Pelnus uz galvas kaisīs, krustu gan nevilks. Covid-19 koriģē gadsimtiem senu gavēņa ieskaņas rituālu
Foto: Shutterstock

Saistībā ar Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumiem – nepieciešamību ievērot distancēšanos, izvairīties no fiziskas kontaktēšanās, sejas aizsargmasku valkāšanu – korekciju piedzīvojusi kāda gadsimtiem sena kristīgās baznīcas tradīcija. Līdz šim Pelnu dienā jeb Pelnu trešdienā, kas aizsāk Lielo gavēni, īpaši katoļu baznīcā tika īstenots pelnu kaisīšanas rituāls, kurā līdzās pastāvēja divas tradīcijas – vienā ar pelniem uz ticīgo pieres tika uzvilkts krusts, bet otrā pelni dievkalpojumā tika kaisīti ticīgajam uz galvas. Šogad tiek ieteikts tikai pēdējais variants.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Portāls "Delfi" skaidro, kas Covid-19 situācijā mainīts gan šajā Pelnu trešdienas, kas šogad tiek atzīmēta 17. februārī, rituālā divu skaitliski lielāko Latvijas lielāko kristīgo konfesiju – luterāņu un katoļu – praksē, gan pēta vai un kā mainījušies baznīcu pārstāvju ieteikumi gavēņa laikam.

Ticīgo skaita ziņā Latvijā trešā lielākā konfesija – pareizticīgie – šogad gavēni sāk un Lieldienas svin vēlāk, nekā pārējās konfesijas, savukārt ceturtā skaitliski nozīmīgākā – baptistu – konfesija Pelnu trešdienu neatzīmē ar īpašiem dievkalpojumiem un arī pelnu kaisīšana nenotiek, portālam "Delfi" atzīst Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis.

Šobrīd Latvijā spēkā ir ārkārtējā situācija, kuras laikā ierobežojumi skar arī pulcēšanos baznīcās attiecībā uz pieļaujamo cilvēku skaitu, kas drīkst pulcēties dievkalpojumos, tāpat spēkā ir citas prasības. Jau kopš pērnā gada pavasara, kad tobrīd izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā Lieldienas kristiešiem nācās svinēt attālināti, arī draudzes intensīvāk sākušas izmantot modernās tehnoloģijas – dievkalpojumi tiek translēti tiešraidēs internetā, bet pēc tam tie pieejami ierakstā. Arī nepieciešamību klātienē apmeklēt Pelnu trešdienas dievkalpojumus baznīcu pārstāvji iesaka nopietni izvērtēt.

Gandarīt un izlīgt – Pelnu trešdiena

Jau viduslaikos – pirmās tūkstošgades beigās – lasāmas liecības, ka šī prakse ir vispār pieņemta ticīgo vidū un reizi gadā dievkalpojumā ticīgajiem uz galvas tiek kaisīti pelni. Pelni bibliskā nozīmē simbolizē grēku, kā arī cilvēka vājumu un nepilnību, un šī liturģiskā zīme – pelnu kaisīšana – norāda uz cilvēka eksistences trauslumu un grēcīgumu. "Kad priesteris Pelnu trešdienas dievkalpojumā kaisa pelnus uz ticīgā galvas, tad dzirdam atgādinājumu, ka cilvēks ir no putekļiem radīts un par putekli pārvērtīsies, tādējādi mums tiek norādīts, ka mēs neesam mūžīgi," portālam "Delfi" skaidro katoļu baznīcas priesteris Pēteris Skudra.

Pēc viņa teiktā, tas ir kā aicinājums izmantot laiku lietderīgi un dzīvot pilnasinīgu dzīvi, "neizšķiežot laiku tam, kas neļauj dzīvot dzīvi, bet vienkārši eksistēt". Pelnu kaisīšanas tradīcija nāk no senākas tradīcijas pirmbaznīcā, kad "cilvēki, kas padarījuši lielus grēkus uzsāk savu gandares laiku, lai sagatavotos grēku piedošanai". Toreiz bīskapi šos cilvēkus svētīja ar pelniem, tos uzkaisot uz viņu galvas. Šie cilvēki pēc 40 dienu gavēņa laika – Lieldienās – atkal tika uzņemti kristīgajā kopienā.

Par pelniem kā grēku nožēlas un gandarīšanas simbolu dzirdams jau daudz senākās reliģijās un kultūrās, savukārt Vecajā Derībā lasāmas liecības par pelnu kaisīšanu uz galvas, vai sēdēšanu pelnos kā grēku nožēlas ārēju izpausmi, skaidro Skudra. Pelni, kas tiek kaisīti šajā rituālā, parasti tiek iegūti, sadedzinot iepriekšējā gadā izmantotos pūpolus un palmu zarus, kas izmantoti Pūpolu jeb Palmu svētdienas dievkalpojumos, kuri, savukārt, ievada Kluso jeb ciešanu nedēļu. Kristīgajā praksē līdz šim līdzās pastāvējuši divi veidi jeb tradīcijas, kā pelni tiek kaisīti – vienā gadījumā tie tiek uzkaisīti, bet otrā uz ticīgā pieres ar pelniem tiek uzvilkta krusta zīme.

Dzīvot, neizšķiežot laiku tam, kas neļauj dzīvot dzīvi, bet vienkārši eksistēt. Pēteris Skudra

Vatikāna Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācija šogad – Covid-19 pandēmijas laikā – ir izdevusi notu par normām, kas katoļu baznīcas priesteriem jāievēro Pelnu trešdienas dievkalpojumā, veicot pelnu kaisīšanas rituālu. Noteikts, ka pēc klusumā veiktās pelnu pasvētīšanas un apslacināšanas ar svētīto ūdeni, priesteris nolasa vienu no formulām: "Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam" vai "Atceries, cilvēk, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies", bet pēc tam notīra un dezinficē rokas, uzvelk masku un kaisa pelnus uz dievkalpojuma dalībnieku galvām, kuri nāk pie viņa, vai arī pats iet pie ticīgajiem, kuri paliek savās vietās. Līdz ar to krusta uzvilkšana uz ticīgo pieres šogad katoliskajā baznīcā nav ieteikta.

Savukārt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors mācītājs Ralfs Kokins portālam "Delfi" atzīmē, ka pelni "ir tāda tieša un skarba mirstīguma un grēku nožēlas zīme". Šīs dienas sakarā esam liecinieki relatīvi nesenai tradīciju maiņai. Pelnu diena dažādās Latvijas konfesijās plašāk iegājās tikai 20. gadsimta 90. gados, piemēram, luterāņiem drīzāk bija raksturīga cara laikos iedibinātā "Lielā Lūdzamā diena". Luterāņu tradīcijā agrāk, arī pirmskara laikā, Pelnu dienu īpaši neatzīmēja, to uzskatīja vairāk par katoļu atzīmētu dienu.

"Atminos, ka manu studiju laiku vecie mācītāji, sirmie teoloģijas profesori pret to bija visai noraidoši. Tieši tāpat arī agrāk nelietoja apzīmējumu "Lielais Gavēnis", vismaz luterāņi turējās pie apzīmējuma "Kristus Ciešanu laiks", un gavēšanu neizcēla. Arī svētdienas skaitīja nevis gavēnī, bet gan pirms Lieldienām. Tagad dažādu konfesiju priekšstati un tradīcijas ir stipri sajaukušās, un tam ir gan sava pozitīvā, gan arī negatīvā puse," viņš skaidro.

Pelni un Covid-19 ierobežojumi

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Lutera draudzes mācītājs, Rīgas Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns un Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes docents Linards Rozentāls nedēļas sākumā sociālajā tīklā "Facebook" dalījies savās pārdomās par Pelnu dienu, kā to ierasts saukt luteriskajā tradīcijā, un gavēni šogad. Viņš raksta, ka Pelnu dienā "daudzās baznīcās, varbūt arī šogad, notiek dievkalpojumi, kuros cilvēku pieres tiek apzīmētas ar pelniem, ar pirkstu uz tām uzvelkot mazītiņu pelnu krustiņu. Šogad, pandēmijas laikā, daudz kur pasaulē iesaka ar pirkstu pelnu krustu nevilkt, bet nedaudz uzkaisīt pelnus cilvēkam uz galvas. Tas ir epidemioloģiski drošāk. Es arī laikam tā darīšu trešdien. Kaut gan, protams, šogad tas man šķiet dīvaini – vai tiešām pie visa, kas ir un kas notiek ar mums, pie visa tā, kas notiek ar jums slimnīcā, ko jūs piedzīvojiet un kam ejiet cauri, vai tiešām vēl vajadzīgi kādi vēl citi pelni, kurus kaisīt uz galvas, līdzās visiem tiem, cauri kuriem kuļaties jūs un kaut kādā ziņā mēs visi? Pelni ir mirstīguma un grēknožēlas zīmes. Taču šodien mums vairs nav ar pelniem jāatgādina mūsu mirstīgums. To mums atgādina ziņu lentes."

"Mēs neviens vairs neesam tāds, kuram kāds – tuvāks vai tālāk paziņa, draugs vai radinieks – nebūtu saslimis. Daudziem, daudziem mums ir kāds vai kādi, kas ir miruši. Mēs staigājam pa pelniem. Šodien ne pelni uz pieres mums atgādina, ka dzīvojam daudzās jo daudzās nožēlās. Pati dzīve mums ber virsū šos pelnus. (..) Man šķiet, mēs daudzi šobrīd dzīvojam nepārtrauktā vainas apziņā. Mēs esam bezpalīdzīgi to priekšā, par kuriem jūtamies atbildīgi, kuriem bijām iekšēji solījušies nodrošināt labu dzīvi – ne tādu, kāda tā ir tagad. Mēs jūtamies vainīgi. Un mēs bieži jūtamies, it kā kāds mūs par kaut ko sodītu," viņš norāda.

šodien mums vairs nav ar pelniem jāatgādina mūsu mirstīgums. To mums atgādina ziņu lentes. Linards Rozentāls

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Arāja portālam "Delfi" saka, ka regulējumu reliģiskajām organizācijām sīkāku detalizāciju izstrādā Tieslietu ministrija (TM). No SPKC puses rekomendācijas pandēmijas laikā saglabājas nemainīgas – pareiza masku valkāšana, nosedzot degunu un zodu, divu metru distances ievērošana, roku higiēna. Šie pasākumi jālieto kopā. TM Komunikāciju un tehniskā nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ksenija Vītola par šo jautājumu iesaka vaicāt pašām reliģiskajām organizācijām.

LELB arhibīskaps Jānis Vanags portālam "Delfi" atzīst, ka LELB dziesmu grāmatā ir īpaša kārtība Pelnu dienas dievkalpojumam, kurā draudzes locekļus, kuri to vēlas, apzīmē ar pelniem, taču tāda ieraža luterāņu starpā nav ļoti izplatīta. Mācītāji un draudžu vadītāji ir saņēmuši detalizētus norādījumus, kā jānodrošina epidemioloģiskā drošība. Tie ir pilnīgi pietiekami, lai arī Pelnu dienas dievkalpojumu noturētu droši, norāda LELB arhibīskaps.

Savukārt Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs portālam "Delfi" atzīmē, ka katoļu baznīcā Latvijā pastāv abas šīs pelnu kaisīšanas tradīcijas. Latvijas Bīskapu konference šogad nav izdevusi norādījumus, kādi būtu jāievēro, svinot Pelnu trešdienu, taču saistībā ar ārkārtējos situāciju un nepieciešamību ievērot distanci, piemērotāks veids, kā saņemt svētību ar pelniem, ir to kaisīšana uz galvas, jo tādējādi neveidojas tiešs kontakts ar ticīgajiem. Tāpat garīdzniekiem ir ieteikts ievērot iepriekšminētās Vatikāna kongregācijas publiskotos nosacījumus. Stankevičs papildina, ka tiem, kuri nevar atnākt uz dievnamu, lai saņemtu šo speciālo svētību, ieteicams to veikt mājās. Ticīgajiem tiek ieteikts izvērtēt, vai Pelnu trešdienā doties uz dievkalpojumu klātienē tieši Covid-19 ierobežojumu dēļ, jo obligāta pienākuma šajā dienā piedalīties svētajā Misē nav. Katoļu baznīcas Rīgas arhidiecēzes portālā šonedēļ publiskota norāde Pelnu trešdienas liturģijas norisei mājās.

Un kā ar gavēni 2021.?

Vanags pauž, ka Pelnu dienas ievadītais gavēnis ir posms baznīcas liturģiskajā gadā, kura mērķis ir padarīt garīgo dzīvi dziļāku un intensīvāku. Tam kā līdzekli izmanto dažāda veida atturību. Pazīstamākā ir atturēšanās no gaļas un baudvielām, taču katram cilvēkam ir iespēja lietot tādus līdzekļus, kuri palīdz sasniegt gavēņa mērķi. Savukārt katoļu baznīcā attiecībā uz gavēni prasības ir nedaudz stingrākas – gavēņa laikā attiecībā uz ēdienu baznīca īpašas prasības neuzstāda (spēkā gan ir ieteikums katru piektdienu atturēties no gaļas ēdieniem, stingrāki noteikumi ir tikai Pelnu trešdienā un Lielajā piektdienā), toties aicina ticīgos, lai nepiedalīties laicīgās izpriecās, ievērot atturīgāku dzīves veidu, pilnīgāk ievērot Dieva un tuvākmīlestības baušļus, kā arī lūgties. Katoļu baznīcā noteikta prasība ticīgajiem gavēņa vai Lieldienu laikā izsūdzēt savus grēkus un pieņemt Svēto Komūniju, atzīmē Stankevičs.

Gavēņa jēga nav atturēšanās no ēdiena, dzēriena, vai dzīves priekiem. Ralfs Kokins

Vanags akcentē, ka luterāņu baznīcā gavēni uzņemas brīvprātīgi. Ja kādam ir trausla miesīgā vai emocionālā veselība un atturība pārtikā vai citās jomās būtu kaitīga, tie var negavēt. "Tomēr pieredze rāda, ka patiess gavēnis stiprina un iepriecina," norāda Vanags.

Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis portālam "Delfi" akcentē, ka arī baptistu draudzēs gavēņa jeb klusais laiks tiek ievērots, gan domājot par kādiem fiziskiem ierobežojumiem, kā askētiskāka ēšana un arī veselīga atturēšanās no pārmērīgas sociālo tīklu un TV lietošanas. "Mūsu konfesijā nav vienota standarta, ko drīkst un ko nedrīkst darīt Gavēņa laikā, tāpēc katrs kristietis izvēli izdara individuāli," atzīmē Mažis. Lielais gavēnis ir laiks, lai domātu par jauniem veidiem, kā kopt savu ticību. "Bībele runā, ka gavēnis ir kaut kas vairāk kā atturēšanās no ēšanas. Gavēnis, kura rezultāts ir palīdzība trūkumcietējiem un tiem, kam ir visgrūtāk, kā arī atjaunotas savstarpējās attiecības," atzīst Mažis.

Lai gan arī Covid-19 pandēmijas laikā nav izmaiņu attiecībā uz to, kas atļauts un aizliegts gavēnī, nedaudz mainījušies akcenti, kas dzirdami garīdznieku ieteikumos tam, kā jēgpilni izdzīvot Lielo gavēni.

Rozentāls savās pārdomās raksta, ka šajā Covid-19 laikā, kad bieži jūtamies tā, it kā par kaut ko būtu sodīti, viņš domājis, ko lai dara. "Vai mums ir vajadzīgs vēl viens drūms un bēdīgs gavēnis, kad viss jau ir tāpat pietiekami drūms un skumjš? Nē. Gavēņa laikā ir jāpievēršas būtiskajam. Kas mani var kaut nedaudz izvilkt no šiem pelniem, no šīs vainas, no šī drūmuma." "Ja pat dzīve ir tik sarežģīta, komplicēta, neparedzama kā tagad – mums ir jāatrod laiks arī skaistiem brīžiem savā dzīvē un vienam ar otru. (..) mana ideja ir – šajā gavēnī atteiksimies atteikties no visa, kas mūs iepriecina, iedvesmo, sajūsmina, aizrauj, izkrāso kaut ar vienu priecīgāku toni mūsu ikdienu," pauž mācītājs.

Pieredze rāda, ka patiess gavēnis stiprina un iepriecina. Jānis Vanags

Arī Skudra ir līdzīgās domās, norādot, ka "gavēnis ir laiks, lai priecātos", bet priecātos par "Dieva tuvumu cilvēkam, Dieva lielo mīlestību pret cilvēku. Reizē tas ir arī laiks, lai atbildētu šai Dieva mīlestībai, atbildētu ar gandarīšanu un atgriešanos no visa tā, kas pretojas Dievam, kas mūs no viņa šķir". Viņa skatījumā, gavēnis nav "kaut kāda cilvēku iedzīšana kompleksos", jo tas kā atturēšanās no kaut kā – lietām, procesiem ēdiena, baudvielām – nav mērķis pats par sevi, bet gan līdzeklis, lai sagatavotos gaidāmajām Lieldienām.

Sevis atjaunošanas periods

Covid-19 pandēmija drīzāk rada labvēlīgāku vidi gavēņa praktizēšanai, jo gavēnis "nesastāv tikai no atteikšanās, no gandares, bet arī no lūgšanas un žēlsirdības darbiem", kas saistīti ar trim tikumiem – ticību cerību un mīlestību, "tāpēc šis gavēņa laiks ir iespēja mācīties paraudzīties uz citu vajadzībām, ierobežojot savas iespējas, atbalstīt kādu, kuram ir lielākas un akūtākas vajadzības, praktizēt solidaritāti ar nabagiem un slimniekiem, kā arī to laiku, ko netērējam koncertu, pasākumu, krogu apmeklēšanai, veltīt vientuļiem cilvēkiem," norāda Skudra.

Tikmēr katoļu priesteris Jānis Meļņikovs (SJ) šā gada gavēnī iesaka to pārdomāt kā sevis "atkal radīšanu" (reinvention), norādot, ka "gavēnis bieži asociējas ar laiku priekš sevis, pašizaugsmei, pilnveidošanai, attīrīšanai utt., kas kristietībā tas notiek caur gavēšanu – atteikšanos no kādiem ēdieniem, piem., gaļas, kā arī lūgšanu, labiem darbiem jeb žēlsirdības darbiem un viss lai attīrītos no grēkiem un būtu cienīgs saņemt Dieva svētību".

Covid-19 pandēmija gribot negribot liek pievērst vērību būtiskajam, attiecībām, līdzcilvēkiem, tam, kas dod dzīvesprieku, mērķi un jēgu. Jānis Meļņikovs

Vai arī tas tiek uztverts kā "tāds sevis atjaunošanas periods, kas nozīmē, viss pa vecam, bet tikai "putekļi" notīrīti, kad viss tiek vērsts uz sevi, savu fizisko, psihisko un arī garīgo-morālo labsajūtu. Iespējams Covid-19 laikā tā var būt arī laba lieta, vairāk parūpēties par sevi. Bet vai var būt kā citādāk," retoriski vaicā Meļņikovs.

Viņa skatījumā, iespējams, šogad, Covid-19 pandēmijas apstākļos būtu jādomā par gavēni kā par sevis atkal radīšanas procesu (reinvention – no angļu valodas burtiski tulkojot "atkal radīšanas/ izgudrošanas"), jo šogad, līdz ar Covid-19, ierobežojumiem un aizliegumiem, iespējams, mums jāatbild uz dzīves izvirzītiem jautājumiem, kā dzīvot tālāk. Un tā vietā, lai sapņotu par atgriešanos pie tā, kas ir bijis, jādomā par to, kas varētu būt, jo "šogad pandēmija gribot negribot liek pievērst vērību būtiskajam, attiecībām, līdzcilvēkiem, tam, kas dod dzīvesprieku, mērķi un jēgu".

Savukārt LELB mācītājs Kokins portālam "Delfi" akcentē, ka šajā laikā vissvarīgākais būtu pārdomāt Kristus ciešanas un nāvi mūsu glābšanas labad, pat ne pati gavēšana. "Ja par gavēni – jā, šis ir tāds kā ceļš pretī Lieldienām, kurā varam mācīties, kā arī kaut ko reāli mainīt savā dzīvē. Mācēt ierobežot savas vēlmes un iegribas, atteikties, pagaidīt, mācēt domāt – tās dzīvē ir ļoti, ļoti svarīgas prasmes, kas nav iedzimtas," viņš norāda.

"Nav labi un veselīgi, ja atsakās tikai tādēļ, ka tā šajā laikā pieklājas. Tas ir smieklīgi un bezjēdzīgi, noteikti vajadzētu izvairīties no ārišķībām un liekulības, ka arī dažādiem reliģiskiem pārspīlējumiem. Gavēņa jēga nav atturēšanās no ēdiena, dzēriena, vai dzīves priekiem. Interesanti, ka Kalna sprediķī Jēzus runā ne tikai par gavēni, bet arī lūgšanu un žēlsirdības dāvanām. Gavēnis nav kārtējā veselīgā diēta, tam ir jāpalīdz mūs atgriezt dzīvē un veselīgās attiecībās, kurās esam devēji, ne pieprasītāji. Gavēnis ir līdzeklis, kā tikt vaļā no lietām, kas mūs dara nebrīvus, izkalpina, traucē ceļā uz mērķi. Tā ir apzināta atteikšanās no tik ierastām lietām, kas dara mūs mazus, neveselus, nelaimīgus. Tās var būt ļoti dažādas lietas, katram cilvēkam savas, tāpēc katram jāmācās arī godīgi ielūkoties vispirms sevī," norāda Kokins.

Uzkrītoša neatbilstība

Kokins akcentē, ka ir vēl kaut kas, kas viņam pašam jau gadiem gulstas "uz sirds", un "tā ir kaut kāda tik uzkrītoša neatbilstība starp Bībeles jeb vēsturisko Jēzu, Viņa mācību, attieksmi pret cilvēkiem, Viņa būtību, un to, ko mēs visā garajā reliģiskajā tradīcijā "pēc sava ģīmja un līdzības" esam no tā izveidojuši. Tas dažreiz skumdina".

"Mums ir daudz par daudz svētulības, nāvīgas nopietnības, pareizības, barguma. Jēzus tāds nebija! Viņš bija gaišs, saulains, mīlestības un labestības pilns! Visskarbākos vārdus Viņš veltī tieši šiem cienītajiem reliģiskajiem līderiem, tik pareizajiem Rakstu mācītājiem, nevis grēciniekiem," skaidro Kokins, norādot, ka jau kādus 30 gadus ikdienā gan LU, gan baznīcā darbojas ar Jaunās Derības un agrīno gadsimtu tekstiem, kur viņš redz "evaņģēliju – ne to drūmo, biedējošo, tik pareizo vēsti, bet gan to gaišo, priecīgo vēsti – no labākas, vieglākas, skaistākas, tīrākas, veselīgākas lietu kārtības! Tekstos redzu mīlestību, nevis tikai nemitīgas cīņas".

Pandēmijas un krīzes situācija jau pati par sevi mums ir kā "pelni uz galvas". Ralfs Kokins

Kokins saka, ka nezina, kad un kāpēc īsti šī traģiskā nobīde notikusi, bet "mēs jau savā ārprātā un apsēstībās parasti samaitājam pat vislabākās lietas. Senākajā, 1. gadsimta kristietībā dominēja Lieldienu motīvs, tur augšāmceltais parādījās kā brālis un draugs. To vēlāk aizstāja ciešanu un nāves tēma, kur sāka dominēt mūsu vainas moments. Pamazām mēs savās bildēs Kristu sākām attēlot arvien dīvaināku, pasaulei svešāku, nopietnāku, bargāku, drūmāku, biedējošāku. Sevišķi sākot ar 4. gadsimtu, kad kristīgā ticība no vajātas mazākuma kustības pēkšņi kļuva par impērijas oficiālo reliģiju ar laicīgu varu un spēku".

"Bet Jēzus ir labvēlīgs pret mums, Viņš ikvienam uzsmaida tādā mīlestībā un labvēlībā. Viņš mūs visus aicina pie sevis, un ielūdz mūs uz debesu Kāzu mielastu, Viņš pat iedibina īpašu mīlestības mielastu Viņa piemiņai, lai varam turpināt kopīgi svinēt. Viņš mūs aicina dzīvot un mīlēt, Viņš nekrata pirkstu, nedusmojas uz mums, nesoda mūs (vienīgais no visiem) – to ir ārkārtīgi svarīgi saprast," uzsver profesors.

"Domāju, ka visa šī pandēmijas un krīzes situācija jau pati par sevi mums ir kā "pelni uz galvas", mēs arī redzam un saprotam, kā mūsu līdzšinējā attieksme un bezatbildīgais, tik izšķērdīgais, dabai nedraudzīgais dzīvesveids pie tā ir novedis, tāpēc vēl kaut ko kaisīt, vaimanāt, pa zemi rāpot un pieri sist būtu pagalam muļķīgi, situācijai neatbilstoši, pat kaitīgi. Tāpēc – ja šajā laikā atsakāmies, tad drīzāk no tā, kas mūs gremdē, iedzen mazvērtības kompleksos, kas dara mūs bēdīgus, depresīvus, dusmīgus, nedraudzīgus un negantus," pauž mācītājs.

"Atteikties no tā, kas mūsu planētu, dabu, mūs visus dzen postā un iznīcībā. Varbūt ir vērts pat saņemties un beidzot atteikties arī no nelāgiem cilvēkiem un neveselīgām attiecībām, kurās tiekam vainoti, smacēti, mocīti, un saistīties ar tiem, kas mūs un visu apkārtni iedvesmo, ceļ un iepriecina? Šis ir īstais laiks un situācija, kurā ikviens var pacensties ko mainīt, sākot kaut vai ar to, ka ikdienā cenšamies būt līdzjūtīgāki, laipnāki, atbildīgāki, labvēlīgāki un draudzīgāki, ka domājam ne tikai par sevi un savām, bet arī citu vajadzībām," rezumē Kokins.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

SPKC Koronavīruss Covid-19 arhibīskaps Jānis Vanags Gavēnis Latvijas Universitāte Lutera draudze Zbigņevs Stankevičs Tieslietu ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Sludinājumi