No pagraba, trimdas un Sibīrijas — Triju Zvaigžņu ordeņa stāsti

Viens no Latvijas valsts dibinātājiem, agronoms, politiķis, ministrs vairākās valdībās, 1940. gadā apcietināts, bet 1942. gadā Astrahaņā nošauts par dalību "Kārļa Ulmaņa fašistiskā apvērsuma organizēšanā". Šodien par latviešu valstsvīra Viļa Gulbja darbu Latvijas labā liecina viņa atraitnes saglabātie apbalvojumi, starp kuriem ir arī II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Par spīti sarežģītajiem vēstures līkločiem, tagad šis apbalvojums glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM).

24. martā aprit 95 gadi kopš Triju Zvaigžņu ordeņa dibināšanas. Valsts augstākā civilā apbalvojuma vēsturi var dalīt divās daļās – ordeņa dibināšana, pirmie apbalvotie Latvijas pirmās brīvvalsts laikā līdz 1940. gadam un ordeņa atjaunošana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Ordenis krūtīs

"Pēc Neatkarības kara, kad lēnām dzīve iegāja mierīgās sliedēs, veidojās tautsaimniecība, attīstījās ekonomika, radās arvien lielāka vajadzība pateikties cilvēkiem par darbu, nevis tikai par militāriem nopelniem. Jau 1921. gadā tika spriests, ka ir vajadzīgs šāds civilais apbalvojums, bet process tika nobremzēts, jo sociāldemokrāti bija kategoriski pret to. Viņuprāt, apbalvojumi ir jānes iekšā krūtīs, nevis uz krūtīm," portālam "Delfi" stāsta LNVM Numismātikas nodaļas Faleristikas un medaļu kolekcijas galvenā glabātāja Laima Kostrica.

1921. gadā bija pat izstrādāti Triju Zvaigžņu ordeņa priekšteča Ozola Vainaga ordeņa statūti un dizains, tomēr Satversmes sapulce šo priekšlikumu noraidīja, paskaidrojot, ka vēl nav pieņemta Satversme un nav zināms, vai tā vispār Latvijā kā demokrātiskā valstī paredzēs ordeņus.