No žurnālista Korejā līdz atbildīgajam par jauniešu tikšanos Rīgā

No žurnālista Korejā līdz 'jauniešu brālim' Latvijā – mūks Hanjols atklāti par piedzīvoto Rīgā
Foto: DELFI

Doties uz svešu pilsētu un valsti vien pāris mēnešus, pirms tur ieplānots sarīkot tik vērienīgu pasākumu kā Tezē Eiropas jauniešu tikšanās, izklausās pēc īstas avantūras.

Tā patiešām ir. Esmu pirmo reizi Rīgā un Latvijā un, protams, pasākuma rīkošanā sastopos ar ļoti daudz nezināmām lietām. Nezinu cilvēkus, kultūru un vēsturi. Avantūras būtība ir izaicinājums paļauties uz Dievu un cilvēkiem, paveicot kaut ko tik grandiozu ar ārkārtīgi ierobežotiem finansiālajiem un cita veida līdzekļiem. Šoreiz mēs to varam paveikt ar Latvijas iedzīvotāju palīdzību. Tezē kopienas pārstāvji tic, ka mēs esam te laipni aicināti un ka latvieši vēlas citu valstu iedzīvotājiem parādīt savu valsti un savu kultūru.

Tezē jauniešu dienās Rīgā pulcēsies apmēram 10 000 līdz 15 000 jaunu cilvēku no visas pasaules. Mūsdienu jauniešu vecvecāki pirms 60-70 gadiem, dodoties uz svešām valstīm, to darīja ar ieročiem rokās, taču pašlaik jaunieši, kas ieradīsies Latvijā, līdzi ņems mūzikas instrumentus, jo viņi vēlas te atnest prieku un līksmi. Viņi vēlas būvēt jaunus paļāvības tiltus, sanākt kopā, vairot savstarpēju uzticēšanos, draudzību un mieru.

Kā jūs pats nonācāt līdz Tezē brāļu kopienai? Radies iespaids, ka Korejā budisms un konfūcisms ir daudz vairāk izplatīti, nekā kristietība. Kāpēc devāties uz Eiropu?

Esmu no korejiešu katoļu ģimenes. Korejā vispār ir diezgan daudz kristiešu, apmēram tik pat daudz, cik budistu. Pirms 37 gadiem es Korejā, Seulā satiku dažus Tezē brāļus, kuri tur pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi.

Līdz tam es studēju masu komunikācijas teoriju, kā arī strādāju žurnālā par žurnālistu. Satiku ļoti daudz dažādus cilvēkus, tostarp no augstākās sabiedrības, kā arī bezpajumtniekus. Man patiesībā bija brīnišķīga dzīve. Tezē kopienas brālis Han-Jol

Viņi man kļuva par labiem draugiem, mēs laiku pa laikam tikāmies un runājām, lūdzāmies kopā. Septiņus gadus pēc iepazīšanās ar viņiem es aizbraucu uz Franciju, uz Tezē. Tas notika 1988. gadā un man bija 26 gadi.

Līdz tam es studēju masu komunikācijas teoriju, kā arī strādāju žurnālā par žurnālistu. Satiku ļoti daudz dažādus cilvēkus, tostarp no augstākās sabiedrības, kā arī bezpajumtniekus. Man patiesībā bija brīnišķīga dzīve. Tomēr nevarēju samierināties ar to, ka vienmēr rakstu par citiem, kuri darījuši kaut ko nozīmīgu, kuri aiz sevis kaut ko atstājuši. Arī man pašam gribējās radīt kaut ko paliekošu, kaut ko ļoti intensīvu. Pirms aizceļoju uz Eiropu, man bija sapnis padzīvot kā misionāram kādā nabadzīgā valstī, piemēram, Taizemē, kur tobrīd bija daudz Vjetnamas kara bēgļu. Vēl bija doma braukt uz Bangladešu, kur ir ārkārtīgi daudz nabadzīgu cilvēku. Es gribēju ziedot pāris savas dzīves gadus, lai dzīvotu nevis sev, bet citiem.

Tobrīd manā garīgajā dzīvē notika ļoti dziļi meklējumi, es gribēju pieredzēt kaut ko ārkārtīgi intensīvu. Nevēlējos vairs virspusējību, negribēju vienkārši darīt kaut ko. Tezē kopienas brālis Han-Jol

Taču ātri vien sapratu, ka, lai ko tādu darītu, man nav nepieciešamo prasmju un iemaņu. Neesmu ne medmāsa, ne ārsts, ne lauksaimnieks, ne inženieris. Man nav profesijas, kura būtu noderīga nabadzīgiem iedzīvotājiem vai kara bēgļiem. Tieši tobrīd arī mani draugi Tezē brāļi ierosināja aizbraukt uz viņu kopienu Francijā un padzīvot tur, lai pieredzētu kaut ko atšķirīgu.

Es aizbraucu, sākumā uz trim mēnešiem. Nevienu nepazinu, kā arī neviens nepazina mani, taču jau uzreiz sapratu, ka ar trim mēnešiem nepietiks. Paliku gadu. Visu šo laiku viens no brāļiem uzklausīja mani, manas šaubas, manus sapņus, manus mērķus, ilgas un dziļākās vēlmes. Viņš mani iedrošināja. Tobrīd manā garīgajā dzīvē notika ļoti dziļi meklējumi, es gribēju pieredzēt kaut ko ārkārtīgi intensīvu. Nevēlējos vairs virspusējību, negribēju vienkārši darīt kaut ko. Tad arī sapratu, ka, ja patiešām vēlies dzīvot ar Dievu un veltīt sevi citiem cilvēkiem, tad tam ir jāatdod sevi pilnībā. Un tie vairs nav tikai divi vai trīs gadi, bet viss mans mūžs.

No žurnālista Korejā līdz 'jauniešu brālim' Latvijā – mūks Hanjols atklāti par piedzīvoto Rīgā
Foto: DELFI

Kā jūsu ģimene pieņēma jūsu izvēli un aizbraukšanu tik tālu no Korejas? Vai nebija grūti pieņemt lēmumu par dzīvi celibātā?

Precējies nebiju, taču draudzene gan man bija. Tomēr mēs izšķīrāmies, vēl pirms devos prom. Mūsu draudzība man ir brīnišķīga pieredze, mums bija tiešām tuvas attiecības, mīlestība. Man patika mana draudzene Tomēr visu laiku sevī jutu, ka neesmu gandarīts, ka manī bija iekšā dziļāka vēlme. Pie sevis domāju: ja mīli, tad taču jāatdod sevi visu. To es nevarēju. Acīmredzot ar laulībām un ģimeni man nebija gana.

Visgrūtāk manu izvēli kļūt par brāli bija pieņemt manam tēvam. Viņš bija pamatīgi vīlies. Arī mamma bēdājās, jo Francija ir ļoti tālu no Korejas un vienam otru apciemot ir ļoti sarežģīti. Tomēr mamma apzinājās, ka tas bija Dieva aicinājums. Viņa mani ārkārtīgi mīlēja. Esmu jaunākais no deviņiem bērniem ģimenē. Vēl pirms es izvēlējos šādu dzīves ceļu, viena mana māsa Korejā kļuva par benediktiešu ordeņa mūķeni. Mamma tēvu mēdza mierināt, sakot, ka viens no deviņiem jau kalpo Dievam, kāda tur vairs starpība, ka pievienojas vēl viens. Pamazām arī tēvs samierinājās. Lielākā dāvana, ko saņēmu no vecākiem bija tāda, ka viņi man ļāva izvēlēties savu ceļu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form