Vai pandēmijā ir 'pareizie' un 'nepareizie' zinātnieki? Intervija ar zinātnes brīnumbērnu Ambaini

Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Ambainis sev īpašu uzmanību pievērsa, kad pēc otrā doktora grāda iegūšanas Kalifornijas universitātē Bērklijā un apgrozīšanās vēl citās pasaules mērogā augsti novērtētās universitātēs, atgriezās uz palikšanu Latvijā. Pētnieks, kurš pirmo doktora grādu ieguva jau 22 gadu vecumā un 32 gados kļuva par jaunāko Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli tās pastāvēšanas vēsturē, šobrīd darbojas izaicinošajā kvantu skaitļošanas lauciņā, kur vēl ir plašas iespējas nozīmīgiem atklājumiem.

Ambainis ir sabiedriski aktīvs. Pirms vairākiem gadiem kļuva par partijas “Par” biedru, tolaik gan īpaši uzsverot, ka uz kandidēšanu vēlēšanās un politiskiem amatiem nepretendē. Šovasar pastiprinātu uzmanību sev piesaistīja, uzrakstot skaidrojošu rakstu par vakcīnu drošumu. Tas nav viņa lauciņš, taču pieredze zinātnē, izpratne par pētniecības procedūrām un ģimenes loceklis, kurš strādā farmācijas nozarē, ļāvis viņam tematā iedziļināties vairāk nekā vidusmēra cilvēkam.

Ar Ambaini daudz runājam par to, kā zinātnes procesos neiesaistītam cilvēkam izlemt, kam uzticēties, kad izskan daudz pretrunīgu viedokļu arī no avotiem, kam formāli ir viedokļa autoritātei nepieciešamā izglītība un statuss. Un kā uztvert pandēmijas laikā savairojušos “dīvāna zinātniekus”?

Šajā laikā daudzi, pamatojot lēmumus, izmanto vārdus: “Es uzticos zinātnei.” Ko šie vārdi īsti nozīmē situācijā, kad faktiski jebkādai pozīcijai aizmugurē bieži vien ir zinātnieki ar “augstiem grādiem”, prestižu universitāšu nosaukumiem?

Ja es saku, ka es uzticos zinātnei, tad tas nozīmē – es uzticos, ka tas ir zinātnieku vairākuma viedoklis un ir diezgan tuvu patiesībai. Ir zinātnes process, kur tiek izvirzītas dažādas versijas un beigās nonāk pie kaut kāda vairākuma viedokļa. Ja tā nav matemātika, bet, teiksim, epidemioloģija, tad tas vairākuma viedoklis nekad nebūs simtprocentīgs, bet var būt, piemēram, 95% vai 98%, un es tam tipiski šādos gadījumos uzticos. Es kā zinātnieks varu arī skatīties pirmavotus – vai tur ir kas tāds, kas manai acij liekas aizdomīgi? Bet, ja ir viedoklis, ko atbalsta 98% zinātnieku un kurā nav nekā aizdomīga, kas kristu acīs, tad es tam sliecos ticēt.

Bet, ja jautājums ir tāds, kas cilvēkiem jau tāpat rada bailes, un tad vēl ir 2% zinātnieku, kuri domā citādāk, ir pilnīgi iespējamas šaubas: “Ja nu beigās tiem 2% izrādīsies taisnība?” Vai mūsdienās ir iespējams, ka viņiem varētu būt taisnība?