Ķīmiskās kvalitātes ziņā normatīviem 1998.gadā vairāk nekā 80% gadījumu neatbilda ūdens paraugi, kas ņemti Jūrmalā, Rēzeknē, Ventspilī, kā arī Jelgavas, Krāslavas, Rēzeknes, Saldus un Tukuma rajonos.
Savukārt vislabākā situācija, kur normai neatbilda līdz 20% paraugu, bija Daugavpilī, Liepājā, Rīgā un Aizkraukles, Jēkabpils, Kuldīgas, Liepājas un Valkas rajonos.
Bakterioloģiskā kvalitāte vissliktākā bijusi Gulbenes rajonā, bet vislabākā - Daugavpilī, Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā Ventspilī, kā arī Aizkraukles, Dobeles, Jelgavas, Rīgas, Valmieras un Ventspils rajonos.
Lai gan piegādātais dzeramais ūdens ir veselībai nekaitīgs, samērā bieži iedzīvotāji sūdzas par tā kvalitāti - duļķainību, krāsu, garšu un smaržu.
Kā sliktās ūdens kvalitātes cēlonis minēts paaugstināts dzelzs saturs ūdenī un atdzelžošanas iekārtu trūkums. Paaugstināts dzelzs saturs ir arī pazemes ūdeņos gandrīz visā Latvijas teritorijā.
Atsevišķos rajonos ir paaugstināta arī ūdens kopīgā cietība un mangāna saturs.
Tomēr ne toksisko elementu, ne pesticīdu saturs ūdenī nepārsniedz Pasaules veselības organizācijas (PVO) ieteiktās robežkoncentrācijas. Arī pēc bakterioloģiskajām analīzēm ūdens atbilst PVO prasībām, tādēļ to dezinficēt nav nepieciešams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
