Nevaru iedomāties, ka latvieši 9.maiju kādreiz uztvers kā svinamu dienu, paziņo pētnieks
Foto: DELFI Aculiecinieks

Svētki vai nu sabiedrību vieno vai šķeļ. Kāds potenciāls vienot ir 9.maijam? Nekāds. Es nevaru iedomāties, ka latvieši 9.maiju kādreiz uztvers kā svinamu dienu, trešdien Latvijas Televīzijas raidījumā "Sastrēgumstunda" sacīja Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Savukārt politiķis Tālavs Jundzis atzina, ka katru pasākumu var sasaistīt ar ideoloģiju. Latvijas sabiedrībai šis pasākums - 9.maijs, kas ir pozitīvi vērtējams vienā sabiedrības daļā, tomēr saistās ar nākamo soli - okupāciju. Kā piemiņas diena šī diena būtu atzīmējama, bet svinēt kā svētkus šo dienu lielai daļai latviešu nebūs pamata. Tāpat arī nevar nosaukt par okupantiem tos cilvēkus, kas pulcējas pie Uzvaras pieminekļa. Viņa skatījumā, atbildīgs par notikušo ir Josifs Staļins.

Saeimas deputāts Sergejs Dolgopolovs (S) atzina, ka 9.maija svētki ir individuāls pieprasījums pulcēties cilvēkiem kopā, atzīmējot uzvaru pār nacismu. Norādot, ka ir vienīgais no LTV studijā sēdošajiem, kurš ir dzimis Rīgā, Ostlandē, Dolgopolovs sacīja, ka priekš viņa 9.maijs ir svētki,  jo Latvija ir viņa dzimtene un Latvija ir saglabājusies kā valsts, kurā dzīvo dažādas nācijas, kas veido latviešu tautu. "Es katru gadu 9.maijā eju pie Uzvaras pieminekļa. Es nekad neesmu redzējis baiļu vai aizdomīguma atmosfēru. Tie ir svētki ar asarām acīs, Tā ir svētku atmosfēra - kad cilvēki priecājas, smejas, un tas nevar radīt draudus cilvēkiem," sacīja deputāts.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns atzina, ka tas ir svētīgi - aiziet paskatīties, lai gaisinātu stereotipus par šo dienu. Skaidrs, ka mēs tur [pie Uzvaras pieminekļa] varam ieraudzīt daudzas nevēlamas izpausmes. Daudzas ļoti padomiskas grimases. Varbūt tomēr vajadzētu atcerēties, ka 90.gados tur pulcējās pāris simti cilvēki, bet, kad Krievija  šāda veida pasākumiem atlicināja naudu, tad ap 2000.gadu daudz kuplāka kļuva gan atribūtika, tostarp, parādījās Georga lentītes, gan arī pieauga cilvēku skaits. "Tas viss ir bijis ar tādu inženiera piegājienu veidots," rezumēja Kaprāns.

Marina Kosteņecka uzsvēra, Krievijas Georga lentītes ir sabiedrisko attiecību gājiens, kas veidots pēc pirmā Ukrainas Maidana. Pirmā reakcija sabiedrībā no karavīriem, kas vēl bija dzīvi 2005.gadā - viņi jutās šo lentīšu dēļ aizskarti, jo tā ir primāri domāta kā ordeņa un medaļas sastāvdaļa, kas bija jānopelna, pat par asins cenu. Tagad šī lentīte tiek piesprausta mājsaimniecei pie tirgus somas, sunītim pie kakla siksnas - tā tiek zaimots simbols, atsaucoties uz Krievijas žurnālistes Jūlijas Latiņinas rakstīto, LTV teica Kosteņecka. Viņa sacīja, ka daudzi šo Georga lentīti pie krūtīm nespraudīs, jo tā jutīsies pazemoti.

Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks, sacīja, ka šie svētki ir bīstami ar to, ka nevis saliedē, bet šķeļ Latvijas sabiedrību, ka ir fragmentārisms, nav šīs saiknes un nav skaidrs, ko svētki nozīmē valstij, kurā mēs dzīvojam. Es negribu neko aizliegt, bet kā mēs varam vērtēt politiķus, īpaši Saeimas deputātus, kuri maldina sabiedrības daļu, un, tā vietā, lai skaidrotu, ko nozīmēja  II Pasaules karš, kultivē mītus.

Turklāt 9.maija svinēšanu ir kultivējuši vairāki faktori. Valstiskā nozīmē tie nav svētki, tā ir diena, kas saistās ar PSRS un Latvijas okupāciju. Pēc 2000.gada tas tika aktualizēts, un uz šī fona politiķiem ir iespēja kļūt populārākiem. Pēc viņa teiktā, otra lieta ir ārējā dimensija - Krievijas ietekme. Pat Krievijas tautiešu politikas vienā no dokumentiem ir rakstīts, ka Georga lentīšu izplatīšana ir viens no tautiešu politikas aktuālajiem virzieniem. Tāpat tas ir viens no tautiešu identitātes konstruēšanas veidiem un viena no galvenajām problēmām ir tā, ka tas nesaliedē, bet šķeļ sabiedrību.

Jundzis norādīja, ka nacisma sagrāves gadadienu 8.maijā atzīmē visa Eiropa. Šeit mēs runājam par 9.maiju. Kāda tam nozīme, lai Staļins atbild par to, lai svin trīs dienas tie, kam tiešām tā ir uzvara. Latvijā droši vien sabiedrība to uzskata par piemiņas dienu, par kritušo piemiņas dienu. Vai tiešām mēs tik vāji esam, ka aiz katra krūma saredzam šo lāci, vaicāja Jundzis. 

Kaprāns atzīmēja, ka Krievijas ārpolitikas stratēģijas un apakšstratēģijas ir skaidri definētas tostarp arī patriotiskās audzināšanas programmās un tās mērķtiecīgi šķeļ Latvijas sabiedrību. Plaisas bieži vien pieaug, nevis samazinās. Ja 2000.gadu sākumā krievvalodīgie, aptuveni 40% uzskatīja, ka Latvija ir brīvprātīgi pievienojusies Krievijai, tad tagad tie ir jau 50%. Tās blaknes, kas nāk 9.maijam līdzi, tostarp populārās kultūras veidā, ir sabiedrības šķelšana, atzina pētnieks.

Kosteņecka uzsvēra, ka arī Krievijā ir sašķelta sabiedrība un tajā runā, ka ir bijuši divi kari - II Pasaules karšu un Lielais Tēvijas karš, kuros piedalījās atšķirīgi dalībnieki. Arī Latvijā dzīvojošie krievi ne visi klausās Krievijas un Putina propagandu, tas vien, ka viņi nenāk 16.martā tūkstošiem, lai izjauktu šo pasākumu, tas ka, viņi, lai gan pilnībā neatzīst un nespēj pieņemt šo leģionāru traģēdiju, bet jau sāk runāt par to, ir pozitīvi vērtējams. 

Dolgopolovs gan atzina, ka Latvijā ir arī iekšējās problēmas un svarīgi ir tas, ko mēs paši darām, lai mazinātu sašķeltību sabiedrībā. Uz to Kaprāns sacīja, ka 90.gadi nebija laiks, kad domāt par saliedētību, bet tas bija nacionālās vēstures formulēšanas laiks, kurā daudz kas piemirsts, bet tolaik bija svarīgi saprast mezglu punktus un šie vēstures "mezglu punkti" automātiski izslēdza, piemēram, to cilvēku grupu, kuri uzskatīja, ka Latvija brīvprātīgi pievienojusies PSRS.

Kāpēc Latvijā šobrīd mazākumtautību skolu skolēnus neaicina aktīvi iesaistķities mazpulkos, gaidās un skautos, jo tad cilvēks jutīsies piederīgs šai valstij un tai vajadzīgs, retoriski vaicāja Kosteņecka, atgādinot, ka daudzi jaunieši no Latvijas piedalās Krievijas rīkotās nometnēs.

Neiburgs gan atzīmēja, ka darbs jauniešu un bērnu izglītošanas jomā notiek, taču bērni jau no mazotnes tiek sadalīti latviešos un krievos un ne visi pēc tam ir spējīgi vēlāk izjust un īstenot piederību Latvijas valstij. 

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Josifs Staļins Latvijas Televīzija Sergejs Dolgopolovs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form