'Par Lāčplēsi viņi neraudās' - sociologs Tamašs satiek bēgļus un prognozē ES nākotni
Foto: Александр Геросин

Sīrijas bēgļi galvenokārt ir 15-30 gadus veci vidusšķiras vīrieši. Viņi nav agresīvi noskaņoti un vēlas nokļūt Vācijā, lai strādātu un kļūtu par pilntiesīgiem eiropiešiem. Viņi diez vai apgūs nelielo tautu valodas un kultūru, taču viņi noteikti nav tie zvēri, ar kuriem pasauli baida nacionālistiskā Ungārijas valdība – tā uzskata Budapeštas Korvinusa universitātes Sociālās politikas centra vadītājs Pals Tamašs.

Socioloģijas doktors Tamašs tiek uzskatīts par vienu no Eiropas vadošajiem ekspertiem Austrumeiropas postpadomju valstu sociālo pārmaiņu jomā. Viņš lasa lekcijas Eiropas valstīs, ASV un Kanādā, kā arī Maskavas un Kijevas universitātēs.

Latvijā sociologs ieradās, lai piedalītos "Baltijas forumā", taču šī nav viņa pirmā viesošanās Baltijas valstīs - viņš pārzina to vēsturi un īpatnības. Personīgas pazīšanās ar postpadomju telpas zinātniekiem un politiķiem netraucē profesoram objektīvi novērtēt situāciju šajās valstīs un droši izteikt savu viedokli, kas ne vienmēr klausītājam ir tīkams.

Ir sanācis tā, ka šī gada interesantākais socioloģijas temats Tamašam ir burtiski piegādāts uz mājām. Profesors katru dienu tiekas ar sīrijas bēgļiem, kas masveidā mitinās Budapeštas laukumos un ielās, un viņš jau ir paspējis izdarīt vairākus secinājumus.

Viss sākās ar afgāņiem un narkotikām

Bēgļu stāsts Ungārijā nesākās šodien. No Afganistānas caur Serbiju notiek narkotiku kontrabanda, un kopā ar narkotikām pārvietojas arī cilvēki. Iepriekš lielākais bēgļu pieplūdums bija tad, kad Padomju Savienības karavīri atstāja Afganistānu. Cilvēkiem, kuri izmantoja padomju modernizācijas labumus (mācījās universitātēs, karoja Padomju Savienības pusē), nācās bēgt no "Taliban" kaujiniekiem. Tā bija vesela cilvēku kontrabandas industrija caur Vidusāziju un Ukrainas dienvidos esošo Tisas upi.

Budapeštā izveidojās vesela afgāņu kopiena, kurā ietilpst arī kādreizējā ārlietu ministra vietniece. Tie galvenokārt bija politizēti cilvēki ar izglītību, kas viegli iejutās Eiropas sabiedrībā un kurus labprāt pieņēma zviedri un nīderlandieši. Pilsētā nav īpašu afgāņu kvartālu, taču ir ķīniešu.

Jau padomju laikos Maskavā bija noteikts, kura Austrumeiropas valsts kam palīdzēs - ar arābiem parasti nodarbojās Vācijas Demokrātiskā Republika un Ungārija. No jaunības atceros, ka pie mums ieradās diezgan daudz palestīniešu (arī ar Sīrijas pasēm). Viņi labi zināja, kas ir Ungārija.

Viņi ir sabiedriski un nav agresīvi

Jauns, šoreiz Sīrijas, bēgļu vilnis sākās pagājušā gada beigās. Tie galvenokārt ir cilvēki no Sīrijas piekrastes reģiona, kas ar laivām nonākuši Grieķijas salās. Vai arī bēgļi no Sīrijas ziemeļiem, kas šķērsojuši Turcijas robežu un devušies uz Balkānu valstīm. Viņu āriene ievērojami atšķiras no ungāru, kas izraisījis vietējo iedzīvotāju piesardzību.

Spriežot pēc manas saskarsmes ar šiem cilvēkiem, lielākā viņu daļa pārstāv vidusšķiru (maz ticams, ka nabadzīgajiem būtu vairāki tūkstoši eiro kontrabandistu pakalpojumiem). Tie galvenokārt ir 15-30 gadus veci vīrieši, taču netrūkst arī bērnu un sieviešu - viņiem ir lielākas iespējas atrast patvērumu Vācijā.

Ierodoties Budapeštā, lielākai daļai vairs nepietiek līdzekļu normālai dzīvei - viņiem nākas gulēt uz kā pagadās pilsētas tuneļos. Taču ir arī tādi, kas ir pieklājīgi apģērbti un labi runā angliski - viņiem ir augstākā izglītība un viņi labprāt komunicē ar apkārtējiem. Starp citu, gandrīz visiem ir viedtālruņi. Neskatoties uz to, kādā stāvoklī viņi ir, visiem ir nepieciešams kaut neliels psiholoģisks atbalsts no vietējiem - viņi priecājas par katru smaidu, un ja noglāstīsiet viņu bērna galvu, viņi burtiski atplauks.

Viņi ir sabiedriski un pilnīgi nav agresīvi, taču reizēm ir ļoti izsalkuši. Vienīgā agresija, kuru novēroju, bija no ungāru fašistu puses. Piemēram, pēc Ungārijas un Rumānijas futbola spēles (kas galēji labējiem ir viens no svarīgākajiem notikumiem) mūsu fašisti metās demolēt kādu laukumu, kurā bija apmetušies bēgļi, izgāžot uz viņiem savas dusmas.

Ievērojama daļa bēgļu ir kristieši, kas Sīrijā ieradās vēl pirms musulmaņiem. Tagad šie cilvēki masveidā bēg no "Islāma valsts", un ir žēl, ka mūsu katoļu baznīca saviem ticības brāļiem nepievērš pietiekami daudz uzmanības. Romas pāvests aicināja atvērt baznīcas bēgļiem (turklāt ne tikai kristiešiem), uz ko Ungārijas kardināls atbildēja - paldies par ieteikumu, mēs skatīsimies, ko varam darīt.

Budapeštā dzīvo pietiekami daudz arābu un turku ar savu reliģisko infrastruktūru un tradicionālo biznesu - veikaliņiem un kebabu ēstuvēm - taču es neesmu redzējis, ka viņi kādreiz dalītu bēgļiem bezmaksas kebabus. Izskatās, ka reliģiskā solidaritāte nav īpaši labi attīstījusies. Bēgļus pabaro un apģērbj galvenokārt liberāli domājošie ungāri. Esmu redzējis, kā jaunas ungāru studentes organizē izklaides sīriešu bērniem - spēles un radošās darbnīcas turpat uz asfalta pie dzelzceļa stacijas.

Es ne reizes neesmu saskāries ar bēgļu seksuāli agresīvu uzvedību. Reiz ar kādu paziņu, kura bija tērpusies minisvārkos un atvērtā blūzītē, nonācām kādā laukumā pie dzelzceļa stacijas, kur jaunie sīrieši pieprasīja, lai viņus laiž uz Vāciju. Ieraugot iekarsušo pūli, viņa man palūdza, lai eju blakus un tēloju viņas vīru. Es vēl pajokoju, ka humanitāru mērķu vārdā vajadzētu viņiem ļaut viņu nedaudz apgrābstīt, taču nekas tāds nenotika.

Kādu dienu devos uz Vīni ar vilcienu, kurā lielākā daļa pasažieru bija bēgļi. Visiem bija biļetes, citādi vilcienā viņus neielaida. Tur bija arī kāda sieviete grūtniecības pēdējos mēnešos, kura aptuveni stundu stāvēja rindā uz tualeti. Likās, ka viņas ģimene tiešām steidzās prom no savām mājām, jo doties bēgļu gaitās, esot stāvoklī, nav tā labākā ideja.

Kāpēc Ungārija ceļ žogu

Viktora Orbāna valdība ir labēji radikālie populisti. Viņi mēģina ietekmēt savu elektorātu, palielinot bīstamības līmeni valstī un tēlojot nacionālos glābējus. No tā arī radušies visi tehniskie un juridiskie problēmas risinājumi - diezgan cietsirdīga pagaidu nometņu un "tolerances zonu" sistēma.

Rietumu (lielākoties Vācijas) kritikas ietekmēti, viņi īpaši nemēģina apturēt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kuri palīdz bēgļiem. Piemēram, pierobežas pilsētā Segedā pašvaldības amatpersonas, viņu skaitā arī birģermeistars, dzelzceļa stacijā dalīja zupu. Bet Budapeštā Orbāna sieva gāja pie bēgļiem, glāstot viņiem galvas un cienājot ar šokolādi.

Vēl pirms neilga laika Serbijas-Ungārijas robežu šķērsot varēja pat bērns - tā bija pilnībā atvērta. Bēgļi to izmantoja un gāja pāri laukiem un caur mežiem - aptuveni 3-5 tūkstoši katru dienu. Robežsardze viņus centās notvert un vest uz reģistrācijas punktiem, taču katra bēgļa sapnis ir tieši Vācija (arī Zviedrija un Dānija, ja tur ir kāds radinieks), tāpēc viņi baidījās reģistrēties Ungārijā, lai, sasniedzot Vāciju, viņus nenosūtītu atpakaļ uz reģistrācijas valsti, kā to nosaka Dublinas regula.

Reģistrācijas process Ungārijā ir neticami garš un pazemojošs - tas saistīts gan ar valodas barjeru, gan nepieciešamo dokumentu un informācijas trūkumu no Sīrijas, kā arī ar attieksmi kopumā. Es teiktu, ka mūsu valsts pret bēgļiem izturas tāpat, kā vācu okupanti izturējās 1942. gadā Polijā. Tādēļ pēc robežas šķērsošanas sīrieši mēģina atdalīties un noslēpties tuvākajā kukurūzas laukā, no kurienes viņi visos iespējamajos veidos cenšas nokļūt Vācijā. Tāpēc arī notiek tādas traģēdijas kā ar apgāzto kravas auto.

Dublinas regulā ir punkts, kas nosaka to, ja bēglis ir ieradies no "drošas" valsts, viņu drīkst sūtīt atpakaļ. Ungārijas parlaments ir pieņēmis lēmumu, ka no 15. septembra sīriešus atgriezīs "drošajās" valstīs - Maķedonijā un Serbijā - un nevienu pat nevajadzēs reģistrēt. Taču galvenais bēgļu "pasūtītājs" - Vācija ar Merkeles kundzi priekšgalā - cenšas ungāriem ieskaidrot, ka Serbija nav droša valsts, un vispār, lai nemēģina nozagt "Vācijas klientus". Vācijai patiesībā nav iebildumu pieņemt bēgļus, kā rezultātā notiek nepārtraukts strīds. Vācijas un Ungārijas politiskajai elitei ir atšķirīgas svara kategorijas, tāpēc varat iedomāties, kurš uzvar.

Pie kā novedīs bēgļu situācija

Domāju, ka bēgļu stāsts tik ātri nebeigsies. Varbūt novembra beigās pieplūdums mazināsies - lietū un sniegā šķērsot Balkānus ar bērniem un grūtniecēm ir pārāk bīstami. Taču martā viss sāksies no jauna, jo arī pilsoņu karam Sīrijā nav redzamas beigas.

Es neredzu pamatu pesimismam, jo 500 miljonu iedzīvotāju telpā bez problēmām atradīsies vieta aptuveni 1-1,5 miljoniem bēgļu gadā. Jau šogad Vācija runā par 800 tūkstošiem.

Protams, bēgļi ienesīs Eiropas vidē dažus savas kultūras elementus. Tā ir normāla parādība, sadzīvojot ar kaimiņiem. Taču galvenokārt ierodas izglītoti cilvēki. Es bieži staigāju pa Kroicbergu, kas ir turku un arābu rajons Berlīnē, tur ir diezgan raibi, taču bez īpašām pārmērībām. Protams, šie cilvēki neplāno iepazīt protestantisma un ērģeļmūzikas elementus - viņi ēd savus kebabus un ģērbjas savās drēbēs, taču viņi jau ir īsti eiropieši.

Labākās skolnieces Vācijas ģimnāzijās ir tieši turcietes. Viņas sapņo saņemt stipendiju un aizbēgt no ģimenes, lai kļūtu par brīvām eiropietēm.

Nesen kādā kafejnīcā satiku sievieti parandžā un viņas vīru. Viņi sarunājās vāciski - ne tikai bez akcenta, bet arī Berlīnes dialektā, izmantojot slengu. Tas nozīmē, ka viņi šeit ir izauguši, iemācījušies valodu un saviem kaimiņiem netraucē. Arī viņu islāms ir kļuvis stipri maigāks. Es piedalījos UNESCO Eiropas musulmaņu garīgo līderu sanāksmē, kurā runāja par to, kā jaunieši modernizējas - viņi maz apmeklē mošejas, neciena vecākus, meitenes uzvedas nepiespiesti - viņi kļūst par eiropiešiem. Taču pašu eiropiešu acīs viņi ir "briesmīgi aziāti".

Tas, ka zem bēgļu parandžām pie mums ieradīsies "Islāma valsts" džihādisti, ir Eiropas fašistiskās preses izdomājums, kas liek krist panikā nepieredzējušām valstīm - tādām kā Baltijas valstis. Ungārijā diezgan modri darbojas izlūkošanas dienesti, taču pret bēgļiem viņiem pretenziju nav. Protams, ir iespējama dažu "Islāma valsts" vervētāju nonākšana valstī, taču es neticu, ka viņi uzspridzinās Budapeštas Austrumu dzelzceļa staciju.

Kas attiecas uz mītu, ka ierodas potenciālie pabalstu tīkotāji - es domāju, ka tie, kas šodien sēž Budapeštas dzelzceļa stacijā, vēlas strādāt un dzīvot godīgi. Ungārijā viņiem ir niecīgas iespējas to darīt, taču Vācijā tās ir lielākas. Pēc maniem novērojumiem vairāk pēc Vācijas pabalstiem dzenas, atvainojos, krievi.

Man ir bailes, ka no šiem simtiem tūkstošu jauno cilvēku pēc laika izaugs tādi, kuru politiskie uzskati krasi atšķirsies no eiropiešu vairākuma. Piemēram, Londonā indieši un arābi aktīvi iesaistās politikā, Francijā - mazāk, taču tur uzbrūk sinagogām. Es nevēlos teikt, ka bēgļi alkst eiropiešu asinis, taču es vēlos, lai Eiropas lielāko sinagogu Budapeštā nevajadzētu aizsargāt armijai.

Vai bēgļi mācīsies Eiropas valstu valodas

Es diezgan labi pārzinu Latvijas un Igaunijas vēsturi un saprotu šo tautu lingvistisko ainavu. Taču realitāte ir tāda - ja bēgļi ierodas Nīderlandē vai Zviedrijā, viņi var iztikt tikai ar angļu valodas zināšanām. Neviens nepieprasīs viņiem zināt nīderlandiešu vai zviedru valodu.

To vajag pieņemt kā realitāti. Ja Eiropā notiks masveida cilvēku staigāšana, turēties pie tā, ka visiem iebraucējiem būtu jāzina pusotra miljona iedzīvotāju valoda, ir nereāli. Draudēt dažādos veidos var bijušajiem krieviem (ar to es domāju Latvijas krievus). Taču cilvēkiem ar Šengenas dokumentiem no Vācijas ir grūti ar kaut ko draudēt. Tāpēc maz ticams, ka bēgļiem prasīs ungāru, portugāļu un latviešu valodas zināšanas. Ja vien viņi neizdomās iesaistīties politikā.

Protams, kad bēgļu bērni sāks mācības skolās, viņi kopā ar visiem mācīsies vietējo valodu, bet...Budapeštā ir neliela ķīniešu kolonija, kas tur dzīvo jau aptuveni 25 gadus. Daudzi savus bērnus sūta ungāru skolās, jo viņi ir tirgoņi un viņiem vajag darbiniekus savā veikalā. Taču augstāko izglītību parasti izvēlas iegūt Budapeštā esošo ASV universitāšu filiālēs, lai bērni pārvaldītu plašāk izmantotu valodu un iegūtu starptautiski atzītu izglītību. Piemēram, man pazīstamu vjetnamiešu ģimenē meita mācās Somijā un uzskata sevi par eiropieti.

Ja es būtu kādas nelielas austrumu valsts nacionālists, es uz bēgļiem skatītos ar šķību aci - manam naivajam priekštatam par savām saknēm, tradīcijām un valodu pienāktu gals. Ja es būtu cilvēks, kuram saknes ir ļoti svarīgas, man tā būtu traģēdija. Taču izskatās, ka nākamās paaudzes, kas dzims bēgļiem, nebūs ne franči, ne vācieši, bet gan eiropieši, kuriem ir vienaldzīgas sīkās eiropiešu nacionālās tradīcijas. Par viņu dzimteni kļūs Eiropa. Nebirdinās viņi asaras par Kalevalu vai Lāčplēsi.

Salīdzinājumam - Austroungārijā Hābsburgiem vislielāko atbalstu izrādīja tieši Austrumeiropas ebreji. Viņus pieņēma un tiesības viņiem deva impērija, un viņi jutās brīvi un ērti šajā plašajā telpā. Tajā pašā laikā slovāki, ungāri un poļi ieņēma impērijas apbižoto un atstumto lomu.

Source

www.DELFI.lv

Tags

Bēgļi
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
Komentēšana atļauta tikai reģistrētiem lietotājiem!
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus