivilizētā sabiedrībā pierāda notikumi Čečenijā, Afganistanā un tas pats tagad būs Irākā.

Tas, ka liberālie politiķi ir ar „vakarējo” domāšanu pierāda skriešana uz NATO. Eiropā nekad nav bijusi tik liela drošība kā pašlaik. To vēl varēja nostiprināt noslēdzot jumta līgumu Krievijai ar Ameriku, kā tas tika izdarīts ar Skrundas lokatoru, lēti un droši. Šoreiz nedrošības galvenie vaininieki ir nabadzība, bezdarbs, un organizētā noziedzība, kas ved tautu uz degradāciju un izmiršanu. Piesaucot argumentu, ka Staļins mūs okupēja un tas var atkārtoties tagad, pierāda tikai „vakarējās” domāšanas principus. Tas pierāda, ka „vakarējie” ar mākslinieciko domāšanu apveltītie politiķi nespēj atšķirt Staļina laika Eiropu no pašreizējās.

Savukārt ekonomiskā politika tika veidota pēc neticami aplamiem principiem, kad valstī valdīja totāls preču deficīts, ideāla situācija priekš tirgus ekonomikas, tika pasluditāts, ka mums ir pārāk liela rūpniecība un lauksaimniecība. Visi ekonomiskie lēmumi tika pieņēmti pēc iekšējās pārliecības nevis ekonomiskā izdevīguma. Faktiski tiek turpināta sapelējuši boļševiku politekonomika, nevis ekonomiskā politika, kas darbojas pēc izdevīguma principa. Tautai tika ieskaidrots, ka labējā muļķība ir labāka par kreiso. Rūpniecība – galvenā tautsaimniecības nozare praktiski tika nostādīta ārpus likuma, to katrs varēja graut pēc saviem ieskatiem un vajadzības, neviens sodīts netika. Bet kā zināms no rūpniecības boļševiki dotēja visu lauksaimniecību, medicīnu, ceļu būvi, izglītību, meliorāciju, zinātni, dzīvokļu celtniecību, sanatoriju, atpūtas namus, un vēl katram vidēji spēja samaksāt algā 240 rubļus = latus. Tagad, lai sasniegtu sociālizma līmeni vajadzēs vismaz 30 gadus, tāpēc zūd reformas jēga. Vienīgā valsts pasaulē, kas pareizi pāriet no sociālisma uz kapitālismu ir Ķīna. Dens Sjaupins pasludināja vienkāršu principu, ka nav svarīgi kaķis ir melns vai balts, ja tik ķer peles, ekonomikā tas nozīmē izdevīguma principu pāri visam. Obligāti saglabājot stingru centrālo varu, līdz ar to nodrošīnāt nacionalo pieaugumu katru gadu 10%. Liberāļiem tas iznāca katru gadu, samazinājums 10%. Kāpēc 60 gadus atpakāļ K. Ulmanis spēja noorganizēt un uzcelt tik sarežģītu būvi Ķeguma spēkstaciju, bet liberāļi paši nespēj bez ārzemju palīdzības pārstrādāt labību, gaļu, izcept maizi apstrādāt mežu un izgatavot iesalu, kaut gan latvieši spēja izgatavot simtiem gadu?

Totālu ļaunumu valstij nodara brīvā tirdzniecība. Jebkura nabadzīga valsts, kas pieļauj brīvo tirdzniecību sāk strādāt pašiznīcināšanās režīmā, jo tā valūta kas vajdzīga modernizācijai tiek izmantota gatavas produkcijas iepirkšanai, kas savkārt bloķē vietējo ražošanu. To pierāda pēckara pieredze, kad starp nabadzīgajām un bagātajām valstīm atstarpe arvien palielinās. Tas, ka ārējās tirdzniecības deficīts katru gadu miljards latu, to ir jānosedz ar valsts izpārdošanu. Simboliski, ka tik neracionāli valsts sāka tērēt valūtu kā banānu iepirkšanai, varbūt ka tikai retais iedomājās, ka vēlāk vajadzēs ņemt banānu republikas statusu. Tas ir organizēto noziedzību, nabadzību, kotrobandu, oligarhus, cilvēku tirdzniecību, un politiķu pirkšanu.

Par privatizāciju. Tas sātaniskais izgudrojums – sertifikāti, vaučeri, taloni, kuponi automātiski rada oligarhu kapitālismu tautas kapitālisma vietā, jo efektīvi iespējams varu izmantot īpašumu saglabāšanai. Privatizācijas aģentūra, kas pakļauta pastāvošai varai var dalīt valsts īpašumus pēc sava prāta, kā personīgo īpašumu. Tautas kapitālismu varēja radīt gada laikā ar likumu nododot darba kolektīviem 60%, pārējiem 30%, pensijas fondam 10% akcijas. Obligāti saglabājot valsts daļu 51% galvenajās nozarēs – degvielas, gāzes, spirta, ostas, muitas, enerģijas un dzelzceļa nozarēs. Totāla privatizācija nodarīja tādupat ļaunumu kā nacionalizācija. Staļinam pēc zemes nacionalizācijas strauji samazinās lauksaimnieciskā ražošana, pēc zemes privatizācijas tas pats, jo nav atšķirības starp kreiso un labējo muļķību. Latvijas lauksaimniecība pirms privatizācijas bija kā Amerikas lauksaimniecība kur visu zemi apstrādāja lieljaudas traktori, lopkopības produkciju ražoja lielfermās. Izdarot aplamu zemes reformu, lauksaimniecība tika atsviesta 50 gadus un nespēj nodrošīnāt pat pašpatēŗiņu. Kas liedza nodot lauksaimniecības biedrībām visu pārstrādes rūpniecību, bāzes vai bāzes daļu katram rajonam Rīgā un veikalus. Veidojot vienotu slēgtu sistēmu no lauka līdz veikalam, bez starpniekeim. Šādā variantā būtu problēmas realizēt kotrobandu. Totāla privatizācija tika veikta ar demogoģijas palīdzību iegalvojot tautai, ka privātīpašums strādā efektīvāk, kas neiztur veselā prāta kritiku. Pēc vienas valsts degvielas kompānijas privatizācijas izveidojās 280 vairumtirdzniecības firmas, plus kotrobanda. Pēc spirta privatizācijas visa republika pārklājās ar tūkstošiem „točku” priekš kontrobandas. Te kā redzams no efektivitātes nav ne smakas. Pašlaik iznāk, ka visa privatizācijas galvenā jēga ir lai vieglāk izpārdotu valsti un nodotu ārzemju valdījumā. Praktiski zem globalizācijas lozunga notiek civilā okupācija. Pēc 10 – 15 gadiem labi ja vietējiem piederēs 10 -15% ražošanas jaudu.

Cik aplama spēj būt privatizācija, pierāda dzīvokļu privatizācija, kāpēc tos privatizēt, ja reāli katram tie jau piederēja. Simti tūkstoši zaudēja dzīvokļus caur denacionalizāciju, bet faktiksi notika dzīvokļu nacionalizācija. Tikai ar to atšķirību, ka boļševiki buržuiem atņēma liekos dzīvokļus un pašam atstāja vienu, bet nacionālisti atņēma pēdējo. Tas pierāda to ka nacionālistus neinteresē tautas nākotne, bet tikai pagātne. Lai tas būtu pārliecinošāk to pastiprina ar demagoģiju, ka viss privātīpašums ir svēts. Tagad visi redzēja ar kādu svētumu visi lielie īpašumi nāca. Pie liela īpašuma var tikt tikai ar ekspluatāciju, mahināciju kombināciju un korupcijas rezultātā. Amorāli ir to visu atjaunot pēc 50 gadiem.

Ar cieņu

Jānis Rubiķis
Daugavpils

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!