Liegumu atstāt cietumu tuvinieka bēru dēļ atzīst par neatbilstošu Satversmei
Foto: LETA

Satversmes tiesa (ST) 18. septembrī atzinusi par Satversmei neatbilstošu normu, kas paredz nepieciešamību lūgt brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam atļauju īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju līdz piecām diennaktīm tuva radinieka nāves vai smagas slimības dēļ, portāls "Delfi" uzzināja tiesā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tiesa vērtēja Latvijas Sodu izpildes kodeksa normu, kas nosaka, ka "notiesātais, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, ar rakstveida iesniegumu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam var lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju līdz piecām diennaktīm sakarā ar tuva radinieka nāvi vai smagu slimību, kas apdraud slimā dzīvību" un tās atbilstību diviem Satversmes pantiem – 91. pantam, kas nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas" un 96. pantam, kas noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību."

Lieta ST tika ierosināta uz Jura Krasovska konstitucionālās sūdzības pamata. Pieteikuma iesniedzējs izcieš brīvības atņemšanas sodu slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē. Soda izciešanas laikā nomirusi viņa māte. Pieteikuma iesniedzējs bija lūdzis brīvības atņemšanas vietas priekšniekam atļaut apmeklēt mātes bēres, bet atļauja neesot tikusi dota, jo apstrīdētā norma viņam šādas tiesības neparedzot.

ST atzina Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, iespēju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi, par neatbilstošu Satversmes 96. pantam.

Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Juri Krasovski ST atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96. pantam un spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Kā norāda ST, pieteikuma iesniedzējs pauda uzskatu, ka apstrīdētā norma, kas neparedz tiesības slēgtā cietumā ieslodzītajiem īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju saistībā ar tuva radinieka nāvi, aizskar viņa tiesības uz privāto dzīvi.

Turklāt apstrīdēta norma ir pretrunā ar diskriminācijas aizliegumu uz dzimuma pamata, jo sievietes, kas notiesātas par tāda paša smaguma noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu, sodu izcieš vieglākā soda izciešanas režīmā, un līdzīgā gadījumā varētu apmeklēt tuva radinieka bēres.

ST norāda, ka Saeima bija lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, jo šā gada 23. jūnijā stājušies spēkā grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā. Likums papildināts ar 49.4 pantu, kas paredz ikvienam notiesātajam tiesības atvadīties no miruša radinieka ieslodzījuma vietas teritorijā.

ST norādīja, ka tiesvedība lietā ir turpināma, jo izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pieteikuma iesniedzējam radītas tiešas nelabvēlīgas sekas – aizliegums piedalīties mātes bērēs – un viņš ir lūdzis normu atzīt par spēkā neesošu no tās piemērošanas brīža.

Turklāt kaut arī likumdevējs ar grozījumiem Latvijas sodu izpildes kodeksā ir noteicis iespēju atvadīties no miruša radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā, arī pēc šīs normas stāšanās spēkā notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, nav paredzēta iespēja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi.

ST norādīja, ka no pieteikuma izriet, ka pieteikuma iesniedzējs iebilst nevis pret visu apstrīdēto normu, bet pret to, ka brīvības atņemšanas iestādes teritorijas atstāšana tuva radinieka nāves gadījumā netiek attiecināta arī uz notiesātajiem, kas sodu izcieš slēgtā cietumā un daļēji slēgta cietuma zemākajā soda izciešanas pakāpē.

Tādēļ apstrīdētā norma izskatāmajā lietā jāizvērtē tiktāl, ciktāl tā noteic, ka īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi var vienīgi notiesātais, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.

Secinot, ka no pieteikuma iesniedzēja, Saeimas un pieaicināto personu argumentiem izriet, ka lietas pamatjautājums visupirms ir saistīts ar Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, ST visupirms nolēma izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam.

Tiesa norādīja, ka privātās dzīves jēdziens ir plašs, tādēļ tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver gan personas autonomiju un pašnoteikšanos, gan arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem. Šīs tiesības balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Cilvēka cieņa un citas vispārcilvēciskās brīvības noteic, ka arī pret mirušu cilvēku jāizturas cieņpilni, tostarp, to apbedījot.

Tuva radinieka bēru apmeklēšana ir būtiska personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme. Viens no iespējamajiem bēru aspektiem ir ģimenes kolektīva atvadīšanās no mirušā, tādējādi ļaujot attīstīt ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Tādēļ miruša radinieka bēru apmeklēšana ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā.

Arī persona, kas izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības, tostarp, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Līdz ar to Satversmes 96. pantā ietverto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā ietilpst tuva radinieka bēru apmeklējums, kas attiecināms arī uz ar brīvības atņemšanas sodu notiesātu personu.

ST norādīja, ka notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, apstrīdētā norma liedz īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai apmeklētu tuva radinieka bēres.

Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo personas, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

ST norāda, ka tai neradās šaubas, ka apstrīdētajā normā ietvertais tiesību ierobežojums ir ietverts pienācīgā kārtībā pieņemtā likumā, pietiekami skaidrs vai pieejams. Atbildot uz pieteikuma iesniedzēja argumentu, ka apstrīdētā norma neatbilstot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumam lietā "Ēcis pret Latviju", ST norādīja, ka šis spriedums pieņemts pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ņemot vērā tās kompetenci, kas ir atšķirīga no ST kompetences, tajā vērtējusi personas tiesību aizskārumu, nevis apstrīdēto normu vispārīgi.

ST secināja, ka ierobežojumam, kas noteic, ka notiesātie, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, nevar atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju, ir leģitīms mērķis – sabiedrības drošības aizsardzība.

ST norādīja, ka apstrīdētā norma, ierobežojot notiesāto personu iespējas īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, samazina sabiedrības apdraudējuma iespējamību. Tādējādi aizliegums īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa – sabiedrības drošības aizsardzība – sasniegšanai.

Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un vairākas pieaicinātās personas, izsakot savus viedokļus, norādīja uz alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma mērķi.

Saeima norādīja uz jauno Latvijas Sodu izpildes kodeksa normu, kas ļauj notiesātajam no miruša radinieka atvadīties brīvības atņemšanas iestādes teritorijā. Savukārt Satversmes tiesa atzina, ka atvadīšanās no miruša radinieka brīvības atņemšanas iestādes teritorijā nav uzskatāma par alternatīvu bēru apmeklējumam, bēru īpašās nozīmes indivīda un sabiedrības dzīvē dēļ.

Taču ST atzina, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. To iespējams izdarīt individuāli izvērtējot katra notiesātā, arī tāda, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, lūgumu īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju tuva radinieka nāves dēļ.

Notiesātās personas, kas izcieš sodu slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē izdarījušas atšķirīgus noziedzīgus nodarījumus, kas vērsti pret dažādām interesēm. Satversmes tiesa norādīja, ka, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs nav pamatojis, kādēļ visas notiesātās personas, kam vispārīgi aizliegts apmeklēt tuva radinieka bēres, uzskatāmas par tik bīstamām sabiedrībai, ka uz tām attiecināms šāds pilnīgs aizliegums apmeklēt tuva radinieka bēres.

Taču ST uzsvēra, ka tiesības uz privāto dzīvi un tādējādi arī iespēja apmeklēt tuva radinieka bēres nav absolūtas. Tas, vai notiesātajai personai šādā gadījumā dodama atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, izvērtējams ņemot vērā gan personas pastrādātā noziedzīgā nodarījuma smagumu, gan citus lietas apstākļus.

Tādējādi vienlaikus tiktu aizsargāta sabiedrības drošība un notiesātā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tā kā pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.

ST norādīja, ka, tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 96. pantam, vairs nav nepieciešams vērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 91. pantam.

Vienlaikus tiesa atgādināja, ka tā jau iepriekš atzinusi, ka tiesiskais regulējums, kas tikai pēc dzimuma kritērija, neņemot vērā katras notiesātās personas individuālās vajadzības un riskus, notiesātajiem vīriešiem paredz stingrāku soda izciešanas režīmu, kā arī no tā izrietošas atšķirīgas tiesības un ierobežojumus (īpaši tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumus) salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm, nenodrošina notiesāto vīriešu tiesību ievērošanu.

ST nolēma, ka, lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko pieteikuma iesniedzējam radījusi apstrīdētās normas piemērošana, attiecībā uz viņu tā atzīstama par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.

Izskatot ieslodzīto, kas sodu izcieš slēgtā cietumā un daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, lūgumus īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi, tieši piemērojams Satversmes 96. pants un šajā spriedumā paustās atziņas, kā arī var tikt piemērota tāda pati kārtība, kā, izskatot lūgumus, kas saņemti no notiesātajiem, kas sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Saeima Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form