Pērnā gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Portāls "Delfi" sadarbībā ar žurnālistu Māri Zanderu turpina interviju ciklu "Maisi vaļā" ar pētniekiem par un ap maisos atrodamo.

Par čekas interesi par draudzēm, garīdzniekiem, baznīcas un varas attiecībām intervijā stāsta bijušās VDK izpētes komisijas locekle, Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, filozofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova.

Jūsu ziņā esošā izdevuma "Reliģiski-filozofiski raksti" priekšpēdējais numurs bija veltīts baznīcai totalitāras valsts apstākļos. Tātad ar mūs interesējošo tematiku jūs strādājat jau salīdzinoši sen. Vienlaikus jūs strādājat Filozofijas un socioloģijas institūtā. Līdz ar to – kas jūs kā filozofi, ne-vēsturnieci interesēja? Kā jūs ar šo VDK tēmu strādājat?

Te gribot negribot jāatgriežas jaunības atmiņās, jo pirmoreiz es ar šo tēmu saskāros deviņdesmito gadu pašā sākumā, kad uz Latviju atbrauca amerikāņu pētnieks Roberts Hekels. Es un mans kolēģis Nikandrs Gills bijām tādi kā viņa pavadoņi Valsts arhīvā.

Hekelu interesēja luteriskās baznīcas darbošanās padomju laikā, mēs cilājām šos dokumentu kalnus arhīvā par šo periodu, un tur bija ļoti daudzas lietas, saistītas ar VDK un baznīcas sadarbību. Tas radīja noteiktu iespaidu, asociācijas, bet tolaik es ar šo tēmu galīgi nevēlējos nodarboties.

Tomēr, kad mūsu institūta direktore Maija Kūle, zinot par VDK zinātniskās izpētes komisijas izveidi, painteresējās par iespēju mani rekomendēt darbam šajā komisijā, es piekritu, saprotot, ka ir atmiņā aizķērušās lietas, ka ir tāda nepadarīta darba sajūta. Ar nosacījumu, ka es nodarbošos tieši ar savu izpētes jomu, neiesaistoties diskusijās par citām tēmām, piemēram, VDK uzbūvi.

Skaidrs, ka sabiedrības lielāko daļu visvairāk interesē tieši VDK aģentu tēma, tomēr pētniekam, kurš profesionāli nodarbojas ar baznīcas dzīvi totalitārā sistēmā, jautājumu ir daudz vairāk. Proti, cilvēks varēja nebūt VDK aģents, bet ievērot nerakstītos spēles noteikumus, ja tā var teikt, nekaitināt varu, būt tai lojālam. Savā ziņā arī tā bija sadarbošanās. Vai jums ir versija par nošķīrumu, pāreju starp garīdznieku, kurš ir aģents, un garīdznieku, kurš aizlūdz par Oktobra sociālistiskās revolūcijas kārtējo gadadienu?

Šādus sprediķus, arī Uzvaras dienas godināšanai veltītus, bija tā vai citādi spiesti teikt visi, cita lieta ir Ēzopa valodas lietošana un kalpošana varai. Šajā ziņā ļoti labs piemērs saistās ar periodu tūlīt pēc kara, kad luteriskās baznīcas mācītājs Pēteris Kleperis, kurš, lai gan padomju karaspēks, kā saka, vēl pat īsti nebija iekārtojies Rīgā, sprediķī cildināja padomju varas uzvaru. Un arī vēlāk parādīja savu lojalitāti padomju varai.

Protams, te vienmēr paliek jautājums, cik tas bija patiesi un cik tā bija spēle. Pētot dokumentus, veidojas pārliecība, ka lielai daļai garīdznieku, kuri it kā aktīvi sadarbojās ar padomju varu, svarīga bija arī paralēla darbošanās, kuras ietvaros viņiem likās, ka viņi savā viltībā pārspēs drošības institūcijas. Ļoti labs piemērs ir luteriskās baznīcas arhibīskaps Gustavs Tūrs.

Varētu šķist: kur nu labāks piemērs sadarbībai? Viņa piedalīšanās t.s. miera kampaņās, ārzemju braucieni, bet – viņš ļoti veikli izmantoja šo savu statusu, un, ja kaut kas ap luterisko baznīcu notika ne tā, kā viņam likās pareizi, piemēram, uzstājīgāks kļuva reliģisko lietu pilnvaroto diktāts, Tūrs rakstīja vēstules, ka, lūk, viņš kā Miera komitejas loceklis to nevar pieļaut utt.

Mēs arī redzam, ka viņa braucieni uz draudzēm, lai it kā teiktu šos sprediķus par mieru visā pasaulē, beidzās ar to, ka draudzes sapurinājās, aktivizējās. Faktiski viņš mēģināja nepieļaut draudžu slēgšanu, baznīcu izpostīšanu.

Droši vien viņam pašam likās, ka viņš to labi māk, lai gan, ja paskatās pilnvaroto ziņojumus, ir skaidrs, ka šī spēle bija "atkosta", ka varas pārstāvji ļoti labi saprata, ka tā ir tāda padomju varas vazāšana aiz deguna. Kamēr to varēja paciest, to pacieta, bet tad faktiski vienā brīdī tika pieņemts lēmums nomainīt baznīcas vadību. Tad, protams, tika izmantoti pakalpīgāki garīdznieki, ar kuru rokām tas tika izdarīts.

Vai mēs varam runāt par īpatnībām varas un luterāņu baznīcas, varas un katoļu baznīcas utt. attiecībās? Vai arī totalitāras valsts apstākļos šādas atšķirības neizbēgami ir relatīvas?

Es jau pieminēju amerikāņu profesoru Hekelu, kuram nesen iznāca grāmata par luterisko baznīcu Latvijā un Igaunijā padomju laikā.

Padomju režīms faktiski visu laiku mēģināja veidot sāncensību starp luterāņu un katoļu baznīcu. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Hekels šajā grāmatā ļoti eleganti apspēlē tēmu, ka padomju režīms faktiski visu laiku mēģināja veidot sāncensību starp luterāņu un katoļu baznīcu, sākotnēji vairāk atbalstot katolisko baznīcu, bet vēlāk pārceļot svaru kausus vairāk luteriskās baznīcas virzienā. Šī sāncensība bija vajadzīga, lai ar šīm baznīcām manipulētu.

Tātad mēs varam ļoti labi redzēt, ka vēsturiski sākumā, Antonija Springoviča valdīšanas laikā, Reliģisko kulta lietu padomes pilnvarotais Voldemārs Šeškens vairāk atbalstīja katolisko baznīcu (pieļauju, viņam bija personīgas simpātijas, jo viņš pats bija ar saknēm Latgalē), ko vēlāk arī viņam pārmeta, sakot, ka viņš neorientējoties Latvijā notiekošajā, jo viņš zinot tikai to, ko viņam stāsta Springovičs...

Bet, manuprāt, tā brīža priekšrocības vairāk saistāmas nevis ar kādu izstrādātu padomju varas politiku, bet ar Springoviča diplomātiju. Jau pēc Springoviča, jo īpaši pārejas periodā, kad Rīgas diacēze palika bez spēcīga vadītāja, siltās attiecības beidzās. Ja pirmskara laikā luteriskā baznīca bija lielāka un stiprāka par katolisko, tad vēlāk izveidojās zināms līdzsvars.

Bieži vien interese bija ne tik daudz par katolisko baznīcu konkrēti Latvijā, cik par to, lai šo baznīcu izmantotu lielajā spēlē ar Vatikānu. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Protams, varas interese par katoļu baznīcu bija saistīta arī ar šīs baznīcas organizatorisko struktūru, aiz tās visu laiku "stāvēja" Vatikāns, līdz ar to bieži vien interese bija ne tik daudz par katolisko baznīcu konkrēti Latvijā, cik par to, lai šo baznīcu izmantotu lielajā spēlē ar Vatikānu. Un, ja mēs runājam par VDK aģentiem, tad bija interese ar mūsu katoļu baznīcas delegāciju Vatikānā starpniecību izspēlēt savu ārpolitisko kārti vai risināt kādus citus jautājumus.

Lūk, te mēs nonākam pie mēģinājuma saprast okupācijas režīma un VDK intereses par baznīcu cēloņus, jo varētu jau teikt, ka sarūkoša ticīgo skaita apstākļos no režīma viedokļa nav lielas jēgas tērēt resursus kaut kam, kas kļūst margināls.

Ja mēs skatāmies aģentūras loku, tad mēs redzam abas intereses, gan par pašām draudzēm, gan par baznīcu kā instrumentu ārējai darbībai. Protams, varētu likties, ka nav jēgas vervēt garīdzniecību, kas uz ārzemēm nebrauc, strādā savā mazajā draudzē utt.

Tomēr vervēšana notika, jo acīmredzot bija nepieciešams zināt noskaņojumu "uz vietām", un kur nu vēl labāks veids, kā to noskaidrot, kā dievkalpojums, uz kuru sapulcējas vietējā vecākā paaudze. Jaunieši uz dievkalpojumiem gāja maz, it īpaši mazās draudzēs.

Rīgā bija vieglāk būt nepamanāmam, jo dievkalpojumi, piemēram, Ziemassvētkos, bija labāk apmeklēti. Latgalē katoļu draudzēs vēl papildus klāt nāca interese kontrolēt, kas virmo ap Aglonu. Tāpat jāņem vērā, ka sava nozīme bija tam, kur konkrētā draudze atradās, piemēram, vai tuvumā neatradās kāds apsargājams objekts, objekts ar militāru nozīmi. Ja paskatās aģentu kartotēkā, tad mēs redzam cilvēkus – nerunāsim te par garīdzniekiem –, kuriem nepaveicās ar to, ka viņi dzīvoja Kurzemes jūrmalā vai tuvāk Skrundas lokatoram...

Šajās delegācijās nebija nejaušu cilvēku, tomēr nebija arī tā, ka visi, kuri brauca uz ārzemēm, bija VDK aģenti. Solveiga Krūmiņa-Koņkova


Bet, jā, jau kopš sešdesmito gadu beigām, ap septiņdesmito gadu sākumu interese par baznīcu kā ārpolitisku kanālu spilgti parādās. Baznīcas pārstāvju delegācijas tika "trenētas" jau kopš piecdesmitajiem gadiem, kad sākās piedalīšanās t.s. miera kustībās.

Vispirms izsijāja cilvēkus, kurus var laist uz t.s. sociālistiskajām valstīm un vēlāk jau iekļaut uz Rietumiem braucošās delegācijās. Te uzreiz jāsaka, ka šajās delegācijās nebija nejaušu cilvēku, tomēr nebija arī tā, ka visi, kuri brauca uz ārzemēm, bija VDK aģenti.

Bija arī cilvēki, kuri brauca kaut vai tādēļ, ka kādam taču delegācijā bija jābūt arī ne-aģentam. Sešdesmitajos gados tika izveidota virkne – un ar to nodarbojās ne tikai VDK, bet arī citu sociālistiskā bloka valstu drošības iestādes – reliģisku organizāciju ar vienu mērķi: nostiprināt šo sociālistisko valstu ārpolitisko kursu.

Polijā, piemēra, bija "PAX"...

Tieši tā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā tāda bija "Berlīnes progresīvo katoļu konference", līdzīga bija arī toreizējā Čehoslovākijā. Un austrumvāciešu gadījumā šīs organizācijas vadībā bija "Stasi" aģenti. Savukārt cilvēks no Latvijas, kurš darbojās šīs organizācijas prezidijā, Leons Dzenis, ir mūsu VDK kartotēkā. Ja skatās dokumentus, konkrēti viņu savervēja, īsi pirms viņš kļuva par pastāvīgu dalībnieku šādās delegācijās.

Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kādus tieši uzdevumus veica šādi cilvēki, jo viņu vairs nav šajā pasaulē. Pietrūkst viņu pašu stāstu, paliek tikai versijas. Mana versija ir, ka viens no uzdevumiem bija pētīt cilvēkus no Rietumiem, kreisi orientētos katoļus, kuri piedalījās šādos pasākumos, meklējot, vai starp viņiem varētu būt kandidāti aģentūrai. Otrs uzdevums varēja būt ārpolitiskie mērķi, kurus viņi paši varbūt pilnībā nesaprata. Piemēram, šajā "Berlīnes konferencē" ļoti liela vieta bija ierādīta situācijai Dienvidamerikā (mēs runājam par septiņdesmitajiem–astoņdesmitajiem gadiem).

"Stingrs nosodījums amerikāņu imperiālismam"?

Jā, tāpat atbalsts sandīnistiem Nikaragvā, Tautas baznīcai, mūsu katoļu garīdznieks Upenieks brauca uz Nikaragvu un pēc tam rakstīja, cik spoža un interesanta ir Tautas baznīca...

Vai ir kādi pavedieni, lai saprastu, kā pret šādiem režīmam lojāliem ticības brāļiem izturējās baznīcu "iekšpusē"? Ar piesardzību, noraidījumu? Citiem vārdiem, vai mēs varam runāt par iekšējo opozīciju tik ciešai sadarbībai ar režīmu?

Kad es sāku strādāt VDK izpētes komisijā – un man ir ļoti daudz draugu, kuri ir bijuši un ir draudzēs –, viņi sāka man stāstīt, ka draudzēs gadu gaitā jau bija izveidojies priekšstats par to, kuriem cilvēkiem var uzticēties un kuriem nevar. Tas gan tolaik neparādījās ārējās formās, vairāk kā pārrunāšana savā – uzticamu cilvēku – lokā, paslepus vērošana. Ja ticam nekrologiem, daudzi no šiem garīdzniekiem savās draudzēs kopumā bija augsti cienīti, un gadās, ka tagad, nosaucot šos uzvārdus saistībā ar VDK, vietējos cilvēkos ir šoks.

Viena lieta gan ir skaidra – potenciālos aģentus pētīja ilgi, uzmanīgi. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Arī tagad – jo viņi nespēj pieņemt, ka tā tas varējis būt. Vienlaikus bija garīdznieki, par kuriem cilvēki teica, ka viņi zinot, ka "viņš vienkārši ir slikts cilvēks", un, redzot šos garīdzniekus kartotēkā, cilvēki saka, ka viņus tas nepārsteidzot. Proti, bija kādas citas lietas, kurās cilvēks tika vainots, bet, iespējams, šīs lietas bija līdzeklis šī cilvēka piespiešanai kļūt par VDK aģentu.

Maz jau ir tādu, kuri piekrita labprāt, – vairumam bija savi noslēpumi, kurus varēja pret viņiem izmantot. Un šādā kontekstā viena lieta gan ir skaidra – potenciālos aģentus pētīja ilgi, uzmanīgi, visas biogrāfijas nianses bija zināmas vēl pirms uzrunāšanas, līdz ar to vervētājiem bija pietiekami liela garantija, ka cilvēks piekritīs sadarboties.

Piemēram, bija pamanīta cilvēka vēlme veidot karjeru un tas, ka viņam reālu iespēju tam nav, bija personiskās dzīves aizkulises, par kurām cilvēks negribēja, lai plašāka sabiedrība uzzina.

Vai ziņojumos parādās, ka ir bijuši garīdznieki vai draudžu locekļi, kuri gāja savu ceļu, kuri izvēlējās ar režīmu nesadarboties?

Protams, bija. Šajā ziņā varbūt ļoti smaga, bet vērtīga lasāmviela ir notiesāto garīdznieku krimināllietas, kur ļoti labi parādās konkrēto cilvēku pozīcija, tas, cik tālu tu esi gatavs iet, lai glābtu sevi.

Klostera brāļi Zommeram pateica, ka viņam ir jāiet un jāsaka, ka viņš tomēr nesadarbosies. Un krimināllietā var lasīt, ka viņš tā arī darījis. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Un šajās krimināllietās ir dramatiski stāsti par to, kā garīdznieki atteicās sadarboties. Piemēram, vienā no krimināllietām es atradu stāstu par saimniecības rīkotāju mariāņu klosterī Varakļānos Pēteri Zommeru. Viņu savervēja, bet viņš bija aizgājis atpakaļ uz klosteri un visu izstāstījis. Un klostera brāļi Zommeram pateica, ka viņam ir jāiet un jāsaka, ka viņš tomēr nesadarbosies. Un krimināllietā var lasīt, ka viņš tā arī darījis, kaut kā veikli ticis arī pie sava "piekrišanas papīra", saplēsis to, un par to viņu notiesāja uz trim gadiem, jo tika uzskatīts, ka viņš izpaudis slepenas ziņas. Respektīvi, viņš atklājis citiem šo vervēšanas "virtuvi", brīdinājis citus.

Mani pašu ārkārtīgi uzrunā katoļu bīskapa Kazimira Duļbinska gadījums. Es domāju, ka katoļu baznīca viņu ir nepiedodami aizmirsusi. Te jāatceras, ka 1947. gadā arhibīskaps Antonijs Springovičs konsekrēja divus bīskapus – Pēteri Strodu un Duļbinski, kuriem vajadzēja stāties viņa vietā. Strods vairāk bija intelektuālis, mācījies jezuītu universitātē, viņš zināmā mērā uzņēmās to Springoviča politikas līniju, kas saistījās ar lojalitāti padomju varai, – aktīvi iesaistījās jau pieminētajā miera kustībā utt.

Savukārt Duļbinskis jau kopš pirmskara gadiem bija autoritāte katoļu jaunatnes vidū, draudzēs. Cik var spriest, viņš bija iecerēts kā tas cilvēks, kurš nostiprinās pašas katoļu draudzes. Duļbinski apcietināja 1949. gadā, "pierakstot" viņam sadarbību ar nacistisko režīmu, kas gan, jāsaka, bija visai formāla. Bet viņu apvainoja arī garīdznieka Antona Šļakotas slēpšanā.

Šajā stāstā joprojām ir daudz neskaidrību, jo Šļakotu galu galā nearestēja, reabilitēja, un nav skaidrs, kas ar viņu četrdesmito gadu beigās īsti bija noticis, bet fakts bija tāds, ka šī "valsts noziedznieka" slēpšana bija apsūdzības Duļbinskim galvenais punkts.

Tur parādās viņa apbrīnojamā stāja – jā, viņš uzņēmās vainu, ciktāl tas attiecās uz viņu, bet nevienu nenodeva. Lai gan baidījās, ka pratināšanas laikā, kad viņam dienām ilgi neļāva gulēt, viņš tādā pusnemaņā varēja būt kādu nodevis... Tas viņu uztrauca vairāk par paša likteni. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Duļbinski notiesāja uz desmit gadiem ieslodzījuma nometnēs, turklāt viņam vesela gada garumā nepaziņoja spriedumu. Viņš sēdēja cietumā, nezinādams, uz ko ir notiesāts, un par viņam izvirzītajām apsūdzībām tolaik varēja faktiski notiesāt arī uz nāvi... Vēlāk, pēc soda izciešanas, savukārt tika darīts viss, lai viņš nevarētu pildīt savus bīskapa pienākumus. Viņu vienkārši nelaida Latvijas tuvumā.

Faktiski viņu reabilitēja tikai tad, kad viņš bija jau vecs vīrs un kalpot nevarēja. Bet, atgriežoties pie krimināllietas, tur parādās viņa apbrīnojamā stāja – jā, viņš uzņēmās vainu, ciktāl tas attiecās uz viņu, bet nevienu nenodeva. Lai gan baidījās, ka pratināšanas laikā, kad viņam dienām ilgi neļāva gulēt, viņš tādā pusnemaņā varēja būt kādu nodevis... Tas viņu uztrauca vairāk par paša likteni.


Savukārt luteriskajā baznīcā labs piemērs bija bīskapa pienākumu izpildītājs Kārlis Irbe. Ja Springovičs parakstīja aicinājumu nacionālajiem partizāniem padoties, pieļāva šādu kompromisu, tad Irbe to darīt atteicās, un režīmam kļuva skaidrs, ka viņš ir "nomaināms". Starp citu, par to parūpējās aģentūra baznīcas iekšpusē, palīdzot savākt par viņu "kompromatu", lai viņu var notiesāt. Tas ir stāsts par viņa stāju, jo viņš nebija gatavs sadarboties ar režīmu arī pēc atgriešanās no nometnēm, bet tas ir arī nepabeigts stāsts, jo mēs īsti nezinām, kas bija šie aģenti.

Pēckara gados likmes bija ļoti augstas, aģentiem bija jāsaprot, ka tāda veida ziņojumi no viņu puses garantēja ne tikai apsūdzēto cilvēku arestu, bet pat nāves sodu viņiem. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Savulaik somu vēsturnieks Jouko Talonens savās publikācijās viņus nosauca, es, balstoties uz pilnvaroto arhīvu dokumentiem, nonācu pie tiem pašiem secinājumiem, bet mēs tam neesam atraduši nekādus pierādījumus VDK dokumentos. Tas ir darbs, kas vēl jāizdara, un es pieļauju, ka to var izdarīt. Tas ir ļoti svarīgi, jo jāsaprot, ka, jo īpaši pēckara gados, likmes bija ļoti augstas, aģentiem bija jāsaprot, ka tāda veida ziņojumi no viņu puses garantēja ne tikai apsūdzēto cilvēku arestu, bet pat nāves sodu viņiem. Ja cilvēks piekrita sniegt šādus ziņojumus, tad tas ļoti daudz ko liecina par viņu.

Var rasties jautājums par tādu kā hronoloģisku pārrāvumu. Proti, mēs runājam par mācītājiem, kuri faktiski sāka darbu brīvvalsts laikā, mēs runājam par pēckara periodu. Un es pieļauju, ka daudziem nākamais pieturas punkts jau ir astoņdesmito gadu otrā puse, kad parādījās "jauno mācītāju grupa" (Juris Rubenis, Modris Plāte u. c.). Kas notika "pa vidu"?

T.s. stagnācijas laikā arī baznīcā bija zināma stagnācija. Ir jāsaprot, ka garīdzniecības gadījumā cilvēki tika vairākkārt izsijāti, bija funkcionējošs mehānisms, piemēram, par nepakļaušanos atņemt reģistrācijas atļauju kalpošanai draudzēs. Katoļu gadījumā, ja tā drīkst teikt, populāri bija, ka tad, ja gatavo bērnus konfirmācijai, vismaz gads meža darbos ir nodrošināts.

Atvainojos par nezināšanu – nedrīkstēja gatavot?

Nedrīkstēja. Praksē tas, protams, notika. Bet ir aprakstīti gadījumi, kad priesteris Latgalē sapulcina bērnus kaut kur pļaviņā, runājas ar viņiem par ticības lietām un pēkšņi nāk garām skolotāja, kas to redz un paziņo partijas sekretāram. Septiņdesmitajos gados tas vairs nenozīmēja arestu, bet to, ka uz gadu atņēma atļauju kalpot. Sešdesmitajos gados tie bija meža darbi...

"Meža darbi" burtiskā nozīmē?

Nu ja – mežu cirst. Cilvēkam, kurš pie šāda darba nebija pieradis, tas nemaz nebija tik vienkārši. Situācija tika rūpīgi kontrolēta, jo visvairāk centās nepieļaut jaunās paaudzes ienākšanu baznīcā. Tāpat sijāja studentus katoļu seminārā, kamēr tas vēl darbojās pēckara gados. Mācību iestādēs faktiski notika pirmā sijāšana.

Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, – septiņdesmito gadu beigās baznīcās bija izveidojies kaut kas līdzīgs sava veida nomenklatūrai. Un bija mācītāji, kuri bija nolemti kalpošanai nelielās lauku draudzēs, – tie bija tie, kuri vairāk spurojās pretī.

Jāatceras, ka padomju laikā garīdzniekam nebija stabilas algas, nebija iespējas saņemt tos bonusus, kas bija citiem iedzīvotājiem, piemēram, saņemt mašīnu rindas kārtībā. Un attiecīgi, protams, bija svarīgi kalpot Rīgā, lielā draudzē. Un arī šī situācija dažkārt bija iemesls, kādēļ bija cilvēki, kuri piekrita sadarboties.

Ir viedoklis, ka salīdzinoši nelielās grupas – baptisti, adventisti – bija mazāk šo attiecību ar režīmu cauraustas, jo bija, piemēram, noslēgtākas. Cik pamatots ir šāds viedoklis? Vai arī no totalitāras valsts viedokļa grupas lielumam nav nozīmes, kaut tie būtu pirmie daži krišnaīti?

Manuprāt, vienīgā atšķirība bija tā, cik tā vai cita reliģiskā organizācija bija padomju varas acīs vērtīga kaut kādu šīs padomju varas uzdevumu izpildē. Oficiālā baptistu savienība bija, kā saka, labi kontrolēta, lielākas galvassāpes sagādāja nelegālās baptistu grupas, ko veidoja cilvēki, kuri ienāca no Ukrainas, no Baltkrievijas, kur režīms bija salīdzinoši vēl stingrāks. Galvassāpes sagādāja Septītās dienas adventisti, jo viņiem "mātes baznīca" bija ASV, – tātad te interese no režīma puses bija cita, un mēs redzam, ka tādēļ šī reliģiskā organizācija bija labi "nosegta".

Septiņdesmitajos gados sāka ienākt alternatīvas reliģiskās grupas, piemēram, jūsu minētie krišnaīti. Par viņiem reliģisko lietu pilnvaroto arhīvā ir vairāki VDK ziņojumi, un interesanti ir tas, ka šīs grupas pirmsākumi ir citādi, nekā mums varētu likties no šodienas viedokļa, proti, te tolaik vairāk bija runa par t.s. alternatīvās medicīnas iespēju meklēšanu. Interesanti, ka vietējā vara nemaz nesteidzās šo krišnaītu organizāciju atzīt un spiediens astoņdesmitajos gados tomēr to reģistrēt nāca no Maskavas.

Spriežot pēc ziņojumiem "Delta" bāzē, informācija bija pilnīgi pietiekama – arī par jūsu minēto jauno mācītāju kustību "Atdzimšana un atjaunošanās", un mēs redzam, ka aģentūra ir darbojusies pašas kustības ietvaros. Te ir problēma, ka viena daļa segvārdu, kas parādās "Deltā", neparādās kartotēkā, līdz ar to es pieļauju, ka tikai paši kustības dalībnieki zina, kas šie aģenti bija. Īsi sakot, informācijas bija gana.

Šie cilvēki, kuri strādāja garīdzniecības vidē, sāka izmantot šo informāciju, lai nodrošinātu paši sev labu dzīvi jaunajos apstākļos. Solveiga Krūmiņa-Koņkova

Cita lieta, ka šī informācija tika, kā krievu valodā saka, pieņemta zināšanai, bet netika izmantota kādai aktīvai darbībai no režīma puses.

Līdz ar to mana versija ir, ka astoņdesmitajos gados VDK darbinieki informāciju sāka izmantot citiem mērķiem – nevis lai apturētu to, ko apturēt nevarēja, tas bija skaidrs arī viņiem, bet lai... ir vairāki labi zināmi gadījumi – deviņdesmitajos gados par tiem tika diskutēts, tagad kaut kā piemirsies – kad šie cilvēki, kuri strādāja garīdzniecības vidē, sāka izmantot šo informāciju, lai nodrošinātu paši sev labu dzīvi jaunajos apstākļos.

Deviņdesmitajos gados mēs redzam gadījumus, kad bijušie vervētāji kļūst par baznīcas kalpotājiem. Ne jau par garīdzniekiem, bet saistībā ar saimniecisko darbību, finanšu kontroli vai vēl kā citādi. Tas ir labs piemērs tam, kā ar šo informāciju var manipulēt līdz pat šai dienai.

Tags

"Maisi vaļā" Čekas maisi Lasāmgabali Latvijas Universitāte Vatikāns

Comment Form