close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Piektdien Ķīpsalas izstāžu hallē notika pasākums, kas bija nosaukts par nacionālo forumu, lai apspriestu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas "Latvija 2030" pirmo redakciju. "Atspēriens" – tāds bija šī pasākuma sauklis. Tomēr gan forma, tiklab šim pasākumam, kā tā priekšvēsturei, gan stratēģijas saturs liek šaubīties, vai šim atspērienam ir tāds pamats, lai kaut kur aizlektu. Latvijas Tautas frontes divdesmitgades laikā šī tēma ir jo īpaši smeldzīgi simboliska.

Droši vien, ka globālo izaicinājumu kontekstā, kas ir viens no šī projekta vadmotīviem, ideju veidot ilgtermiņa valsts stratēģiju nevar pilnībā noliegt. Jautājums ir, kādiem jābūt pamatprincipiem šādas idejas realizācijai. "Latvija 2030" uzstādījumi sākumsadaļā deklarē, ka "Latvijas ilgtspējīgas stratēģijas kodols ir cilvēka, ekonomiskā, sociālā un dabas kapitālu, tai skaitā vietas un telpas produktivitātes kāpināšana". Kā četri stratēģiskie principi valsts attīstībai nosaukti – jaunrade, tolerance, sadarbība un līdzdalība. Tam seko astoņas sadaļas, kurā pēc vienota formāta formulētas tendences, izaicinājumi, mērķi, iespējas, rīcības virzieni un prioritātes.

Kā būs ar Latvijas valstiskumu, vērtībām un identitāti?

Lai gan Latvija vēl arvien ir ļoti jauna valsts, stratēģijas projektā tā arī nekur nav atrodami paša valstiskuma stiprināšanas stratēģiskie aizmetņi. Var jau teikt, ka to veido visu sadaļu kopums, tomēr tur nav runa ne par Latvijas kā valsts, nevis "cilvēkkapitāla" vietu un interesēm starptautiskajā apritē. Piemēram, teksts "Latvija ir maza valsts, tādēļ īpaši nozīmīga kļūs spēja būt pozitīvi atvērtai pret ārējām ietekmēm un prasme izmantot tās savā labā" ir klasiska frāžainība, kas faktiski nepasaka neko. Vismaz neko jaunu un neko stratēģisku nē. Nav arī skaidrības par to, kas varētu noteikt Latvijas pilsoņu vai iedzīvotāju, nācijas piederību šai valstij, valstisko pašapziņu un patriotismu. "Lai efektīvi sabalansētu ekonomiskos, sociālos un vides apsvērumus, nepieciešama visas sabiedrības aktīva līdzdalība politikas veidošanas procesā" – tādā kā efektologa saukļu stilā klāstīta stratēģija. Vērtību un identitātes kategorijas pamatā šiem saukļiem nav. Tāpat kā stratēģijas tekstā velti meklēt kontekstu ar Latvijas valsts un tautas vēsturi kā pamatu nākotnei.

Astoņu sadaļu mērķi ietver vai nu ambīcijas kļūt par Eiropas līderiem vai būt starp līderiem, vai arī mērenību sasniegt vidējo Eiropas līmeni. Visabstraktākais ir mērķis telpiskās plānošanas jomā – veidot cilvēkiem un dabai pievilcīgu dzīves telpu, kas veicina attīstības procesus visā valsts teritorijā un stiprina Latvijas un Baltijas jūras reģiona izaugsmi. Kā viskonkrētākie vērtējami mērķi "būt ES līderei atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanā, enerģijas taupīšanā un enerģijas neatkarībā", kā arī "būt ES līderei dabas kapitāla saglabāšanā un palielināšanā". Idejiski šādas ambīcijas izvirzīšana vērtējama atzinīgi, tomēr vairākos gadījumos trūkst versijas, pēc kādiem kritērijiem varētu novērtēt, vai līderisms ir sasniegts. Vai ir izveidota "labākā sākuma, pamata un vidējās izglītības sistēma ES", vai ir izdevies izveidot "dinamiskāko un radošāko uzņēmējdarbības un inovāciju vidi ES".

Dažviet arī rodas šaubas, vai līderisma mērķis ir adekvāts, piemēram, "būt starp Eiropas līderiem sociālo barjeru nojaukšanā", jo tā jau ir gandrīz vai politiska ideoloģija, kam iepretim liekamas citas, bet tā var īstenoties tādā sociālā sloga spiedienā uz valsti, kas var traucēt ekonomisko mērķu sasniegšanai, kas savukārt, ir pamats kopējai labklājībai. Tāpat arī rodas jautājumi par to, vai visi mērķi ir īstie attiecīgajai nozarei – īpaši, vai pēc ieilgušās uzticības krīzes, Latvijas pārvaldībā mērķis tiešām ir tieši un tikai "kļūt par Eiropas līderi inovatīvu pārvaldības un sabiedriskās līdzdalības mehānismu ieviešanā".

Visbeidzot, ir vismaz viens mērķis, kas ir apšaubāms no uztveramības jeb, vienkārši runājot, cilvēcības viedokļa cilvēkiem, kam un kuru vārdā šī stratēģija it kā rakstīta – "saglabāt pašreizējā cilvēkkapitāla bāzes vērtību un kāpināt tā produktivitāti līdz ES vidējam līmenim".

Vai šī nav "lūzeru" stratēģija?

Līdztekus mērķiem un prioritātēm, būtiski iecerētajam atspērienam ir, kā tie un ar tiem saistītās prioritātes ir radīti, cik plašs vērtētāju un līdzautoru loks piedalījies un kas notiks tālāk – kā stratēģija tiks pilnveidota un kā notiks tās pieņemšana.

Stratēģijas pirmās redakcijas satura tapšanas virsvadītājs ir sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, kurš izveidojis un vadījis 14 cilvēku lielu redakcijas grupu, kam vēl pievienoti seši līdzautori. Citastarp, "Kas notiek Latvijā?" debatēs 2006.gada aprīlī Ķīlis bija labs kritiķis vienam no līdz šim plašākajiem stratēģiskās plānošanas dokumentiem – Latvijas Nacionālās attīstības plānam (NAP), uzturot savu novērtējumu par "lūzeru" stratēģiju saistībā ar mērķiem sasniegt vidējos Eiropas rādītājus, apšaubot plāna prioritāšu izvēli un atzīstot sabiedriskā atbalsta nepieciešamību.

Taču arī šobrīd jautājums ir - pat ja dažās jomās izsludina saukļus ar augstākajiem mērķiem, vai tas novērš lūzerismu šīs stratēģijas realizācijā un nodrošina sabiedrības atbalstu. Šī raksta autoram pirms divarpus gadiem bija iespēja piedalīties NAP publiskajā apspriešanā vairākos Latvijas reģionos, pēc kā nācās secināt par nepilnvērtīgu komunikāciju gan no plāna autoru, gan nevalstiskā sektora puses. Arī "Latvija 2030" stratēģijas izstrādē saglabājas tas pats jautājums, vai tās sabiedriskā apspriešana tomēr nav nosaucama par pseidodiskusijām. Arī vairāki simti dalībnieku, kas ierādās uz forumu Ķīpsalā, lielākoties bija tradicionālais runātāju loks, kam amati valsts vai nevalstiskajā sektorā uzliek par pienākumu šādos pasākumos piedalīties, kā arī studenti. Taču ne viņi, ne citi klātesošie daudz pie vārda netika, jo dominējošo laika daļu "tematisko darbnīcu" paneļdiskusijās runāja ap desmit dalībnieku, kuri visi bija jau iepriekšminētie tradicionālie runātāji, kas nez vai var viens otram pateikt ko jaunu un daži no kuriem allaž paliek pie pretrunīgiem viedokļiem. Īpaši skumji bija redzēt, ka ekonomikas un izglītības sadaļās bija, maigi izsakoties, pašķidri ar uzņēmēju, kā arī izglītības sfēras dažādu līmeņu profesionāļu dalību, savukārt valsts pārvaldes darbnīcā vēl šķidrāk bija ar galveno "atbildētāju" – politiķu dalību. Vai to var saukt par nacionālo forumu? Ja jā, tad par neizdevušos.

Varētu jau teikt – lai taču "viņi" taisa savas stratēģijas, valsts un tautas dzīve jau no tā tāpat nemainīsies. Taču, ja tiek radīts dzīvot nespējīgs projekts, tad tas, pirmkārt, ir risks lēcienu noslēgt ar kritienu, otrkārt, tas ir kārtējais iemesls šī projekta pieņēmējiem nepamatoti to piesaukt kā savu labo darbu, un, treškārt, ja ir stratēģija, kaut švaka un neleģitīma, tās vietā būs grūtāk radīt ko saturīgāku un pieņemamāku, nekā gadījumā, ja nav vispār nekā.

Neformālās sarunās viena no Ķīpsalas foruma dalībniecēm par stratēģijas tēmu izstāstīja lielisku anekdoti, ko šobrīd lielā mērā, diemžēl, var attiecināt uz "Latvija 2030" projektu. Atnāk ezītis pie meža lielākās gudrinieces pūces un saka, ka grib iemācīties lidot. Pūce atbild, ka nav nekā sarežģīta - uzkāp kalnā, ieskrienies, kraujas malā atsperies, lec un vicini ķepiņas. Ezītis mēģina reizi, divas, trīs – nekādu panākumu. Atgriežas pie pūces prasīt, kāpēc neizdodas. Pūce atbild: "A ko Tu man vēl kaut ko prasi - es te tikai par stratēģiju atbildu!"

Pilns raksts ar plašākiem komentāriem par "Latvija 2030" saturu, izstrādi, apspriešanu un perspektīvu, kā arī debašu par valsts attīstību video – www.knl.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form