Mēs skrējām un kliedzām: 'Vai ir kāds dzīvs?' – fragmenti no grāmatas '21.11. Atceries Zolitūdi'
Foto: DELFI

Pēc nedēļas klajā nāks grāmata "21.11. Atceries Zolitūdi", kurā apkopotas traģēdijas liecinieku, cietušo un viņu tuvinieku atmiņas. Portāls "Delfi" pēc biedrības "Zolitūde 21.11" sniegtās informācijas piedāvā fragmentus no tās – celtnieku atmiņas, kuri pirmajās traģēdijas minūtēs steidzās palīdzēt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā norāda biedrība, pierakstīts pēc Borisa Gavrilova un Dmitrija Šandibina stāstījuma 2015.gada septembrī. Izmantotas arī celtnieka Sergeja Dormidonova liecības no intervijas laikrakstam "MK Latvija", kuras žurnālists Vladimirs Dorofejevs pierakstījis drīz pēc traģēdijas.

Boriss Gavrilovs:

Tovakar mēs objektā strādājām aptuveni 10 cilvēki, galvenokārt apakšuzņēmēji. Mēs uzstādījām riģipsi dzīvokļos vienā no augšējiem stāviem ēkā, kas piekļāvās "Maximai". Neilgi pirms 17:00 (pulkstenī tobrīd neviens, protams, neskatījās) mēs gaidījām, kad mums atvedīs materiālus, un, lai īsinātu laiku, nolēmām aiziet uz "Maximu", lai nopirktu cigaretes un kaut ko ēdamu. Kad bijām jau pie kasēm, sāka zvanīt signalizācija. Jautājām apsargam, kas par lietu, bet viņš atbildēja, ka "signalka gļučī jau visu dienu".

Nopirkuši visu nepieciešamo izgājām uz ielas, uzsmēķējām. Pa to laiku atveda riģipsi, un mēs sākām to izkraut no automašīnas. Gaidījām celti - izkrauto riģipsi vēl vajadzēja pacelt uz 10. stāvu.

Dmitrijs Šandibins:

Celtnis kavējās, un mēs aizgājām aiz stūra. Es sēdēju ar muguru pret daudzstāvu ēku, Boriss stāvēja netālu. Kādā brīdī es ar muguru sajūtu kā nodreb ēka, un mēs visi izdzirdējām apslāpētu grāvienu. Es vēl nodomāju, ka kaut kas sabruka pie mums daudzstāvu mājā - varbūt riģipsi slikti pieskrūvēja... Boriss nosprieda, ka kaut kas atgadījies "Maximas" noliktavā - mēs tajā brīdī tieši atradāmies netālu no rampas, tāpēc skrējām uz turieni. Sergejs tajā laikā bija 10. stāvā un nodomāja, ka notikusi zemestrīce. Viņš bija vienīgais no mums, kurš izdzirdēja kliedzienus, ka "Maximā" tieši virsū cilvēkiem sagruvis jumts, un kopā ar citiem celtniekiem skrēja lejā.

Es arī gāju uz "Maximas" pusi. Ieraudzīju no veikala noliktavas izskrienošus cilvēkus, apsargu, pārdevējus. Pēc tam devos pie galvenās ieejas un redzēju fasādes lauskas, bet pēc tam - to šausmīgo nogruvumu. Pamanīju savējos, cilvēkus piecus. Boriss Gavrilovs, Pāvels Rombovskis un Sergejs Dormidonovs arī jau bija tur, viņus uzreiz varēja pamanīt pēc celtnieku ķiverēm. Es tajā brīdī, atšķirībā no kolēģiem, jau vairs nebiju darba apģērbā. Strādājām ātri un, kā nu varējām, sadalījām spēkus: kāds cēla betona atlūzas, kāds atraka cilvēkus un izveda viņus uz ielas. Ļoti palīdzēja viens no apsargiem, garš jauns puisis, kurš rādīja, kur zem drupām varētu būt cilvēki. Viņš arī pastāstīja, kur ņemt segas un lielus dvieļus cietušajiem, un Pāvels Rombovskis sāka tos dalīt slapjajiem un nosalušajiem cilvēkiem, kas devās laukā no veikala.

Neatceros, cik laika pagāja, taču kādā brīdī piebrauca glābēji un izdzina mani - sak' citādi pasludināsim par marodieri. Dažas minūtes es ņēmos, cenšoties nokļūt atpakaļ, bet viss bija velti. Tagad es saprotu glābējus, bet toreiz man likās, ka tas ir nepareizi - nelaist mūs tur, kur mēs vēl varētu kādu glābt.

Sergejs Dormidonovs:

Kad mēs iegājām tirdzniecības zālē, viss bija skaidrs. Uz saliekušos kolonnu fona griestu vietā bija redzamas debesis. Parasti kārtīgie preču plaukti bija sagāzti un sajaukti ar slapju zemi, betona flīzēm, keramzītu, betona paneļu atlūzām un metāla konstrukcijām. Viss bija sagāzts vienā čupā, kura atgādināja dīvainu labirintu. Kamēr mēs nonācām lejā, pagāja kāds laiks, un pirmie kliedzieni laikam bija jau pieklusuši. Pa veikalu skrēja vīrieši no pircēju vidus un kopā ar apsargiem izveda uz ielas tos, kuri paši paiet nevarēja.

Boriss Gavrilovs:

Es iegāju veikalā caur rampu, ieraudzīju sabrukušus griestus. Sākumā apjuku. Ūdens tecēja, cilvēki kliedza. Pāvels Rombovskis - viņš ar mums kopā strādāja objektā, daudzstāvu ēkas blakus kāpņu telpā - palīdzēja man noorientēties. Mēs skrējām pa betona lausku un zemes pilnās tirdzniecības zāles perimetru un kliedzām: "Vai ir kāds dzīvs?" Ja kāds atsaucās, sākām atrakt. Nekādu instrumentu mums līdzi nebija, steigā mēs tos vienkārši bijām aizmirsuši paņemt. Strādājām ar būtībā kailām rokām. Kādā vietā no gruvešiem atraku bērnu (Kārli Kopštālu - red.piez.), kā par brīnumu viņš gandrīz nemaz nebija cietis, nodevu viņu biedru rokās. Netālu no bērna piespiesta gulēja sieviete, kā vēlāk izrādījās, viņa māte (Aija Kopštāle - red.piez.). Mēs ar Pāvelu Rombovski viņu atrakām, viņa bija ievainota.

Tur vēl bija sieviete sarkanā mētelī (Larisa Tihonova, viņas māte, Raisa Tihonova, gāja bojā - red.piez.), kura meklēja savu māti, lūdza: "Puiši, lūk, te rociet, viņai jābūt te!" Bet tur bija milzīgas betona plāksnes, kuras mēs nevarējām pacelt...

Sergejs Dormidonovs:

Es iznesu bērnu, nodevu viņu kādai sievietei, kura izskatījās visadekvātāk (Aļona Burve - red.piez.), skrēju atpakaļ. Boriss Gavrilovs ar Pāvelu Rombovski kādreiz jau atraka viņa mammu, bet pastāvīgi pārvietoties viņa nespēja. Es atradu ratiņus, ar kādiem tirdzniecības zālē nogādā preces, uzcēlu ar puišiem uz tiem sievieti un vedu uz izeju. Kad tiku līdz izejai, jau piebrauca "ātrie". Sieviete ļoti uztraucās, kur ir viņas dēls, es atradu viņu un sievieti, kura viņu pieskatīja, un atvedu bērnu pie mātes. Un atkal skrēju atpakaļ.

Boriss Gavrilovs:

Pirmie atbraukušie ugunsdzēsēji, parastos melnos tērpos, mūs neaiztika, un mēs kopā ar viņiem atrakām gruvešus. Arī mēs paši bijām celtnieku tērpos un ķiverēs. Pirmie glābēji izskatījās apjukuši, bet ātri pieslēdzās darbiem. Tie, kuri ieradās vēlāk, oranžās vestēs, bija apjukuši mazāk, ļoti prasmīgi organizēja darbus, bet viņi arī uzreiz mūs izskaitļoja un pieprasīja, lai mēs atstājam objektu. Mēs centāmies viņus pierunāt, lai mūs nepadzen, bet nesekmīgi. "Puiši, ja jūs tūdaļ nedosieties prom, jūs pēc tam vainos marodierismā," viņi mums teica. Mēs negājām prom, viņi mūs burtiski izgrūda. Sākumā tas likās kā liels pāridarījums. Bet tagad gribas pateikt paldies tiem, kuri mūs izraidīja, jo pēc kāda laika "Maximā" notika otrs nogruvums, kura laikā gāja bojā jau paši ugunsdzēsēji...

Saņēmuši pēdējo brīdinājumu un atstājot drupas, mēs ar Pāvelu Rombovski jautājām glābējiem, vai viņiem ir vajadzīga gaisma, un, saņēmuši apstiprinošu atbildi, metāmies no daudzstāvu ēkas vākt visas apgaismes ierīces. Izlikām prožektorus pirmajā stāvā, tieši virs sabrukušā jumta. Apsēdāmies uzsmēķēt, un tad - otrs nogruvums.

Mēs ar Pāvelu atkal metāmies uz "Maximu", ieskrējām tajā caur rampu. Ugunsdzēsēji skrēja pēc nestuvēm priekš savējiem. Noliktavā mēs norāvām kaut kāda skapja durvis, uz tā skaidu plātnes gabala pēc tam iznesa vienu no ugunsdzēsējiem...

Nākamajā dienā, pēc tam, kad slimnīcā nodevām asinis, mēs atbraucām atkal, savācām apģērbu un dokumentus no jaunbūves.

Dmitrijs Šandibins:

...Kad Boriss, Pāvels un Sergejs izgāja no veikala, es sapratu, kā mēs izskatāmies no malas: netīri, nodriskāti, ar līdz gaļai nobrāztām rokām un acīm pa pusseju. Īpaši skarbi izskatījās Borja. Bāls kā vampīrs, ar cigareti zilsarkanās, drebošās rokās izmisumā atkārto: "Tur taču vēl ir cilvēki..."

Mēs toreiz Borisu knapi apturējām. Pēc tam, kad jaunceltnes pirmajā stāvā izvietojām gaismas, viņš gribēja izrāpties uz "Maximas" pussagruvušā jumta un lekt lejā, tieši jumta caurumā. Lai turpinātu atrakt cilvēkus. Mēs neļāvām...

Grāmatas autori norāda, ka pašlaik gan Boriss, gan Dmitrijs tāpat kā iepriekš strādā celtniecībā, neskatoties uz to, ka Boriss ir zobu tehniķis, bet Dmitrijs - teoloģijas maģistrs. Borisam ir 27 gadi, Dmitrijam - 30. Sergejs Dormidonovs, kurš glāba cilvēkus kopā ar Borisu, tagad strādā par sargu vienā no komercuzņēmumiem. Pāvels Rombovskis, vēl viens brīvprātīgais no celtnieku vidus, jebko par tās dienas notikumiem stāstīt atteicās. Viņi visi cenšas neatsaukt atmiņā to, kas notika "Maxima", jo, pirmkārt, neuzskata sevi par varoņiem, bet, otrkārt - tas joprojām viņos izsauc pārāk spēcīgas emocijas.

Piecgadīgais puisēns Kārlis Kopštāls, kuru viņi izglāba, šoruden sāka iet pirmajā klasē. Viņa mamma Aija Kopštāle, kuru tāpat izglāba Boriss, Pāvels un Sergejs, laidusi pasaulē vēl vienu bērnu. Larisai Tihonovai - sievietei sarkanajā mētelī, kura meklēja savu māti - piedzimusi meitiņa, par kuras gaidāmo nākšanu pasaulē viņa savai mammai pastāstīja kādreiz tajā pašā dienā, 21.11.2013.

Biedrība norāda, ka, atsaucoties uz Zolitūdes traģēdijā cietušo biedrības "Zolitūde 21.11." aicinājumu, Iekšlietu ministrija ir pieņēmusi lēmumu apbalvot četrus celtniekus, kuri 2013. gada 21. novembrī brīvprātīgi glāba cilvēkus pirmajās minūtēs pēc veikala "Maxima" jumta nobrukuma Rīgā, Priedaines ielā 20.

Rīkojumu par Borisa Gavrilova, Sergeja Dormidonova, Pāvela Rombovska apbalvošanu par varonīgu, drošsirdīgu un pašaizliedzīgu rīcību, glābjot cilvēka dzīvību ar Iekšlietu ministrijas apbalvojuma zīmi "Par pašaizliedzību" 5. novembrī parakstīja Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Savukārt Dmitrijs Šandibins tiks apbalvots ar Iekšlietu ministrijas Goda rakstu.

Zolitūdes traģēdijā cietušo biedrība "Zolitūde 21.11." ir savākusi cietušo liecības, kas apliecina, ka pirmajās minūtēs pēc veikala "Maxima" jumta nobrukuma traģēdijas vietā vairāki celtnieki, kas liktenīgajā novembra vakarā atradās daudzstāvu mājā Priedaines ielā 20, brīvprātīgi un pašaizliedzīgi piedalījās katastrofā cietušo glābšanā.

Biedrības rīcībā ir nepārprotamas liecības, ka trīs cilvēki: Boriss Gavrilovs, Sergejs Dormidonovs un Pāvels Rombovskis izglāba no gruvešiem vismaz divus cilvēkus - Aiju Kopštāli un vienīgo cietušo bērnu piecus gadus veco Kārli Kopštālu.

To apliecina gan paši šie trīs vīrieši, gan Zolitūdē cietusī Aļona Burve, kurai rokās nodeva izglābto Kārli Kopštālu un kura bija lieciniece tam, ka tieši šie trīs cilvēki, izmantojot noliktavas ratus, izveda no sagruvuša veikala Aiju Kopštāli un nodeva viņu NMPD brigādei. Liecināt ir gatava arī cietusī Larisa Tihonova, kura ar Gavrilova, Rombovska un Dormidonova palīdzību mēģināja meklēt zem drupām savu māti Raisu Tihonovu (viņa ir gājusi bojā).

Šie trīs vīrieši, ka arī vēl viens celtnieks - Dmitrijs Šandibins, pēc pašas iniciatīvas un konsultācijas ar VUGD pārstāvjiem notikuma vietā, savāca daudzstāvu ēkā visus prožektorus un izlika tos jaunceltnes 1. stāva logos un balkonos, lai atvieglotu glābējiem glābšanas darbu veikšanu tumsas apstākļos.

Stāsts par celtnieku piedalīšanos cilvēku glābšanā būs arī Zolitūdes traģēdijas Piemiņas grāmatā, kuru biedrība "Zolitūde 21.11." prezentēs sabiedrībai 2015. gada 21. novembrī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Maxima NMPD Rihards Kozlovskis Zolitūdes traģēdija Ugunsdzēsēji VUGD
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form