Laikā, kad amatus pamet vairāki Latvijas mediju vadoši darbinieki, raidījumā “Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi” šovakar paredzēta saruna par to, ko tad secināt vienkāršajam lasītājam, skatītājam un klausītājam – vai politiskā ietekmējamība apdraud brīvo presi, vai tieši otrādi - neprofesionālie un slinkie mediji aizbildinās ar politisko spiedienu. Bet varbūt tomēr katrs gadījums jāskata atsevišķi un vispārināt nedrīkst?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Latvijas iedzīvotāji uzticas radio un televīzijai, mazākā apjomā presei. Tai pat laikā DELFI lasītāju atsauksmēs dominē kritiska un pat neiecietīga attieksme pret medijiem – lasītāji nereti ir pārliecināti, ka pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā mediji izvēlas barošanos ar lētām sensācijām.

Kas medijiem traucē godprātīgi un sabiedrības interesēs ietekmēt sociālpolitiskos procesus Latvijā? Acīmredzot, viennozīmīgas atbildes nav.

Nereti žurnālisti iespēju robežās izpēta kādu pretlikumību un savās publikācijās norāda uz konkrētu amatpersonu vainu, taču no tiesībsargājošo iestāžu puses neseko nekādas sankcijas, vai arī tās tiek tikai imitētas. Šādos apstākļos negodprātīgajiem valdošās elites pārstāvjiem un viņu “public relations” mašinērijai nav grūti noskaņot sabiedrisko domu sev vēlamā gultnē – “sak, redz kāda tā prese – meklē lētas sensācijas, mētājas ar apvainojumiem, bet juridiski taču tur viss izrādās tīrs!”

Tikpat bieži vērojamas pretējais – pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas vietā tiek publicēti “atmaskojumi”, kurus veido sensacionāli secinājumi, kas balstīti uz žurnālista pieņēmumiem, nevis faktiem.

Šāda nekvalitatīva žurnālistika nodara mediju prestižam dubultu ļaunumu: Pirmkārt, konkrētie uzņēmēji vai valsts amatpersonas, kuras centušies bezspēcīgi ar faktiem pierādīt žurnālistam viņa pieņēmumu maldīgumu, turpmāk vairs neuzticēsies preses objektivitātei. Otrkārt, lasītājiem arvien grūtāk kļūst atšķirt patiesi objektīvi izpētītu materiālu no pliko pieņēmumu žurnālistikas, ar kuru tos baro.

Nekvalitatīvās žurnālistikas cēloņi var būt dažādi. Ja žurnālists ir slinks, nepārzina tēmu, par ko raksta, vai nevēlas atzīt savas kļūdas, tad tā ir labvēlīga augsne nepierādītu secinājumu publicēšanai.

Lai dziļi izpētītu politisko un biznesa vidi un atklātu tajā valdošās nelikumības, žurnālistam jābūt plašām zināšanām, atjautībai un analītiskam prātam, taču lielākā daļa no tiem, kam šādas īpašības piemīt, uzskata, ka pat vislielākās algas pašlaik Latvijas medijos, tomēr ir zem viņu pašvērtējuma līmeņa. Tātad atalgojums arī nosaka to, ka medijos nestrādā daudzi no tiem, kam ir “pa zobam” atklāt korumpantu un valsts budžeta izsaimniekotāju intrigas.

Treškārt jāmin pēdējā laikā izdaudzinātā “politiskā atkarība”, kas mediju vidē visbiežāk izpaužas kā pašcenzūra – žurnālisti zina, kuri politiskās un biznesa vides darbinieki ir attiecīgās redakcijas vadības simpātiju un antipātiju sarakstā, tāpēc, gatavojot publikāciju, jau laikus uzdot nepatīkamos jautājumus “vieniem”, bet “otros” liek mierā. Tādējādi žurnālisti nodrošinās pret to, ka viņus vakarā ilgi nelaidīs ārā no redakcijas, liekot vairākkārt samainīt rakstā būtiskākos akcentus, izmainīt virsrakstu utml.

Šovakar raidījumā “Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi” diskutēsim par to, ko presei darīt, lai gūtu lielāku sabiedrības uzticību un kā sabiedrībai atšķirt nekvalitatīvo un politiski iespaidoto žurnālistiku? Studijā medijus pārstāvēs ziņu aģentūras LETA galvenā redaktora vietas izpildītājs Pēteris Zirnis, bet “vienkāršo lasītāju” – sociologs Aigars Freimanis.

Šovakar raidījumā tiks izmantoti arī DELFI dienas jautājuma rezultāti un DELFI lasītāju komentāri, kurus lūdzam pievienot pie šā raksta.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form