Delfi plus logo saturs

Kad naidpilnu ziņu saņemšana un publiski diskreditēšanas mēģinājumi daļai Latvijas žurnālistu sākuši kļūt par pieradumu, pie apvāršņa parādījusies "svaiga" problēma – centieni uzrīdīt viņiem saērcinātu pūli. Tik skarbu vēršanos pret sevi mediju pārstāvji vēl nav pieredzējuši, jo apvainojumus un vārdos izteiktus draudus sāk pavadīt arī aicinājumi uz reālu rīcību, vērtē speciālisti. Kaimiņvalsts Lietuvas neseno protestu piemērs liecina, ka dusmīga pūļa noskaņošana pret žurnālistiem var izvērsties bīstamās situācijās.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mājiens žurnālistu virzienā

Apmēram nedēļa šķīra protestus, ko iniciēja pagaidām sīvākie konkurenti par neapmierināto iedzīvotāju balsīm Ainārs Šlesers un Aldis Gobzems (LunK). Lai gan šiem protestiem bija nesalīdzināms mērogs, jo Gobzems ielās bija izvedis krietni vairāk cilvēku, tiem bija arī kāda līdzība – abos portāla “Delfi” žurnālisti piedzīvoja mēģinājumus uzrīdīt viņiem dusmīgu pūli. “Delfi” jau vēstīja par pirmo gadījumu, kad Gobzems asā un emocionālā uzrunā daudzgalvainam pūlim kritizēja lielākos Latvijas medijus un tās laikā uzkurinātajiem cilvēkiem norādīja uz sev netālu esošo portāla “Delfi” sociālo tīklu redaktoru Jāni Sildniku, kurš tobrīd filmēja protestu. Par šo situāciju publiski satraukumu pauda gan pats Sildniks, gan arī Latvijas Žurnālistu asociācija.

Līdzīgs gadījums notika arī 25. augustā Šlesera iniciētajā protestā Doma laukumā. Uz to bija ieradies arī uzņēmuma “Memory Water” vēsturiskais valdes loceklis Jānis Pļaviņš, kurš uzkrājis zināmu popularitāti, publiski daloties ar dažādām sazvērestības teorijām, un ir aktīvs cīnītājs pret visu, kas saistās ar pandēmiju un vakcināciju. Arī Pļaviņš publiski norādīja uz portāla “Delfi” žurnālistu – šoreiz Nacionālo ziņu redaktoru Kārli Arāju. Situācija eskalējusies tiktāl, ka vienu brīdi Arāju jau bija ielenkuši vairāki dusmīgi protesta dalībnieki. Kad bija izdevies tikt vaļā no viņu uzmanības, žurnālistam sācis sekot Kaspars Lasis, kurš plašāku atpazīstamību ieguvis Satversmes oriģināla meklēšanas skandālā. Lasis viņu aktīvi mēģinājis filmēt un iesaistīt sakāpinātā sarunā par pandēmiju.

Pārējo pasākumu Arājs vērojis no malas, jo, atrodoties pūlī, ik pa brīdim kāds esot centies traucēt viņa darbu. “Emocijas, protams, man bija sakāpinātas, taču es arī saprotu, ka šādas darbības ir primitīvs mēģinājums aizvērt mediju mutes, lai visi pasākumi tiktu atspoguļoti tikai konkrētos kanālos, kas ir izdevīgi šādu provokāciju veicējiem,” saka Arājs.

Kas vēl nepieredzēts

Šādi mēģinājumi žurnālistiem uzrīdīt pūli ir kas nepieredzēts, norāda komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns. Viņš atminas Vecrīgas grautiņus, kur kāds no saniknotā pūļa ar akmeni iemeta raidījuma “Panorāma” žurnālistam, taču toreiz neviens apzināti nemēģināja diriģēt provokācijas pret mediju pārstāvjiem.

Agresija pret žurnālistiem kļūst pamanāmāka Iļja Kozins, LŽA valdes priekšsēdētājs

Pat smagos noziegumos apsūdzētais un pirmajā instancē par vainīgu kukuļņemšanā atzītais Aivars Lembergs, kurš izpelnījies gana daudz kritisku publikāciju medijos, sev netīkamos žurnālistus gan mēģinājis publiski diskreditēt, taču nav “atvēzējies” tiktāl, lai censtos izprovocēt fizisku agresiju. Te vairs nav stāsts tikai par kritiku vai publisku diskreditēšanu, pašreizējās situācijas atšķirības ieskicē Kaprāns.

Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins neņemas apgalvot, ka vērojams agresijas pret žurnālistiem pieaugums, jo viņa rīcībā neesot datu, kas ļautu to nomērīt. “Bet var droši teikt, ka ir izgaismojies vairāk šādu gadījumu. Agresija pret žurnālistiem kļūst pamanāmāka,” vērtē Kozins. Tā izlien kā īlens no maisa tieši protestos, un pēdējo nedēļu notikumi šajā ziņā nav izņēmums – arī pērnziem ar ierobežojumiem neapmierināto iedzīvotāju protestā 11. novembra krastmalā tur strādājušie žurnālisti piedzīvojuši mēģinājumus viņus ietekmēt gan verbāli, gan fiziski.

Dažiem apzināta stratēģija

Pētnieks Kaprāns norāda, ka pēc lielās uzticības medijiem pandēmijas sākumposmā, tā ir strauji kritusi, un daļa vīrusa nogurdinātās sabiedrības pret medijiem izturas ar dziļu skepsi, savukārt vairāk sakacinātā sabiedrības daļa pret medijiem izpauž arī savu nemieru, trauksmi un dusmas. Kaprāns gan iesaka no vispārējās neapmierināto cilvēku masas izšķirt mazākas grupas, kas apzināti kultivē vēršanos pret žurnālistiem, lai veidotu savu publisko tēlu kā revolucionāri un agresīvi oponenti pastāvošajai varai. “Tā nav spontāna rīcība, tas ir apzināti,” spriež Kaprāns.

Tā bija briesmīga pieredze daudziem žurnālistiem, jo pūlis bija ārkārtīgi naidīgs Migle Krancevičūte, "Siena.lt" žurnāliste

“Ir atsevišķi politiķi, kuri ekspluatē pūļa emocijas un no žurnālistiem rada ienaidnieka tēlu. Visvieglāk ir mobilizēt sabiedrību, ja tu izveido kādu ienaidnieka tēlu. Respektīvi – vieglāk ir apvienoties pret kādu, nevis par kādu,” skaidro Kozins. Pats galvenais un visvieglāk uzkonstruējamais ienaidnieks ir valsts vara, savukārt otrais ienaidnieks esot mediju darbinieki, “jo ir uzburts mīts, ka žurnālisti to vien dara kā kalpo valdošajai elitei”. Kozins gan iemet akmeni arī pašu žurnālistu lauciņā, jo daudziem cilvēkiem neesot izpratnes par viņu darba specifiku. “Mēs tikpat kā neskaidrojam, kā mēs strādājam,” teic Kozins.

Lietuvas žurnāliste: agresija brieda pakāpeniski

Kā var izvērsties agresija pret žurnālistiem, nodemonstrēja arī augusta sākumā notikušie protesti Lietuvā. Tajos mediju pārstāvji ne tikai apsaukāti par prostitūtām un dažādos citos neglaimojošos vārdos, bet arī grūstīti, saņēmuši izrēķināšanās draudus, tāpat arī niknie protestētāji aizseguši kameras ar karogiem, lai traucētu medijiem strādāt. “Tā bija briesmīga pieredze daudziem žurnālistiem, jo pūlis bija ārkārtīgi naidīgs,” stāsta žurnāliste Migle Krancevičūte no Lietuvas pētnieciskās žurnālistikas centra “Siena.lt”.

Pētnieciskā žurnāliste stāsta, ka agresija pret medijiem neuzplaiksnīja no nekurienes, jo tā pirms tam pakāpeniski brieda un uzkrājās sociālajos medijos, kur, gluži tāpat kā Latvijā, aktīvākie pandēmijas noliedzēji, vakcīnskeptiķi un sazvērestību teoriju kultivētāji (piemēram, “vīrusu radīja Bils Geitss”, “aiz šī visa ir Soross, kurš maksā medijiem par smadzeņu skalošanu”) dusmas izgāza ne tikai pār valdību, bet arī pār medijiem. “Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka žurnālisti izpelnījās naida vilni. Cilvēki jau pauda naidu sociālajos tīklos, līdz ar to tad, kad viņi “iznāca laukā”, agresija izpaudās arī reālajā dzīvē,” skaidro Krancevičūte.

Daudz tiek centram "Re:Baltica"

Arī Latvijā agresija pret žurnālistiem ir pakāpeniski kultivēta sociālajos tīklos. Viena no žurnālistēm, kura saņem visbagātīgākās naidīgo ziņu devas, ir pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” dibinātāja Inga Spriņģe. Ne tikai rakstos, bet arī sociālās tīklošanās vietnēs “Re:Baltica” žurnālistes aktīvi atspēko dezinformāciju, un par to izpelnās daudz dusmu.

“Sarkanā lupata” pēdējā laikā esot vakcinācijas jautājumi – tiklīdz centra faktu pārbaudītāji publiski atspēko kādus no populārākajiem mītiem, nolīstot apvainojumu jūra. Provokatori mēdzot arī savās publiskajās uzrunās atbalstītājiem pieminēt Spriņģi kā vienu no ļaunuma saknēm, un tas arī nekavējoties izprovocējot jaunu naida ziņu plūsmu.

Reizi pa reizei Spriņģe arī kādu no naida ziņām publisko, neslēpjot to autorus. Vienmēr rūpīgi izvērtējot, kad to darīt. Tā dēvētie troļļi pat priecātos par papildu publicitāti, tāpēc Spriņģe viņiem šādu iemeslu nedodot. Bet, piemēram, ja profilā redzot, ka ziņas autors par sevi publiski veido citu iespaidu, bet privāti izgāž žulti, tad publiskošana mēdzot palīdzēt. Pēdējoreiz, kad žurnāliste publiskojusi kādu sev adresētu naidpilnu ziņu, tās autors viņai pēc tam atvainojies.

No virtuāliem apvainojumiem uz reālo dzīvi

“Re:Baltica” žurnālistes ir saņēmušas ne tikai virtuālus draudus, jo kāds vīrietis, kurš pirms tam aktīvi mēģinājis terorizēt žurnālisti ar zvaniem un īsziņām, arī ar mājieniem par gaidāmu “tikšanos”, vēl pirms pandēmijas mājienu tiešām realizējis un ieradies “Re:Baltica” birojā ar sēru vainagu un nenosakāmas izcelsmes šķīdumu.

Šis gadījums aktualizēja jautājumu par policijas spēju aizstāvēt žurnālistus apdraudējuma situācijā. Vispirms likumsargi kavējušies ar ierašanos uz izsaukumu, jo nekas taču neesot noticis, savukārt pēc tam atteikušies uzsākt kriminālprocesu, nesaskatot reālus draudus. Arī sūdzība prokuratūrā nedeva rezultātu, jo prokurors izvērsti pamatoja, kāpēc bailēm no šī vīrieša neesot pamata un vajāšanas izpausmes neliecinot par nodomu nodarīt ko ļaunu, kā arī policijas lēmumu neatcēla.

“Es profesionāli biju vīlies,” saka zvērināts advokāts, biroja “Sorainen” partneris Andris Tauriņš, kurš pārstāvēja centru “Re:Baltica” šajā jautājumā. Tauriņš uzskata, ka prokuratūra, nespējot konstatēt vīrieša nodomu, trivializējusi jautājumu par žurnālistu vajāšanu. Turklāt šis lietas iznākums vīrieti “iedrošināja atsākt ālēties un uzbrukt arī citiem medijiem”.

Teorētiski aizstāv arī Krimināllikums

Lai saprastu, kādas ir Latvijas likumos iestrādātās iespējas vērsties pret agresiju, vispirms jānošķir, vai izteikti reāli draudi dzīvībai un veselībai un vai tā uzskatāma par vajāšanu, kas cietušajiem iedveš pamatotas bailes. Ja tā, tad ir iespējams piemērot arī Krimināllikuma (KL) 132. vai 132.1 pantu par draudiem nogalināt vai vajāšanu.

Šis pants no procesa virzītāja prasa augstu kvalifikāciju Andrejs Judins, Saeimas deputāts

Ja reāla apdraudējuma nav, bet cietušajiem sagādātas nepatīkamas emocijas un neērtības, tad KL “aizķerties” iespējams vien tad, ja šie uzbrukumi bijuši publiski, tātad galvenokārt – redzami arī citiem sociālo mediju lietotājiem. Tādā gadījumā uz šīm situācijām varētu attiecināt normas par neslavas celšanu un arīdzan par huligānismu. Ja saņemtas tikai privātas, aizvainojošas ziņas, kas nebiedē, bet arī nepatīk, tad atliek vien pacietīgi bloķēt šos sūtītājus vai arī doties uz tiesu vispārējā kārtībā un prasīt morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Visjaunākā no KL normām, ko iespējams izmantot situācijās, ja žurnālisti no kādas personas regulāri saņem draudus, kas liek baidīties par savu vai tuvinieku drošību, ir KL 132.1 pants par vajāšanu. Kopš šīs normas stāšanās spēkā 2018.gadā līdz pērnā gada beigām pēc šī panta uzsākti 152 kriminālprocesi, no kuriem 11 bijuši par vajāšanu interneta vidē, liecina Iekšlietu ministrijas Informācijas centra dati.

Šis pants no procesa virzītāja prasa augstu kvalifikāciju, lai spētu izšķirt un pierādīt, ka draudi bijuši pamatoti, akcentē Saeimas deputāts un jurists Andrejs Judins (JV). Pagaidām ar tā piemērošanu Latvijā vēl nesokas tik labi, ko pierāda arī centra “Re:Baltica” žurnālistu gadījums – kamēr nav reālu fizisku seku, ir grūti pierādīt, ka draudi radījuši pamatotas bailes, jo “nekas taču nenotika”. Policijas arguments, ka “visi taču ir dzīvi”, šī panta kontekstā esot nepamatots, jo 132.1 pants neprasa kādas fiziskas sekas – to gadījumā “ieslēgtos” pavisam citas KL normas, skaidro Judins. Pietiekot ar cilvēkam radītu apdraudējuma sajūtu. Ja komunikācija ir nepatīkama, bet tomēr pamata baidīties nav, tad gan 132.1 pantam šis nodarījums nekvalificējas.

Tiesībsargi esot jāizglīto

Tauriņš risinājumu 132.1 panta piemērošanas problēmām redz tiesībsargu izglītošanā par šīs normas interpretēšanu, jo tas nepalīdzēšot tikai žurnālistiem, bet gan jebkuram, kurš piedzīvojis vajāšanu. KL “vajāšanas pantā” ir norādīts, ka tas attiecas uz gadījumiem, kad personai bijis pamats baidīties, taču, ja policijā to neuztvers nopietni, cilvēki neredzēs jēgu tur vērsties, spriež Tauriņš. Tāpat šo lietu virzību nomācot gadu gaitā uzkrātās problēmas, jo policijas darbiniekiem lietvedībā esot simtiem kriminālprocesu un šādas lietas par vajāšanu, kurās “nav līķu vai nozagtu automašīnu” un kas turklāt prasa visai smalku un radošu pierādīšanas darbu, vieglāk esot atteikt.

“Uz gadījumiem, kad tiek saņemta informācija par iespējamiem draudiem jebkurai personai, ne tikai žurnālistiem, tiek attiecīgi reaģēts un tie tiek vērtēti. Tāpat arī ikdienas darbā šādas situācijas tiek pārrunātas, notiek skaidrojošais darbs. Proti, Valsts policija (VP) koncentrējas un īsteno policistu profesionālo pilnveidi, lai saskaroties ar šādām vai līdzīgām situācijām un tēmām, spētu operatīvi un profesionāli reaģēt,” tā uz kritiku atbild VP pārstāve Krista Andersone.

“Re:Baltica” gadījums gan deva nepieciešamo grūdienu satikties tā laika VP vadībai un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdei. Tikšanās laikā lemts nozīmēt īpašu kontaktpersonu, pie kuras žurnālisti varētu vērsties apdraudējuma gadījumā. VP neesot uzskaitījusi, cik bieži tas līdz šim ir noticis, taču būtiskus starpgadījumus žurnālisti pagaidām šādā veidā neesot centušies risināt. “Ir bijušas situācijas, kad kāds žurnālists piezvana konsultatīvā jautājumā, bet ne situācijās, kur būtu nepieciešama tālāka policijas iesaiste,” norāda Andersone.

Skaidros, kā strādāt protestos

Arī pašreizējais LŽA vadītājs Kozins plāno tikties ar policijas pārstāvjiem, lai pārrrunātu jautājumus, kas saistīti ar žurnālistu drošību protestu laikā: “Ko žurnālisti var darīt, lai sevi pasargātu, un ko policija var darīt.” Piemēram, daļā plaši apmeklētu pasākumu mediju pārstāvji ir nēsājuši īpašas vestes, kas no vienas puses ļauj policijai viņus vieglāk pamanīt, bet no otras – situācijās, kad eskalējas vardarbība, tas var padarīt žurnālistus par redzamākiem mērķiem.

Vai ir vēl kādi risinājumi? “Mēs varam profesionāli pildīt savus pienākumus, cieņpilni runāt ar cilvēkiem, izrādīt ieinteresētību, pateikt, ka mums ir svarīgs jūsu viedoklis, ka mēs vēlamies jūs uzklausīt un saprast,” saka Kozins.

Lūdzu, novērtē nupat lasīto rakstu!
Neesmu apmierināts/-a Esmu ļoti apmierināts/-a

Raksti, kas tevi varētu interesēt:

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form