Saeima vērtēs iespēju noteikt Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu; opozīcija iebilst  (55)

Likumprojektu iesnieguši Nacionālās apvienības deputāti Ritvars Jansons, Aleksandrs Kiršteins, Edmunds Teirumnieks, Janīna Kursīte-Pakule un pie frakcijām nepiederošais, no Jaunās konservatīvās partijas saraksta ievēlētais Andris Kazinovskis.

Par likumprojeka nodošanu komisijai un izskatīšanu Saeimā nobalsoja 61 deputāts pārsvarā no valdošās koalīcijas un Zaļo un zemnieku savienības frakcijas, bet pret balsoja frakcija "Saskaņa", kā arī Gatis Zamurs (AP) un pie frakcijām nepiederošie deputāti Karina Sprūde, Jūlija Stepaņenko, Ļubova Švecova. Pie frakcijām nepiederošā deputāte Evija Papule balsojumā atturējās.

Runājot iesniedzēju vārdā, Andris Kazinovskis sacīja, ka, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt kā nevardarbīgo, tā arī bruņoto pretošanos. Padomju varas gados to objektīvi pētīt vispār nebija iespējams, un arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tieši bruņotā nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta, atzina deputāts.

Viņš skaidroja, ka Latvijas nacionālo partizānu karā no 1944. gada līdz 1956. gadam, kurā piedalījās ap 14 tūkstoši cīnītāju, ļoti nozīmīga loma bija Latgalei, kurā kā pirmajā padomju varas okupētajā Latvijas teritorijā jau no 1944. gada vasaras nogales sāka bruņota pretošanās.

"Atzinība mūsu nacionālo partizānu varonīgajai cīņai nāca tik nepiedodami lēni un vēlu, ka tikai 2017. gada 3. maijā ar Viestura ordeni tika apbalvoti pirmie divi bruņotās nacionālās pretošanās nemiernieki no pāris desmitiem tad vēl dzīvajiem nacionālajiem partizāniem," sacīja Kazinovskis.

"Latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā tieši mūsu nacionālo partizānu cīņas ir saglabājušās kā pretošanās simbols – nozīmīgākā nacionālā pretošanās forma, kas ilga 12 gadus. Īpaši asa bruņota pretošanās notika bijušajā Abrenes apriņķa, vēlāk Viļakas apriņķa teritorijā, Ziemeļlatgalē. Iespējams, ka tas saistīts ar Abrenes apriņķa daļas pievienošanu Padomju Krievijai. Nepārprotami nozīmīgākā nacionālo partizānu kauja 1945. gada 2. un 3. martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, kas ir lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Ap 350 Latgales mežabrāļu komandiera Pētera Supes vadībā izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošo čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti un organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildus zaudējumiem," atgādināja Kazinovskis.

Neatkarīgi no reliģiskās vai tautības piederības, daudzi bijušās Latvijas brīvvalsts pilsoņi pēc padomju karaspēka Latvijas okupācijas, izvērsa sīvu, bruņotu pretošanos, uzsvēra Kazinovskis, pieminot krievu tautības puišus, kuri piedalījās Stompaku kaujā.

"Pēc neatkarības atjaunošanas bijušā Abrenes apriņķa teritorijā, tagadējā Balvu un Viļakas pusē tika uzstādītas vairākas piemiņas zīmes nacionālo partizānu bruņotās pretošanās vietās. Tādas piemiņas vietas ir Balvu un Viļakas pilsētās, Bērzpils, Tilžas, Rugāju, Lazdukalna, Vīksnas pagasta un, protams, Susāju pagasta Stompaku purvā. Ik gadu 2. un 3. martā Stompaku kaujas vietā tiek organizēti šo cīņu piemiņas pasākumi. Šajos pasākumos piedalās gan iedzīvotāji, gan skolu jaunieši, gan zemessardze un jaunsardzes pārstāvji un daudzi citi. Tāpēc ierosinām Saeimai noteikt par nacionālo un bruņotās pretošanās atceres dienu Stompaku kaujas datumu – 2. martu kā latviešu tautas neapstrīdamas varonības un nepārprotamas varonības apliecinājumu," sacīja Kazinovskis.

Deputāts uzsvēra, ka šis priekšlikums balstās arī Saeimas deputātiem adresētā vēstulē, ko atbalstījusi arī Latvijas valsts arhīva eksperts Aigars Bamabals, nacionālās pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane-Doroņina, Ģirts Valdis Kristovskis, Bruno Ķirsons, Dagnija Liepiņa, Bijušo politisko un komunisma upuru starptautiskās asociācijas prezidija loceklis Pēteris Simpsons, Latvijas nacionālo karavīru biedrības goda priekšsēdētājs Edgars Skreija, komponists Vilnis Šmidbergs, novadpētnieks Jānis Vasiļevskis, žurnāliste Elita Veidemane, režisori Zigurds Vidiņš un Armands Zvirbulis.

Debatēs pret likumprojekta nodošanu komisijai un izskatīšanu Saeimā runāja pie frakcijām nepiederošā deputāte Ļubova Švecova, sakot, ka Latgalē ir daudz sāpju un daudz karu pāri gājis. Taču vēsturē nav vieglu un vienkāršu risinājumu, un arī interpretācijas nav vienkāršas un vieglas, uzskata deputāte.

"Latgalē ir arī vecticībnieku ciemati un arī vecticībnieku kapi. Kāpēc es balsošu "pret"? Tāpēc, ka vecticībnieku kapos Latgalē, Kvedervecumos ir apglabāta ģimene – māte, tēvs un septiņi bērni. Viņus sadedzināja dzīvus. Tikai viens bērns, ko māte izmeta pa logu, aizskrēja mežā. Šo ģimeni sadedzināja tieši šīs partizānu kustības dalībnieki. Ko es ar to gribu pateikt? Es gribu pateikt, ka karā un notikumos, kas notika, nav ne vieglu risinājumu, ne arī vienkāršas interpretācijas. Es nevarēšu braukt uz kapiem pie vecticībniekiem un skatīties viņiem acīs, ja es zināšu, ka tur blakus ir kapiņš, kur ir apglabāta šī ģimene – māte, tēvs un septiņi bērni, kas nodega dzīvi un apglabāti, " savu motivāciju skaidroja deputāte Švecova.