Ugunsdzēsēji skolās grib ieviest drošības apmācību  (2)

Plānots, ka 2015.gadā norisināsies skolēnu zināšanu diagnostika un mācību satura izstrāde, kā arī pedagogu apmācība, savukārt no 2016. līdz 2017.gadam norisināsies pilotprojekts, kurā piedalīsies 10 mācību iestādes. Pilnībā šādas apmācības varētu tikt ieviestas līdz 2020.gadam.

Tāpat plānots turpināt apmācības studentiem, kā arī bērniem bērnudārzos, tādējādi aptverot maksimāli daudz jauniešu, kuri tiktu apmācīti, kā rīkoties dažādās ārkārtas situācijās.

VUGD priekšnieka vietnieks Kristaps Eklons pauda, ka, rīkojot šādas mācības, varēs aptvert gandrīz 100% bērnus, jo gandrīz visi iet bērnudārzā vai skolā, uzsverot, ka tieši tā informācija nokļūs katrā ģimenē, jo līdz pieaugušajiem nogāda informāciju esot daudz sarežģītāk.

Tāpat plānotas arī pašvaldību mācības ne tikai pierobežas pašvaldībās, bet arī visā Latvijā.

Eklons norādīja, ka 2013.gada maijā SKDS veiktā aptauja parādīja, ka sabiedrība nav gatava ieklausīties dienestos, akcentējot, ka trīs dienas pirms sirēnu ieslēgšanas VUGD par to izziņoja vairāk nekā 100 medijiem, taču par šo faktu dzirdējuši bija tikai 50% iedzīvotāju. Pēc sirēnu izdzirdēšanas ir jāieslēdz televīzija vai radio, par ko zināja nedaudz vairāk kā puse iedzīvotāju jeb 60%.

VUGD pārstāvis arī informēja, ka Latvijā ir izvietotas 164 sirēnas, taču tās nenosedz visu valsts teritoriju. To ieviešanai izlietoti nepilni pieci miljoni eiro, taču pērn novembrī sirēnu pārbaudes laikā konstatēts, ka 27 nestrādā vai strādā daļēji.

Tāpat, atbilstoši viņa paustajam, sirēnas ar laiku varētu kļūt arvien neefektīvākas, jo, piemēram, Austrijas prakse rāda, ka valsts ir 90% ģeogrāfiski noklāta ar sirēnām, taču skaņu sasniedz 60% iedzīvotāju, kam par iemeslu esot jaunie logi, kas skaņu bloķē.

Joprojām VUGD pieļauj iespēju par šūnu apraides sistēmas ieviešanu mobilajos telefonos, kas pašlaik darbojas Lietuvā un Nīderlandē. Izmantojot mobilo sakaru torņus, iespējams vienlaikus nosūtīt ziņu uz visiem mobilajiem telefoniem, kas tobrīd atrodas attiecīgajā pārklājuma zonā. Šādi būtu iespējams uzreiz informēt par trauksmes iemesliem, arī tos, kuri nezina, ka nekavējoties jāieslēdz televizors vai radio.

Taču arī par šo variantu Eklons izteica zināmas bažas, jo, piemēram, Lietuvā pēc gada kopš sistēmas ieviešanas, savos telefonos to ieviesa 9% iedzīvotāju, savukārt Nīderlandē pēc diviem gadiem - 26% iedzīvotāju.

Komentējot atbildīgo dienestu operativitāti un situāciju pierobežā, Eklons norādīja, ka ārkārtas situācijā atbildīgajiem dienestiem ieslēgt sirēnas, sagatavot ziņojumu un izziņot televīzijai prasītu 20 minūtes, vienlaikus uzsverot, ka iedzīvotājiem nebūtu jāpaļaujas tikai uz to, ka ārkārtas situācijā kāds par visu parūpēsies, bet jau iepriekš ir jāapzinās, kas ir viņu pašu spēkos.

"Pierobežā ir virkne ar speciālajiem dienestiem, kuriem nedomāju, ka būtu pārsteigums par kaut kādām darbībām robežas tuvumā. Taču svarīgi ir, vai iedzīvotāji zina atbildīgo institūciju telefonus? Iedzīvotājiem ir jāzina, vai varēs vienas stundas laikā evakuēties, jāzina, kas ir jāņem līdzi, ja redz jebkādas indikācijas, kas varētu liecināt par ārkārtas situāciju - jāzvana Drošības policijai," uzsvēra Eklons.

Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica pauda, ka, viņasprāt, būtu nepieciešamas reālas mācības, nevis tikai teorētiska informācija.

"Pēdējo piecu gadu laikā pašvaldībās nav bijušas reālas mācības. Bija lekcija, bet tas nedarbojas, jo tikai reālas mācības paliek atmiņā. Mēs nezinām, ko darīt situācijā, ja nobloķēs apziņošanas sakarus, ko darīt pašvaldībām, kurās nav pašvaldības policijas un tamlīdzīgi," sacīja Jurēvica.

Savukārt deputāts Romualds Ražuks (Vienotība) uzsvēra, ka arī teorētiskie materiāli ir ļoti svarīgi, jo "brīdī, kad nekas nestrādās, papīrs ir vienīgais, kas var noderēt".

Uz nākamo tikšanās reizi VUGD pārstāvjiem jāsagatavo iestrādes materiālam, kurā būtu informācija par to, kas jāzina katram iedzīvotājam ārkārtas situācijās.