Pērnā gada izskaņā Latvijas Nacionālā arhīva mājas lapā tika publicēti un sabiedrības apskatei atvērti tā dēvētie čekas maisi jeb LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti. Portāls "Delfi" sadarbībā ar žurnālistu Māri Zanderu turpina interviju ciklu "Maisi vaļā" ar pētniekiem par un ap maisos atrodamo.

Par to, kas bija tā dēvētās piesegorganizācijas, kāda bija VDK interese par tūristiem un to, vai esam "stukaču tauta" saruna ar vēstures zinātņu doktori Inetu Lipšu.

Vispirms, lūdzu, paskaidro sarunas tēmu, proti, kas bija VDK piesegorganizācijas?

Vispirms gan jāsaka, ka "piesegorganizāciju" termins nav man sevišķi tuvs. Jo klasiski par piesegorganizācijām uzskata institūcijas, kurās VDK virsnieki strādā ne kā VDK virsnieki, respektīvi, viņiem ir kaut kādi neitrāli skanoši amati. Piemēram, direktora palīgs, konsultants vai līdzīgi.

Līdz ar to daudziem cilvēkiem, kuri arī strādā šādā institūcijā, var nebūt nojausmas, ka viņu kolēģis pārstāv VDK intereses. Tomēr ir izveidojusies tradīcija par VDK piesegorganizācijām nosaukt, piemēram, komiteju "Par atgriešanos dzimtenē" vai Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību, Starptautisko Rīgas jūrnieku klubu vai Vissavienības akciju sabiedrības "Intūrists" Rīgas nodaļu. Citiem vārdiem sakot, konkrētajā tradīcijā un kontekstā ir runa par organizācijām, kas nodarbojās ar ārzemju tūristiem padomju Latvijā.

Bet es atkal gribētu atgādināt, ka VDK virsnieki strādāja arī citās organizācijās, piemēram, Latvijas Valsts Universitātē, un ironiski, ka Latvijas Valsts Universitāti neviens par "piesegorganizāciju" nav dēvējis...

Esmu sapratis, ka tas, ka iepriekšējām paaudzēm bija labi zināms, šodien vairs tā nav, tādēļ mūsu sarunas kontekstā derētu vispirms ieskicēt, ko vispār nozīmēja ārzemju tūrisms PSRS. Pieļauju, ka kādam var būt grūti stādīties priekšā, ka Rīgā bija viena – divas viesnīcas...

Ja izvēlamies, piemēram, 1960. gadu, tad visa gada ietvaros padomju Latvijā ieradās mazliet vairāk par 2000 ārzemju tūristu. Te arī jāatgādina, ka 1955. gadā Maskavas līmenī tika pieņemts lēmums, ka vispār tādi ārzemju tūristi PSRS būs...

Ārzemju tūristi ieradās organizētās grupās, kurām bija "piestiprināti" nodaļas gidi. Pamazām parādījās arī t.s. etniskais tūrisms, proti, ārzemju latvieši, un VDK, protams, emigrantu aprindas ļoti interesēja. Ineta Lipša

Pirmie tūristi Rīgā apmetās toreizējā viesnīcā "Rīga". Viesnīcu apkalpoja jau pieminētā "Intūrista" Rīgas nodaļa. Ārzemju tūristi ieradās organizētās grupās, kurām bija "piestiprināti" nodaļas gidi. Pamazām parādījās arī t.s. etniskais tūrisms, proti, ārzemju latvieši, un VDK, protams, emigrantu aprindas ļoti interesēja.

Šķiet, pirmā nelielā ārzemju latviešu grupa ieradās 1961. gadā, bet kopumā – ja runājam par septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem – šis trimdas latviešu skaits procentuāli pret kopējo ārzemju tūristu skaitu nesasniedza pat desmit procentus. Šis skaits lielā mērā ir saistīts ar VDK spējām nodrošināt šo tūristu uzraudzīšanu.

Tu minēji VDK virsniekus, savukārt VDK ziņotāji varēja būt šveicari, bārmeņi, istabenes viesnīcā, un ir priekšstats, ka, ja cilvēks strādāja šādā postenī, tad viņš gandrīz neizbēgami bija VDK ziņotājs vai kaut kādā saskarsmē ar "čeku".

Lai atbildētu uz jautājumu, man vispirms nedaudz jāpasaka par "Intūrista" Rīgas nodaļas izaugsmi. Sešdesmitajos – septiņdesmitajos gados tā atrodas jau pieminētajā viesnīcā "Rīga" un vēl ir samērā neliela organizācija. Savukārt 1979. gadā, kad viesus sāk uzņemt toreizējā viesnīca "Latvija", tad apmēri jau kļūst pavisam citi. Saistībā ar VDK kartotēku "atvēršanu" – ja mēs paskatāmies darbinieku sarakstus, piemēram, 1970., 1980., 1989. gadā, un šos sarakstus salīdzinām ar VDK kartotēku, tad jāsecina, ka neatbilst īstenībai priekšstats, ka visi viesnīcā apkalpojošā sfērā strādājošie bija VDK ziņotāji.

Piemēram, 1980. gadā notika Olimpiskās spēles Maskavā. "Intūrista" rīcībā uz Maskavu tika nosūtīti pieci oficianti no viesnīcas "Latvija". No šiem pieciem VDK aģents bija viens. Tajā pašā 1980. gadā divas istabeņu grupas, kopā 31 cilvēks, tika nosūtītas tālākām apmācībām, un neviena no šīm istabenēm nebija VDK aģente.

Ja mēs skatāmies 1989. gadu, kad viesnīcas "Latvija" komplekss svin desmitgadi, redzam cilvēku kopumu, kurus direkcija apbalvo, acīmredzot, par kādiem nopelniem. Ir divi saraksti. Vienā – 103 cilvēki, kuri ir ar visdažādākajām profesijām (istabenes, bārmeņi utt.), un no viņiem tikai trīs ir aģenti, turklāt no šiem trim divi kļuva par aģentiem pēc 1989. gada. Respektīvi, faktiski ir viens aģents no 103 darbiniekiem. Un tad ir saraksts ar 60 cilvēkiem, kuri dabūja vienkārši goda rakstus, un šajā grupā aģenti ir tikai divi.

Lai būtu priekšstats par to, cik vispār liela šī organizācija bija, tad jāmin, ka astoņdesmito gadu sākumā tajā strādāja apmēram tūkstotis. Mūs visvairāk var interesēt tie, kuri tieši strādāja ar ārzemju tūristu grupām – gidi un t.s. tūrisma instruktori. Un mēs redzam, ka, piemēram, 1980. gadā administratīvajā pārvaldē strādāja deviņi cilvēki, no kuriem aģenti bija divi, gidu – tulku nodaļā strādāja 28 personas un no tām 10 bija aģenti. Apkalpošanas nodaļā strādāja 20 personas, no kurām divi bija aģenti.

Tas gan ir interpretācijas jautājums – vai tevis minētais aģentu skaits ir mazs vai ievērojams, tomēr mans jautājums būtu cits. Ja pieņemam, ka, jā, istabenei vai bārmenim nebija jābūt VDK ziņotājam, bet skaidrs, ka viņi labi apzinājās, kādā vietā un valstī strādā, tātad bija lojāli, tad kas, tavuprāt, bija cilvēki, kurus tomēr uzskatīja par vajadzīgu savervēt tieši aģentu darbam?

Te jārunā par divām tēmām. Viena ir šie gidi, kuriem jebkurā gadījumā pēc katras ekskursijas ar ārzemju tūristiem bija jāraksta atskaite, un gidi varēja nezināt, kurš konkrēti šīs atskaites lasa. Es domāju, ka viņi zināja gan, bet tā, kā saka, vairs nebija viņu darīšana. Atskaites varēja būt detalizētākas, mazāk detalizētas, bet principā tieši šīs atskaites bija pamats tām atskaitēm, ko "Intūrista" Rīgas nodaļas vadība tālāk sūtīja gan VDK gan Centrālkomitejai, Ministru padomei...

Otra tēma ir istabenes, portjē, bārmeņi un šāda veida darbinieki. Tātad kartotēkā mēs redzam, ka šajā grupā aģenti ir daži. Acīmredzot, lai pārraugošā sistēma labi strādātu, pietika ar dažiem cilvēkiem tā sauktajās atslēgas pozīcijās, lai VDK darbinieks varētu, piemēram, iekļūt viņu interesējošā viesnīcas numuriņā.

Vai VDK ķērās arī pie aktīvākām metodēm – ne tikai ārzemju tūristu uzraudzīšanas? Nesmejies, bet kā "spiegu filmās" – sakompromitē to kapitālisma pārstāvi, lai piedāvātu sadarboties, piesūta viņam daiļo dzimumu un tādā garā?

Dokumentos, ko esmu lasījusi, šādu ziņu nav, bet esmu runājusi, piemēram, ar vienu cilvēku, kurš savulaik strādāja "Intūrista" Rīgas nodaļā vadošā amatā, un viņš par šāda veida gadījumiem stāstīja. Un tas apliecina, ka vēsturniekiem ir svarīgi strādāt ne tikai ar dokumentiem, bet cilvēkiem, laika biedriem, kuru mutvārdu liecības ir vērts piefiksēt.

Starp citu, jaunākām paaudzēm varētu būt interesanti uzzināt, kur tolaik vispār vadāja ārzemju tūristu grupas? Uz Siguldu?

Vietu, kas ārvalstu tūristiem bija vispār pieejamas, skaits mainījās laika gaitā. Bet skaidrs, ka ekskursiju programmu mērķis zināmā mērā bija nodrošināt, lai ārzemju tūristiem būtu mazāk pašiem brīva laika.

Viena no populārākajām apmeklējumu vietām bija zvejnieku kolhozi, arī "Ādaži", kur viņiem varēja pastāstīt par "sociālistiskās celtniecības sasniegumiem". PSRS tēla spodrināšana bija pašsaprotams uzdevums. Kādā sēdē jau sešdesmito gadu sākumā viens no Centrālkomitejas cilvēkiem teica, ka ārzemju tūristi ir "šķiru cīņas arēna".

Vēsturniekiem ir svarīgi strādāt ne tikai ar dokumentiem, bet cilvēkiem, laika biedriem, kuru mutvārdu liecības ir vērts piefiksēt. Ineta Lipša

Padomju puses pārstāvji rēķinājās ar to, ka var gadīties situācijas, kad ārzemju tūrists var jautāt: "Visas celtnes, ko mēs līdz šim Rīgā esam redzējuši, ir celtas līdz Otrajam pasaules karam. Kā tad tā? Vai tad sociālistiskā Latvija nav neko uzcēlusi?" Bija jāspēj nodrošināt kontrpropaganda. Tiesa, bija arī gadījumi, kad ārzemju tūristiem vienkārši atņēma filmiņas, ja viņi fotografēja to, ko "nevajag".

Ja runājam par ārzemju tūristiem – trimdas latviešiem, kāds tev ir radies iespaids par VDK mērķiem – primāri sekot, lai atbraucēji mazāk kontaktējas ar vietējiem, vai arī mēģināt uztaustīt tādus viesus, kuri, atgriezušies savās mītnes zemēs, būtu padomju režīmam noderīgi?

Šo jautājumu gan vairāk ir pētījusi Eva Eglāja – Kristsone, bet, cik es varu spriest, VDK bija svarīgi iegūt materiālu analīzei par to, ko šie atbraucēji no trimdas runā, ar ko. Kad ārzemju grupas ieradās, bija t.s. draudzības vakari, vai arī ārzemju latviešiem organizēja kādus pasākumus Rakstnieku savienībā. Pilnīgi pietika, ja šādā pasākumā ir viens, divi VDK ziņotāji, lai situāciju kontrolētu – nebija jau tā, ka visi, kuri tikās ar atbraucējiem, bija ziņotāji.

No bērnības un pusaudža gadiem atceros izplatītu uzvedības priekšrakstu "tādas lietas pa telefonu nerunā", jo bija viedoklis, ka sarunas noklausās. Viedoklis, iespējams, bija pārspīlēts, bet kā bija viesnīcu gadījumā?

Viesnīcās bija istabas, aprīkotas ar noklausīšanās iekārtām. Tādas nebija, protams, visas, tādēļ VDK bija ļoti svarīgi, lai viņus interesējošie tūristi tiktu izmitināti tieši tādās, kas bija aprīkotas. Cik tādu istabu precīzi bija, nemāku teikt, bet, piemēram, 1985. gadā toreizējais padomju Latvijas VDK vadītājs Staņislavs Zukulis Centrālkomitejai sūdzējās, ka ir jāsamazina tā saukto etnisko tūristu, tas ir, trimdas latviešu, skaits, ko pieņem Rīga, jo VDK kapacitāte ir nepietiekoša viņu visu izsekošanai.

Tie bija pēc kara no PSRS atbraukuši t.s. Krievijas latvieši, daži ar pieredzi turienes "čekā". Piemēram, tāds Pēteris Valeskalns, kurš okupācijas laikā zināmu periodu skaitījās LPSR "ārlietu ministrs". Cilvēkus ar šādu pieredzi, ar viņu pārliecību, jau nebija vajadzības vervēt. Ineta Lipša

Mēs redzam, ka, ja sešdesmito gadu vidū šādu tūristu skaits vidēji bija 2000 gadā, tad jau 1970. gadā tas ir apmēram uz pusi mazāks. Mēs nezinām iemeslu – varbūt jau tolaik "čeka" centās plūsmu mazināt nepietiekošu resursu dēļ. Ja mēs runājam tieši par "Intūrista" struktūru, tad, lai saprastu jautājumu loku, par kuru tu runā, mēs varam cerēt vairāk uzzināt no "Delta" bāzes, no aģentu ziņojumu kopsavilkumiem.

Bet es gribētu arī atgādināt, ka starp tā saukto segorganizāciju, piemēram, Draudzības un kultūras sakaru biedrību, biedriem ir cilvēki, kuri nebija VDK aģenti. Nereti tie bija pēc kara no PSRS atbraukuši t.s. Krievijas latvieši, daži ar pieredzi turienes "čekā". Piemēram, tāds Pēteris Valeskalns, kurš okupācijas laikā zināmu periodu skaitījās LPSR "ārlietu ministrs". Cilvēkus ar šādu pieredzi, ar viņu pārliecību, jau nebija vajadzības vervēt.

Es gribu vērst uzmanību, ka, skatoties kartotēku, mēs, protams, redzam gadījumus, kas attiecas uz sešdesmitajiem gadiem, bet vervēšana uzņem apgriezienus tieši septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados.

Atgriežoties pie ārzemju tūristu "ganīšanas". Cik atceros, padomju laikā tomēr bija arī "sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi", kas nebija viesnīcās – "Dzirnavnieks", "Sēnīte" un tā tālāk. Vai VDK vervēja arī tur strādājošos?

Nu, jā, sešdesmito gadu beigās atvērās, piemēram, "13 krēsli" Vecrīgā, un ārzemnieki tur tiešām varēja ieklīst. Bet mums jāatceras, ka bija jau ne tikai VDK un tās aģenti.

Mums ir jāpaplašina savs priekšstats par to, kas vispār bija ziņošana, un kas to darīja. Ineta Lipša

Milicijai pašai bija savi operatīvie "kontakti", kuri varēja skatīties, vai nenotiek tā sauktie ekonomiskie noziegumi – sākot ar spekulācijām ar ārvalstu valūtu, beidzot ar apzagšanu un apkrāpšanu.

Ja mēs skatāmies kartotēkā, tad, jā, mēs redzam, teiksim, divus bārmeņus, viens bija no "Jūras pērles" Jūrmalā. Bet atkal – bija bezgala daudz cilvēku, kuriem nevajadzēja būt aģentiem, lai viņi, kā saka, aizietu un pateiktu. Mums ir jāpaplašina savs priekšstats par to, kas vispār bija ziņošana, un kas to darīja. Jo jautājums tad ir par sūdzībām, kas tika rakstītas daudz un uz dažādām iestādēm.

Mazliet pārtraukšu, jo jautājums par bāriem un restorāniem nebija nejaušs. Proti, šodien tiek uzturēta tēze, ka tā VDK daļa un aģenti, kuri cīnījās pret t.s. ekonomiskajiem noziegumiem, kaut kā ir mazāk nosodāmi nekā tā, kuri cīnījās "ideoloģiskajā frontē". Man šķiet, abas frontes var pārklāties. Piemēram, trimdas latvietis atved dolārus vai džinsus radiniekiem tālākai pārdošanai. Viņš ir ekonomiskais noziedznieks vai ideoloģiskais pretinieks, jo šādi arī popularizē "sapuvušo Rietumu" dzīves stilu?

Tas ir jautājums, kā mēs interpretējam cietušo pusi. Ja neatļautas valūtas maiņas gadījumā cietusī puse ir padomju valsts, ko mēs šodien neturam nekādā vērtē, tad, protams, tēze par "labo OBHSS" ("Nodaļa cīņai pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu") neliekas pārliecinoša.

Bet es gribētu atgriezties pie tēzes par to, ka tolaik bija vesela sūdzību kultūra. Sūdzība padomju laikā nereti bija absolūti iedarbīgs instruments, un šis instruments tika lietots ļoti dažādi – to skaitā citu nosūdzēšanai, kājas palikšanai citam priekšā. Bet šo instrumentu izmantoja arī, ja tā var teikt, normālie cilvēki, kas šādi sūdzas par kādu netaisnību. Tur viss savijas.

Sūdzība padomju laikā nereti bija absolūti iedarbīgs instruments, un šis instruments tika lietots ļoti dažādi. Ineta Lipša

Izstāstīšu piemēru. Kāds puisis no Talsiem, baptistu mācītāja dēls, raksta sūdzības uz augstākām instancēm par to, ka viņam – lai gan sekmes labas – liegts studēt Universitātē. Universitāte noliedz, ka iemesls ir viņa reliģiskie uzskati, bet interesantais ir tas, ka visā šajā procesā atklājas, ka puiša klases audzinātājs, acīmredzot, labu vēlot, raksturojumā nav minējis, ka skolas pedagoģiskā padome lēmusi nerekomendēt puisi studijām Universitātē; un kāds savukārt pasūdzas par to, ka šis skolotājs padomes lēmumu noklusējis.

Cilvēki rakstīja sūdzības piecdesmitajos gados, lai panāktu savu izsūtīto radinieku atgriešanos, un ir gadījums, kad ir šāda vēršanās par kāda bijušās Latvijas Bankas vadītāja ģimenes atgriešanos Latvijā, "čeka" savukārt prasa konkrētās mazpilsētas vadībai, kā viņi šādu iespēju vērtētu, un šī vadība raksta: nē, mēs uzskatām, ka šo cilvēku atgriešanās nebūtu vēlama. Saproti?

Skatīties tikai uz VDK aģentiem ir daudz, daudz par maz. Tajā pašā laikā man nepatīk priekšstats, kas tiek "bīdīts", ka mēs esam tāda "stukaču tauta". VDK aģentu skaits neļauj kaut ko tādu apgalvot.

Patiesībā jautājums ir par to, kā autoritāras un totalitāras iekārtas veicina to, ka cilvēks "raksta" – partijas vai citām "augstākām" iestādēm.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Čekas maisi Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form