Projekta partneris - Latvijas Dzelzceļš


Uzticēšanās vērtība.
Uzticēšanās un es

Stāsti par to, kāpēc ir vērts uzticēties

Ar stāstiem par un ap uzticēšanos – politikā, biznesā, medijos, cilvēku attiecībās – portāls “Delfi” kopš augusta turpina šā gada festivālā “Lampa” aizsāktās sarunas par uzticēšanās nozīmi.

Noslēdzošo materiālu šajā sērijā esam veltījuši spilgtiem dzīvesstāstiem par uzticēšanās nozīmi un neuzticēšanās sekām. No piedzīvotā pārgājienos un neparastās situācijās līdz uzticēšanās vērtībai ikdienas darbā.

Osvalds Zebris, Anna Ūdre


Gundega Repše

Rakstniece, dokumentālās filmas “Kurts Fridrihsons”
scenārija autore (2018. g., režisore Dzintra Geka-Vaska)

Foto: Dzintra_Geka-Vaska

Trīs jautājumi par uzticēšanos

Par uzticēšanos un filmas “Kurts Fridrihsons” tapšanu. Ko tev nozīmēja uzticēties režisorei, pārējai komandai filmas domāšanas un tapšanas gaitā?

Grūti pateikt, kā būtu ar uzticēšanos, ja pirms filmas nebūtu ar režisori Dzintru Geku bijusi kopīgā ceļā Sibīrijā. Ceļš atklāj gandrīz visu par cilvēku. Līdz ar to es zināju, ar ko man jārēķinās. Bet ir arī tā, ka vismaz es, iesākot kaut ko jaunu, ceru sākt ar pasaules radīšanu. Bez priekšstatiem par otru cilvēku, bez šaubām un paredzējumiem. Jo tas, kas tiks radīts, ļaus izkāpt no sevis paša, no sevis vecā. Iespējams, ka tas ir naivi, bet savādāk es nevaru iedomāties vispār ķerties kaut kādam darbam klāt. Taču tā pati nelaimīgā vēsture, arī katra konkrētā cilvēka vēsture nāk klabēdama visur līdzi. Tas var reizēm būt pluss, bet reizēm – mīnuss. Baltas lapas nevainība ir fikcija, bet bez tādas izejas pozīcijas nav vērts neko vispār sākt.

Par filmu – nevarēja būt citādi kā uzticēšanās. Ja man ir vēlēšanās, lai Kurts Fridrihsons tiktu parādīts iespējami pilnasinīgāk, lai filmā būtu saglabāti viņa paša mērogi dzīvē un iedomātais viņa garīgo ceļojumu, kā arī uztveres stils – es stāstīju it visu, ko zināju. Arī ļoti personiskas būšanas, kam nebūtu vietas filmā, bet kas baro viņa personības izpratnes nianses. Man nebija nekā slēpjama, bet faktu interpretācija vienalga ir Dzintras Gekas iespaidu un priekšstatu musturs, tālab tas akcentējums, ka filma ir mans personiskais stāsts, ir diezgan aptuvens. Uzsvarus, mājienus un savus tulkojumus jau vienalga saveido režisors. Iespējams, ka tagad es tikai īsti aptveru, ko nozīmē uzticēt sev dārgu cilvēku svešām acīm un veselai brigādei citu cilvēku, kuriem Kurts Fridrihsons nozīmē ko pavisam citu nekā man. Vārdsakot, es allaž uzticos, nerēķinādamās ar reālajiem apstākļiem. Bet, tā kā filma izraisījusi tik interesantu, pat kaislīgu viļņošanos, diametrāli pretējus viedokļus, neuzskatu, ka uzticēšanās bija velta. Bet pēc savas dabas un arī profesionālās ietaises (vizuālā domāšana) es pati esmu režisors, tāpēc hierarhijas uz mani neatstāj nekādu iespaidu.

Iespējams, ka man bija idealizēti sapnīši par komandas darbu. Nu, piemēram, ka mēnesi grupa dzīvo kopā, ēd balandas, naktīs dzer tēju vai vīnu, bet ne par ko citu tai mēnesī nedomā kā tikai par konkrēto ideju, filmu. Ka nav telefonzvanu, sarunu par kaut ko citu ārpus filmas mērķa. Tāda totālā ieniršana, ļoti koncentrēta. Bet operators Viktors Grībermans spēja arī izkliedētā darba režīmā trīs gadu garumā pieslēgties un vārdzināt pārējos ar garumgarām, neizturami pacietīgām stundu stundu filmēšanām pirmsrītausmas vētrā vai lietū Pēterburgā, Venēcijā vai Fores salā. Tie bija man tie totālie uzticēšanās brīži – kad visi domājam uz vienu. Tad visas muļķības un priekšstatu važas krīt.

Par rakstnieka, mākslinieka uzticēšanos sev. Ir taču tā, ka lietas pēkšņi sāk ripot no kalna lejup – i sīkumos, i lielās lietās. Un ripo lejup ilgi, ilgāk, nekā bija gaidīts. Tad nāk šaubas. Vai es pareizi daru? Citi dara otrādi. Bet es neesmu citi! Filmā redzējām to, ka un kā cilvēks paliek uzticams sev arī galējā brīdī. Ne visi ir tik stipri, bet tomēr – kaut kādam spēka avotam taču jābūt. Kāds ir tavējais?

Uzticēšanās sev man nākusi tikai ar pieredzi. Jo vienlaikus jau nerimstoši darbojas neauglīgo šaubu un sevis nievāšanas vējdzirnavas. Tām nekad nav par grūtu kult gaisu. Lai tu nedarītu, neriskētu, nemēģinātu. Bet es esmu sevi mazliet iepazinusi. Zinu, cik ļoti daudz ir sevī jāsamet, jākompostē, jāļauj izsāpēt un izkalst, cik jāpārbauda, lai izšķirošā brīdī vispār ne par ko vairs nedomātu, bet uzticētos sev un vienkārši plūstu, atdotu savu citiem. Es nezinu, kas kuram ir spēka avots šai ticībai. Kāds varbūt spēj spēka avotu padzert tikai tad, ja visu laiku grib sevi kaut kam pierādīt. Pašapliecināšanās avots. Nezinu, man tā šķiet tāda izsīkstoša aka – nu, cik ilgi tā var vislaik kāpt uz skatuves un salkt aplausu. It kā tu dzīvotu nevis no gaisa un jūtām, bet aplausu skaņas. Kas zina. Nezinu, es klausu tikai tam iekšējam saucienam, kas manī atskan, kad esmu tam pietiekami gatava. Un arī otrā cilvēkā es ticu tikai šim īstajam saucienam, kad tas viņā atskan. Ne jau tiem priekšstatiem vai ārišķībām, ar ko otrs cilvēks ziņo par sevi pasaulei.

Uzticēšanās dažam ir vērtība, ko kopt un paturēt arī pēc vilšanās, citam – bieds tapt piekrāptam. Ko tev nozīmē uzticēties?

Tas nav par uzticēšanos citiem, bet drīzāk par uzticēšanos sev. Precīzāk, par uzticēšanos savam iekšējam saucienam – ja tam nepaklausītu, es nepiedzīvotu desmitiem un simtiem brīnišķīgu dzīves dāvanu. Esmu nesportisks cilvēks, bet pirms pieciem gadiem es dažās minūtēs sapratu, ka man jābrauc ar pilnīgi svešiem cilvēkiem uz Altaja kalniem. Uzticējos sev, bet ceļā mācījos uzticēties visiem pārējiem. Jo nav jau citas izejas. Tas bija, ir un būs ļoti pamācoši mums ikvienam.

Intervēja Osvalds Zebris

Ivars Zviedris

Dokumentālists

Foto: Jānis Blanks

Godīgums pāri visam

Novērojošā dokumentālā kino nofilmēt kadru nav liela māksla. Zināmā mērā tā ir amatniecība, kur tev, līdzīgi kā rakstošam cilvēkam, ir jāprot pierakstīt un konstruēt teikumus un likt komatus. Te jāmāk nofilmēt attiecīgā gaismā un tamlīdzīgi, lai viss būtu labi. Taču galvenā lieta ir tikt līdz filmēšanai. Ja runa ir par kino, viss ir balstīts uz uzticēšanos. Viens uzticas otram, un otrādi. Gan varonis uzticas dokumentālistam, gan dokumentālists uzticas varonim. Ja tu viņu vienreiz piešmauksi, otrreiz vairs nesanāks. To atcerēsies arī citi. Pamats uzticībai ir godīgums.

Nav tā, ka es nekad nešmaucos. Arī es kādreiz nolieku kameru tā, lai iegūtu kādu īpašu kadru. Mēs katrs šmaucamies dzīvē, bet, ja tev ir virsuzdevums, esi godīgs un negribi vienkārši paņirgāties vai “iesist pa pēcpusi”, tad varonis to arī novērtē. Vienmēr esmu nedaudz baidījies, jo manas filmas ir uz tās robežas, kur varonim kaut kas arī varētu nepatikt. Ir bijušas dažas reizes, kad kāds ir apvainojies, tas ir neizbēgami, bet deviņdesmit ar lielu asti procentos gadījumu mani varoņi pēc tam nāk klāt un spiež roku. Tas ir liels gandarījums. Man līdz šim ir paveicies, un ceru, ka veiksies arī turpmāk.

Lai iegūtu uzticību no varoņiem, pašam ir “jājūt tā lieta”, proti, ir jāpatīk tam, ko dari. Ir jābūt interesei. Bieži vien operatoriem vai režisoriem neveicas, tad jāiztiek ar pasūtījuma darbiem. Tevi aizsūta uz slapju mežu, tas viss riebjas, un tad tu mēģini kaut ko filmēt. Man ir laimējies, ka varu filmēt to, kas man patīk. Ja tev tas patīk, ja ir interese, piemēram, par zāģeriem, par mežu, kokiem, ja interesē tur brist, būt aukstumā un karstumā, kauties ar dunduriem, tad tu kļūsti par daļu tā visa.

Filma “Valkātāji”, kuru filmēju jau divus gadus, prasa īpašu uzticību. Būtībā tā ir par pierobežu, kur daži zēni, lielāki un mazāki, svarīgāki un mazāk svarīgi, palīdz nokļūt pāri robežai Eiropā cilvēkiem no Krievijas. Lai es nofilmētu, kā viņi jūtas, kā viņi to dara, man jāiegūst viņu uzticība. No otras puses, ja piedalos šajā procesā, es kļūstu par nozieguma līdzdalībnieku. Kā kādreiz manas filmas “Dokumentālists” varone Inta teica: “Es nedzīvoju pēc kaut kādiem likumiem un tiesām, es dzīvoju pēc meža likumiem.” Manuprāt, pasaulē valda divu veidu kārtība. Viena, kas ir cilvēku izdomāti likumi. Un tad ir otri likumi, kas zināmā mērā ir karmiski, kur varētu pretendēt uz sava veida absolūto godīgumu un uzticēšanos. Ne katram tas ir, ne visiem par to ir vienāda izpratne, bet kādam tas noteikti ir, un to viņš ir pieņēmis par saviem baušļiem.

Atgriežoties pie “Valkātājiem”, man jāsadzīvo ar viņiem un jārod uzticība, ka es nedarīšu tā, kā viņi negrib. Vienlaikus man ir jāsadzīvo ar otru pusi, kur nav meža, bet gan cilvēka izdomātie likumi. Tie ir robežsargi, kuri izpilda kāda izdomātus noteikumus, pēc kuriem dzīve rit tajā vietā, kur novilkta neredzama līnija. Vienā pusē drīksti atrasties, bet otrā – nedrīksti. Tie ir tie izdomātie likumi. Un es esmu tam visam pa vidu, kur jāsadzīvo kā ar vieniem, tā otriem. Ja ar mani nesadarbosies viena vai otra puse, tad tā filma nesanāks. Abām pusēm es pasaku, ka nezinu, kā beigās būs, bet, ja viņi vēlas paši kaut ko par šo problēmu pateikt, tad šī ir tā iespēja.

Filma būtībā nav par pierobežu un to, kā tie džeki tur velk kaut ko pāri, bet gan par globalizāciju. Proti, par to, kā vjetnamieši mēģina atrast laimi tālu prom no mājām, savukārt tie, kas dzīvo pierobežā, grib palikt mājās, viņi tur jūtas laimīgi. Taču tur ir tikai robežsardze un gateris, vairāk nekā. Un, ja nevēlies būt ne vienā, ne otrā, ir jāizdomā, kā izdzīvot. Tāda ir tā pierobežas dzīve. Es nenosodu tos valkātājus, jo viņi visi būtībā grib būt mājās, savā pierobežā un tur dzīvot. Katrs pēc savas izpratnes, pēc saviem “meža likumiem”.

Veidojot dokumentālās filmas, zināmu robežu novelk filmas virsuzdevums. Ko tu gribi pateikt ar savu dokumentālo kino, par ko tas vispār ir? Ja ir šis virsuzdevums, tad, manuprāt, drīksti panākt šo mērķi ar līdzekļiem, kuri to attaisno. Uzfilmēt kādu darbību ar slēpto kameru, to nesaskaņojot, arī ir attaisnojama lieta, ja tev ir pilnībā skaidrs mērķis. Protams, tāpat kā uzticēšanās un godīgums ir relatīvi jēdzieni, arī tas, kas ir labs, ir relatīvi. Ja vēlies pateikt ko svarīgu, kas nozīmīgs visiem, tad tas ir attaisnojams.

Filmas tapšanas laikā tās varoņi kļūst par ģimenes locekļiem. Bieži vien ģimenes locekļi atņem enerģiju, bet vienlaikus tu viņos savā veidā iemīlies. Pretējā gadījumā tu nevari panākt to, ka viņi vēlāk būs priecīgi par to, ko esi uztaisījis. Atkal pieminot zāģerus, – filmas veidošanas laikā bija kašķi, cilvēki sakāvās, bet pēc pirmizrādes viņi nāca klāt un teica, ka “jā, tā ir pa īstam, tu mūs parādi tādus, kādi reāli esam”. Dokumentālais kino ir novērojoša, jocīga padarīšana, kur tev nemitīgi jābūt kaut kam citam, ir jāmainās. Tā ir profesijas īpatnība.

Uzticēšanās ir divvirzienu kustība. Nav tā, ka viens var pievilt un tu viņu nepievil, vai arī, ka kāds tev uzticas, bet tu viņam netici. Protams, vienmēr tā nevar būt. Vienmēr būs kāda proporcija, kur viens vairāk, bet otrs mazāk uzticas, bet tā divvirzienu kustība ir svarīga. Ir jau arī konstruēts dokumentālais kino, kurš ir izdomāts pirms tam, ir uzzīmēti kadru plāni, sevišķi spēlfilmās, tas ir cits stāsts. Novērojošā dokumentālā kino scenārija sabiedrotais ir laiks. Tas ir gandrīz tāpat kā ar iemīlēšanos. Ir forša meitene, kura patīk, tad tu iemīlies, tad nokrīt rozā brilles, sākas neuzticēšanās un viss pārējais. Tāpat kā diriģents paņem korī kādus 40 cilvēkus un izveido kopīgu skaņu, tāpat arī dokumentālajā kino tu izvēlies varoņus un caur viņu dzīvi un pieredzi izstāsti stāstu. Bet, lai to darītu, ir jānoslēdz derības, ka mēs to gribas darīt. Es uzreiz arī brīdinu, ka tas var būt sāpīgi, ka var būt visādi, bet, ja mēs to darām, tad darām.

Manā pieredzē ir bijis, ka cilvēki sola, bet paiet laiks un pasaka “nē”, ir bail iziet kameras priekšā un būt atklātam. Tad beidzas mūsu attiecības. Projekts, kas bija uzrakstīts, pārtop par citu projektu, jo novērojošajā kino tu vari uzrakstīt ideju, ko vēlies pateikt, bet detaļas, kas tur būs, varoņu apraksti, tas projekta līmenī nav nekas izšķirošs. Protams, ir izņēmumi, iemīlēšanās no pirmā acu skatiena. Gadās nofilmēt visu vienā elpas vilcienā. Bet lielākoties jau tu nezini, kas notiks pēc gada. Mans kino nav konstruēts, tas drīzāk sajūtams ar sirdi, nevis saprotams ar prātu.

Bieži vien atklātības pietrūkst tādēļ, ka cilvēki valkā maskas, kas tos pasargā. Katram cilvēkam ir kāda dīvainība, kas viņa vērtību skalā šķiet sāpīga. Kur es tāds kretīns... Kino patiesības, protams, bieži vien nav dzīves patiesības. Bieži vien kaut kas tiek piepušķots vai izdaiļots, laiks tiek sakārtots tādā veidā, ka tas, kas bija vakar, ir šodien, kas bija pagājušogad, ir aiznākošajā gadā. Tomēr kā dzīvē, tā kino godīgums stāv pāri visam.

Inga Gaile

Rakstniece un biedrības “Latvijas PEN” prezidente

Foto: Ģirts Raģelis

Uzticēšanās sev

Cilvēkiem ir grūti ar uzticēšanos. Tas ir liels vispārinājums un liels vispārinājums, neveicinot uzticēšanos. Man ir grūti ar uzticēšanos – tas būtu atkal pārāk mazietilpīgs apgalvojums, kurš interesē pārāk mazu lasītāju daļu.

Lai uzticētos, ir nepieciešams ticēt sev

To es izlasīju internetā. Es darbojos “Latvijas PEN”. Latvijā tā darbību atjaunojām 2018. gada 6. martā. “PEN” ir organizācija, kuras mērķis ir saprašanās un cieņas starp valstīm un tautām veicināšana, kuras statūtos minēts, ka tā apņemas darīt visu iespējamo, lai novērstu naidu un veicinātu ideālu, kurā cilvēce dzīvotu mierā un vienlīdzībā vienā pasaulē.

“PEN” aizstāv netraucētu domas ceļošanu gan savas nācijas ietvaros, gan starp nācijām. “PEN” iestājas par brīvu presi un pret patvaļīgu cenzūru miera laikā.

Kas līdz šim bija noticis ar “PEN” Latvijas teritorijā? Latvijā “PEN” tika nodibināta 1928. gada 28. martā. Pirmais vadītājs bija publicists Alfrēds Bīlmanis, otrais – dzejnieks un rakstnieks Jānis Akuraters, kurš par dalību 1905. gada revolūcijā trīs reizes pabija cietumā, un trešais – nelaimīga un dīvaina likteņa īpašnieks Augusts Kirhenšteins, kurš 1940. gadā, kad ienāca padomju armija, tika iecelts par Ministru prezidentu.

Interesanti arī, ka Alfrēds Bīlmanis, kurš, atgādināšu jums, godājamo lasītāj, bija pirmais “Latvijas PEN” prezidents, tobrīd, 1940. gadā, bija Amerikā un iesniedza Amerikas valdībai notu par padomju varas neatzīšanu. Šī procesa rezultātā viss Latvijas zelts Amerikas bankās tika iesaldēts un padomju vara to nedabūja. Savukārt biedrs Kirhenšteins un viņa vadītā valdība izsludināja Bīlmani par nodevēju, piesavinājās visu viņa mantu un aizliedza viņam atgriezties. Tik traģiski ironiskas bija attiecības starp diviem bijušajiem “Latvijas PEN” vadītājiem.

Dzejnieks Jānis Akuraters, kurš trīs reizes bija apcietināts par dalību 1905. gada revolūcijā, nomira pirms padomju okupācijas un Otrā pasaules kara sākuma.

Par “Latvijas PEN” laika posmā no 1928. līdz 1940. gadam – esam izpētījuši, ka viņiem bija eleganta nozīmīte ar emaljas pārklājumu un ka viņi mēdza pulcēties uz vakariņām, par kurām paziņoja presē, kur arī tika norādīts, cik daudz naudas jāsamet vakariņu kolektē.

“Padomju laikā “PEN” nepastāvēja, jo padomju valstī tas nebija nepieciešams, jo tajā atšķirībā no melīgās, imperiālistiskās sabiedrības visi runāja taisnību un pastāvēja absolūta preses un rakstniecības brīvība.” Pēdējais, pēdiņās atrodošais, teikums, protams, ir absurds. Mēs tagad to zinām. Mēs uzticamies savām spējām atšķirt ideoloģiskus totalitāras valsts melus no patiesības. Tomēr, kad es biju maza, man šādu spēju nebija. Un es uzticējos šausminoši aizkustinošajiem stāstiem par Zoju Kosmodemjansku vai par Pavļiku Morozovu.

Mani vecāki, dažādu audzināšanas ideologu iespaidoti, neuzticējās manām bērna spējām saprast īstenību un, kad es raudāju, noskatījusies filmu, kuras beigās nomira Staļins, tikai pateica: te raudāt tomēr nevajag. Vairāk neko nepaskaidrojot. (Šobrīd ir kļuvis skaidrs, ka bērni spēj saprast ārkārtīgi daudz jau kopš piedzimšanas brīža. Psihe arī viņiem piedāvā apbrīnojamas aizsargreakcijas, ja nu viņiem nākas piedzīvot kaut ko, kas viņiem nebūtu savā vecumā jāizprot.) Arī mūsu satriecošie dzejnieki Ojārs Vācietis un Monta Kroma jaunībā uzticējās, ka totalitāras valsts vadītāji un ideologi saka viņiem patiesību.

Tāpēc es gribu darboties “PEN”, pat ja man gadās kļūdas un nav tik daudz resursu, lai izdarītu visu iecerēto. Pat ja pašā “PEN” kā organizācijā arī ir savas iekšējas problēmas, piemēram, ar spēju patiešām atzīt un apzināties sieviešu līdzvērtību u. c., tomēr šī ir organizācija, kura par to runā, kura spēj uzklausīt dažādus viedokļus un mēģina izprast to nozīmi un lomu sabiedrības attīstībā, un aizstāv tos, kuriem dažādos veidos liedz runāt brīvi. Jo totalitāras valdības vienmēr sabrūk. Un tās sabrucināt palīdz cilvēki, kas runā patiesību vai mēģina runāt patiesību par to, ko viņi jūt un piedzīvo.

Kā “Latvijas PEN” vadītāja es biju uz 84. starptautisko “PEN” kongresu Punē, Indijā. Šo kongresu organizēja tikai gadu jaunais Dienvidindijas “PEN” centrs, piesaistot to Mahatmas Gandija 150. jubilejas gada sākumam.

Ja pirmajā brīdī savā jauniņā apsēstībā un priekā man šķita, ka esmu nokļuvusi tādā kā “Gredzena brālības” sanāksmē, tad pēc tam pamanīju, ka “PEN” ir normāla cilvēku organizācija. Organizācija, kur ir pārstāvēti arī labēji un konservatīvi viedokļi, tajā ir cilvēki, kuriem vienmēr ir ko teikt, pat tad, ja viņi nepārzina izskatāmo jautājumu, kur ir cilvēki, kas izmanto savu ārējo harismu, lai panāktu savu utt. Tomēr man šķiet ārkārtīgi svarīgi tas, ko visi šie cilvēki dara. Viņi runā par tiem, kuri ir nelaimē, viņi runā par tautām un valstīm, kas ir nelaimē. Viņi raksta rezolūcijas, sūta vēstules, brauc uz šīm valstīm, meklē iespēju satikt apcietinātos, strādā ar juristiem, izveido programmas, ar kuru palīdzību apdraudētie rakstnieki var aizbraukt no bīstamajām vietām. Viņi stāsta savās valstīs par to, kas notiek citur. Teiksim, Ungārijā, Krievijā, Turcijā. Minu šīs trīs valstis, jo tās nav nemaz tik tālu no mums un tajās notiekošais pārkāpj daudzas cilvēktiesības un brīvības. Rakstnieki, kuri par to stāsta “PEN” kongresā, ļoti uzticas, jo apdraudējums viņu drošībai ir nesalīdzināmi lielāks par manējo. Piemēram, Dienvidindijas rakstnieki, it īpaši rakstnieces un žurnālisti, tiek apdraudēti no dažādu reliģisko teroristu grupējumu puses. Aizvadītajā gadā ir nogalinātas vairākas žurnālistes. Kurdu, Irānas, Ķīnas, Turcijas, Krievijas, Ungārijas “PEN” biedrību pārstāvjiem nākas izrādīt daudz vairāk drosmes nekā man, lai runātu atklāti un nepārtrauktu runāt.

Es ceru, ka Latvija nekad nepievienosies tām valstīm, kur cilvēktiesības tiek pārkāptas tā, kā manis minētajās valstīs, kur valda ļoti stingra cenzūra. Un, protams, es ceru, ka manis minētajās valstīs situācija mainīsies un tās kļūs par demokrātiskām sabiedrībām. Tomēr par mani izglītotāki cilvēki pēdējā laikā ir daudz runājuši un rakstījuši par to, ka šīs manas cerības var arī tik drīz nepiepildīties. Vēl vairāk, var pat gadīties, ka totalitārisma un ultralabējas idejas pārņem arī tās valstis, kas šobrīd vēl uzskata sevi par demokrātiskām. Ko lai mēs darām, lai tā nenotiktu?

Mūsu sabiedrības specifiku nosaka tas, ka esam skaitliski maza nācija. Tas nozīmē, ka pozitīvas pārmaiņas ir iespējams rosināt salīdzinoši nelielam cilvēku skaitam. Taču arī ar negatīvām pārmaiņām ir tāpat. Salīdzinoši nelielā iedzīvotāju skaita dēļ ir skaidri pamanāmi arī negatīvi, nepamatoti un emocionāli varmācīgi viedokļi. Tomēr, ja jau ir vārda brīvība, tad it kā šādi viedokļi arī drīkst pastāvēt un tie jāaizstāv... Manuprāt, te ir pamanāma smalka robeža. Ikvienam ir tiesības uz viedokli, piemēram: “Man nepatīk viņas dzejolis.” Taču viedoklis, kurš ar dažādiem paņēmieniem paplašinās līdz tēzei – “Man nepatīk viņas dzejolis. Viņai vajag aizliegt rakstīt dzejoļus.” – jau ir aicinājums uz cenzūru. Arī, ja tas tiek izteikts pasīvi agresīvā vai ironiskā veidā: “Man nepatīk viņas dzejolis. Viņa jau nekad neuzrakstīs kaut ko tādu kā Ziedonis.”

Latvijā pēdējā laikā ir trīs spilgti gadījumi, kad māksliniekiem ir mēģināts pateikt, ka viņu radītais nedrīkst būt. Kārlim Vērdiņam uzbruka par viņa dzejoli “Dziesma tētim”, baidoties, ka tas radīs nepareizu izpratni par ģimeni. Aivai Birbelei tika pārmests, ka viņas varoņi – pusaudži – lieto sadzīviskus, rupjus izteicienus radiolugā “Būda mežā”, un Evijai Vēberei tika norādīts, ka viņas Imanta Kalniņa dziesmas “Svētku diena” izpildījums nevar būt tāds, kā viņa to ir iecerējusi kopā ar koncerta organizētājiem.

Gribu atgādināt, ka, neskatoties uz mākslinieku darba specifiku, viņi ir autonomas personības, kuras nevienam nepieder un arī nevienam nekalpo. Var rasties jautājums: bet kā tad ar nodokļu maksātāju naudu? “Vai es esmu maksājis tos milzīgos nodokļus par šito?!” Un šajā gadījumā ir jāsaka, ka jā: demokrātiskā sabiedrībā tie cilvēki, kas maksā nodokļus, maksā arī par to, lai tiktu nodrošināta maksimāli brīva radošā darbība dažādās jomās.

Protams, nodokļu maksātājam ir tiesības izteikt savu nepatiku un pat pasīvo agresiju. Mūsu valstī ir iespējams arī absolūti nesodīti izteikt dažnedažādas seksistiska rakstura piezīmes par mākslinieka izskatu vai viņa personīgo dzīvi. Tas viss ir iespējams.

Tikai vēlos pateikt, ka, pirmkārt, sašutuma viļņi par Agneses Krivades dzejoli “Svētīti” un 1. ģimnāzijā demonstrēto filmu par Rembo noveda mūs līdz absurdajiem tikumības grozījumiem Izglītības likumā. Otrkārt, šie gadījumi veicina pašcenzūru. Tāda veida pašcenzūru, kurā skolotāji sāk baidīties no nepatikšanām un neiepazīstina bērnus ar mākslas darbiem, kuri varētu šiem pašiem bērniem palīdzēt. Jo, piemēram, mūsu skolās taču ir bērni, kuri spētu identificēties ar Kārļa Vērdiņa dzejolī aprakstīto situāciju. Un caur identifikācijas procesu notiek emociju apzināšanās un sekojoša atbrīvošanās no spriedzes.

Kā arī – šīs situācijas veicina mākslinieku pašcenzūru – apzinātu vai neapzinātu, traucējot māksliniekam mums pavēstīt to, kas viņam mums ir jāpavēsta.

Tāpēc, agresīvi vēršoties pret māksliniekiem veidā, kas tik spilgti ir parādīts, piemēram, filmā “Četri balti krekli”, ilgtermiņā tiek nodarīts pāri mums kā sabiedrībai. Jā, stiprākie jau noturēsies kājās un turpinās dziedāt un rakstīt. Taču arī viņi būs zaudējuši daļu enerģijas cīņā ar pašcenzūru, un, ja mēs gribam būt demokrātiska sabiedrība, mēs nevaram būt tikai “stiprāko” sabiedrība.

Kā tas viss saistīts ar uzticēšanos? Es mudinātu apkārtējos vairāk paļauties uz Augstāka spēka gudrību lietās, kuras nav viņu pakļautībā, piemēram, citu cilvēku talants un radošās ambīcijas, un vairāk pievērsties, uzticēties tām problēmām, iekšējām cīņām, kuras manis jau minētais spēks ir sagādājis šajā brīdī viņam vai viņai pašai. Vienkārši runājot, rūpēties par savu tikumību un tās dilemmām un nemācīt dzīvot citus.

Nesen man bija milzīgs gods uzstāties Saharova izstādes atklāšanas pasākumā, kurā piedalījās arī Lidija Doroņina-Lasmane. Es gandrīz netiku ar šo godu galā, tik ļoti mani saviļņoja šī cilvēka klātbūtne. Tomēr varbūt tas, kas mani tā satricināja, bija tas, ka caur šo cilvēku – Lidiju Doroņinu-Lasmani – es sapratu kādu grūti formulējamu skaidrību, ka es taču zinu, kas ir jādara. Viņas tēvs par Padomju Savienību meitai bija teicis: tas nams ir būvēts uz smiltīm. Cauri visām šausmām viņa uzticējās savai pārliecībai. Iespējams, biju tik saviļņota, jo šajā situācijā sajutu un apzinājos, cik maz kontroles man ir pār notiekošo un vienlaikus – cik tā ir liela, ja es esmu godīga pati pret sevi. Tikai caur šo uzticēšanos gaismai, caur atzīšanu, ka es neko nevaru kontrolēt.

Cilvēki ir ļoti dažādi. Daudzi ir cietuši un nobijušies. Daudzi vēlas kontrolēt citus, vēlas to darīt agresīvi un ar varmācīgām metodēm. Ir cilvēki, kuri grib kontrolēt veselas tautas un pat visu pasauli. Tik liels ir viņu izmisums un nespēja uzticēties citiem.

Mums, kam vēl ir iespēja brīvi runāt un izpausties, ir pienākums runāt ar un par tiem cilvēkiem, kuri šobrīd to nespēj, jo viņiem ir atņemta brīvība vai dzīvība. Vai arī viņi nezina, ka viņiem ir balss. Vai arī viņi ir iebaidīti vai pārāk pazemoti, lai runātu.

Tomēr vissvarīgāk ir spēt uzticēties sev – ka es būšu tik stiprs vai stipra, lai sadzirdētu savu iekšējo balsi un izdarītu pareizo izvēli.

Jānis Freimanis

Video operators un fotogrāfs Taizemē

Uzticēšanās un saruna pie alus glāzes Bangkokā

Dzīvojot Taizemē, esmu pieradis uzticēties apkārtējiem. Te tas ir dabiski. Uzreiz gan jānošķir uzticēšanās no paļaušanās, jo, visticamāk, te tevi neapzags un neapkrāps, taču ar norunu ievērošanu iet grūtāk. Visi ir, kā saka, diezgan atbrīvoti un ikdienas solī neiespringst. Šāda attieksme, visticamāk, ir izveidojusies tūkstošu gadu laikā un vistiešāk iespaidojusies no labvēlīgajiem laikapstākļiem. Taizemē vasara ilgst visu gadu, dārzeņi un augļi ir salīdzinoši viegli pieejami, arī par mājokli nav īpaši jāuztraucas, sliktākajā gadījumā var gulēt vienkārši zem dēļa, lai lietus virsū nelīst. Cilvēkiem nav izveidojies tāds izdzīvošanas paradums kā ziemeļniekiem, kuri, ja nevāc sev iekrājumus, nebūvē pamatīgu namu un necīnās par izdzīvošanu, vienkārši iet bojā.

Šī atšķirība, manuprāt, arī noved pie tā, ka cilvēki var “atļauties” tādu greznību kā nezagt un nekrāpt vienam otru. Neskaitāmas reizes esmu redzējis, kā bezpajumtnieki, kuri gan lielākoties ir ar acīmredzamiem mentāliem traucējumiem, iet garām mazajām ielu ēstuvītēm un saimnieki viņiem iedod kādu kastīti ar ēdienu. Tādus skatus ziemeļos neredzēt. Katrs pats par sevi. 

Bet mans stāsts ir par divkāršu uzticēšanos vienas nakts laikā, kas izglāba mani no bankrota pašā profesionālās karjeras sākumā.

Tolaik es piestrādāju par fotogrāfu vienā no Bangkokas naktsklubiem. Jābildē cilvēki, kas ballējas, lai paši pēc tam atceras, ko un kā sadarījuši. Dirnēt naktsklubā pilnīgi skaidrā prātā mēdz būt diezgan nepatīkami, tāpēc, lai iekļautos pūlī un apkārt valdošajā enerģijā, mēdzu tur iekļauties vispārējā jautrības un svinību atmosfērā. Klubs katru nakti deva kādus piecus bezmaksas dzērienus, bet bieži vien nācās pasvinēt arī kopā ar kluba apmeklētājiem. Kādu nakti bija ļoti daudz draudzīgu un devīgu viesu, kā rezultātā, visai pamatīgi sasvinējies, ap četriem no rīta devos mājup ar taksometru un pa ceļam iesnaudos. Kad bijām atbraukuši, samaksāju un ģeņģerēju uz savas mājas pusi. Pie durvīm, jau durvju koda podziņas spaidot, pēkšņi atjēdzos, ka plecus taču nespiež ierastais mugursomas lenču svars... Mugursoma, fotoaparāts, lēcas, arī portatīvais dators, respektīvi, bija zudusi visa mana profesionālā iedzīve. Adrenalīns darīja savu. Skaidrā paliku nepilnas sekundes laikā, metos atpakaļ uz ielas, bet taksis, protams, bija jau prom.

Pamanīju, ka otrpus ielai sēž pāris jaunu taizemiešu, kuri laiski sūca alu, tērzēja un smējās. Apjēdzis, ka visa mana turpmākā karjera ir atkarīga no šī viena taksīša, kurš pamazām attālinājās vairāk nekā 8 miljonus iedzīvotāju lielās Bangkokas ielās, apņēmīgi skrēju šiem klāt un sāku skaidrošanos. Atcerējies dažus vārdus vietējā valodā, piemēram, “soma”, “aizmirsu”, “taksis”, es izteiksmīgi rādīju uz viņu mopēdiem. “Man jāpanāk tas taksis!” nervozi turpināju jau angliski. Paveicās, šie abi bija gana attapīgi un pēc dažām sekundēm es jau biju uz riteņiem. Pagriezis gāzes rokturi līdz galam, iegriezos ielā, kur bija izgaisis mans taksis, un teju saskrējos ar pretī braucošu auto. Tas izrādījās mans taksītis... Pamanījis mugureni, lāga šoferis bija griezies atpakaļ, lai svešo mantību atdotu saimniekam. Es šo metos bučot, devu dzeramnaudu, kuru mans šoferis smejoties noraidīja un, labu veiksmi novēlējis, aizbrauca tālāk. Par šo naudu nopirku vēl dažus alus, un kopā ar abiem mopēdistiem nosvinējām manu veiksmi.

Varētu teikt, tāds sīkums vien – viens uzticēja mopēdu, otrs neskrēja vis ar atradumu uz lombardu, bet griezās atpakaļ. Viņiem abiem sīka vienība, bet man – laikā, kad katrs jauns pasūtījums paver iespēju uzlabot tehniku, lai pakāptos solīti augstāk, – šāds zaudējums var nozīmēt finansiālu klupienu, no kā jāatgūstas gadiem.

Dzīvojot šeit, esmu ieradis “pamest” savas somas ar vairākus tūkstošus eiro vērto foto un filmēšanas aprīkojumu, kur pagadās (saprāta robežās), jo zinu, ka ar to nekas nenotiks. Droši vien man ir arī veicies. Pērn atjēdzos, ka ir arī cita realitāte. Biju filmēt Portugālē, kur mana uzticēšanās apkārtējiem “atspēlējās” – pietika atstāt mašīnas bagāžnieku vaļā uz pāris minūtēm, kad kāds jau bija aiznesis daļu no mantām. Laikam jau tā ir – cilvēkiem, kuriem izdzīvošanas apstākļi ir grūti, grūtāk ir arī uzticēties. Atliek vien attīstīt savu iekšējo “uzticēšanās kompasu”, kas spēj noteikt šo grūti pamanāmo, bet tik ļoti patīkamo sajūtu, ka uz tevi neskatās kā uz potenciālo medījumu, bet, piemēram, kā uz potenciālo sarunu biedru pie alus glāzes piecos no rīta Bangkokas nomalē.

Irina Parhomenko

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” projektu koordinatore

Foto: Māris Morkāns

Uzticēšanās, kas ļauj atgriezties dzīvē

Kopš tā laika, kad negadījums “iesēdināja” mani invalīdu ratiņos, ir pagājuši 20 gadi. Lielāko daļu no šī laika es strādāju, taču, lai cilvēks pēc viņa dzīvi pilnībā izmainījušas nelaimes atgrieztos darbā, ir vajadzīgs laiks, spēks un arī uzticēšanās.

Pēc nelaimes vissmagāk ir sadzīvot ar to, ka tu vairs neesi un nekad nebūsi tāds kā agrāk. Sevi ir jāpieņem no jauna, un ne jau fiziska rakstura sarežģījumi ir grūtākais – galvenais un lielākais izaicinājums ir atgūties psiholoģiski. Pārliecināt sevi, ka jādzīvo tālāk. Un tikai pēc tam sāc domāt, kā turpināt dzīvot. Tas ir ceļš uz emocionālu stabilizāciju, un tajā ļoti svarīga ir līdzcilvēku attieksme, spēja saprast, kā jūtas cilvēks, kurš sāk visu no jauna. Atsākt darba gaitas šajā ceļā parasti ir viens no grūtākajiem, taču ļoti nozīmīgiem sasniegumiem. Un tas nav tikai finansiālas dabas jautājums vien – mana pieredze darbā ar cilvēkiem, kuriem ir fiziska vai garīga rakstura traucējumi, rāda, ka milzīga ir vēlme justies noderīgam, būt kolektīvā. Tā taču ir daļa no katra cilvēka ikdienas.

Manā stāstā par atgūšanos un darba gaitu atsākšanu noteikti ir bijusi sava daļa veiksmes un sava daļa neatlaidības. Kad nonācu “Apeironā”, man jau bija zināma darba meklēšanas pieredze, es zināju, cik grūts ir šis ceļš cilvēkam pēc nelaimes. Biju apguvusi datorprasmes, apmeklējusi īpašus kursus un sagatavojusies tam, lai atsāktu strādāt. Tas bija laiks, kad nepielāgota vide spieda mūs kļūt par mājās strādātājiem, kas būtiski ierobežo darba iespējas. Šodien vide ir vairāk sakārtota, cilvēks ar ratiņkrēslu var iekļūt ēkās un transportā, bet tikt pie darba aizvien vēl ir ļoti, ļoti grūti. Mana darba ikdiena jau ilgāku laiku ir saistīta tieši ar atbalsta sniegšanu šādiem cilvēkiem darba meklējumos. Un varu teikt, ka grūtības bieži vien izriet no aizspriedumiem un neuzticēšanās.

Raksturīgākie stereotipi, kas atklājās pirms dažiem gadiem Tiesībsarga biroja veiktā pētījumā par šo tēmu: cilvēki uzskata, ka invalīdi strādā mazāk nekā pārējie kolēģi, ka invalīdiem nav piemērotu amatu, ka invalīdus nevar pieņemt darbā drošības apsvērumu dēļ. Atbildot uz jautājumu par galvenajām psiholoģiskajām barjerām saskarsmē ar invalīdu kā potenciālo kolēģi, 59% respondentu bija minējuši, ka šāds kolēģis varētu uzvesties neadekvāti, bet 51% sacīja, ka persona ar invaliditāti darba procesā varot apdraudēt pati sevi. Pētījumā tika konstatēts, ka šāda veida aizspriedumi un psiholoģiskas barjeras būtiski mazinās, ja ir bijusi personīga saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir kāda veida invaliditāte.

Manā pēdējo 20 gadu darba pieredzē ir gan socioloģisko pētījumu firmas datu apstrāde, gan tulkošana un dažādu informatīvo materiālu veidošana, gan atbalsta nodrošināšana cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē un meklē darbu, meklē kontaktus – ceļu atpakaļ dzīvē. Pirms tam es biju grāmatvede, un jāsaka, ka daudzi stāsti, līdzīgi manējam, rāda, ka cilvēkam ir jābūt gatavam sākt savu karjeru pilnībā no jauna. Pavisam citā nozarē, citos apstākļos un vidē. Tas ir jautājums par spēju adaptēties, kas bieži vien atduras pret sabiedrības neiejūtību un neizpratni. Tev pastāvīgi jāpierāda, ka esi tāds pats kā pārējie sabiedrības pārstāvji. Uzticēšanās palīdz atgriezties, bet neuzticēšanās, skepse cilvēku var iegrūst depresijā uz visu atlikušo mūžu. Neuzticēšanās cena ir ļoti augsta. Un, lai arī mums ir ļoti labi piemēri – tirdzniecības tīkli, bankas un citi, kas ņem darbā cilvēkus ar kustību, redzes, dzirdes un psiholoģiskas dabas traucējumiem, kopumā Latvijā esam vēl ļoti tālu no izprotošas un iekļaujošas sabiedrības.

Manuprāt, atslēga tam, lai mēs mainītos, ir meklējama bērnībā – bērnudārzā un skolā. Izglītības sistēma, kur “normālie” bērni mācās atsevišķi no atšķirīgajiem, rada to izpratnes mūri, ko vēlāk salauzt ir ļoti grūti. Citu valstu, piemēram, Zviedrijas, pieredze liecina, ka kopīga mācīšanās un rotaļas rada apstākļus, lai mēs neuztvertu atšķirīgus cilvēkus kā potenciālu apdraudējumu. Bērnudārzā un skolā taču aug nākamie darba devēji, no kuru lēmuma uzticēties būs atkarīgi daudzi likteņi. Cilvēki, pret kuriem dzīve ir bijusi īpaši barga, manuprāt, ir pelnījuši vienlīdzīgus apstākļus ne tikai uz ielas un veikalā, bet arī profesionālajā karjerā.

Kārlis Zemke

Piedzīvojumu tūrisma gids

Karlos, tev jāiet...

“Karlos, tev jāiet... Tavs gājiens...” Es cenšos mirkšķināt acis un saskatīt kārtis, bet viss ir saplūdis miglā un spēju atšķirt tikai lielākus objektus. Pēc brīža redze pazūd pavisam. Šī jau ir kāda piektā reize, kad tas notiek vienas dienas laikā, un saprotu, ka tie vairs nav joki. “Karlos, mēs gaidām uz tevi,” saka Sergejs.  Uz tausti izvelku kārti un nolieku uz galda, gājiens ir pabeigts, un visi pievērš uzmanību nākamajam spēlētājam. Kādu brīdi esmu drošībā, līdz atkal būs mans gājiens. Paiet minūte, un es atgūstu redzi, bet zinu, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Atvainojos visiem un atprasos, lai izietu uzsmēķēt. Pieceļos kājās un ceru, ka izdosies iziet ārā, nezaudējot redzi.

Sāku uztraukties, ka ceļabiedri, iespējams, pamanījuši, ka ar mani kaut kas nav labi. Mēģinu sevi mierināt ar domu, ka no rīta viss būs labi, bet galvā sēž termins “augstuma aklums” jeb altitude blindness. Jau vairākas naktis esam pavadījuši vairāk nekā piecu kilometru augstumā, un visiem organisms sāk uzvesties neierasti. Bet prieks, ka lielākajai daļai grupas augstuma slimības simptomi nav izteikti.

Pie manis iznāk kolēģe Klinta ar Sergeju, abi jautā, kā es jūtos. Palūdzu kolēģei apjautāties vietējiem par to, vai ir kaut ko dzirdējuši par to, ka augstuma slimības ietekmē var pazust redze. Skābekļa daudzums asinīs pirms pāris stundām tika pārbaudīts un bija vairāk nekā labs. Klinta  mūs abus ar Sergeju atstāj un dodas iekšā, lai apjautātos nama īpašniekiem, vai ir ko dzirdējuši par maniem simptomiem. Durvīm atveroties, uz sekundi ir dzirdama jautrā čaloņa, kas valda ēdamistabā pie krāsniņas, ko kurinām ar jaku mēsliem. Kad durvis ir ciet, iestājas pilnīgs klusums un mēs tiekam ievīstīti tumsā. Sergejs sēž man blakus, smēķē un klusē. Ir grūti izteikt vārdos to, kā cilvēks spēj tevi atbalstīt, vienkārši sēžot blakus un klusējot, bet es ticu, ka tieši tā “strādā” draudzība.

Ārā ir auksts, šķiet, ka varētu būt ap mīnus diviem grādiem. Sēžu šortos un džemperī. Nav tā, ka es saltu, es baudu. Skatos tumsā un domāju par to, cik labi, ka vairs nezaudēju redzi, bet tad saprotu, ka tumsā jau tāpat neko neredzu. Ar laiku acis pierod pie tumsas, mēs saskatām zvaigznes, kas dāsni izkaisītas naksnīgajās debesīs. Domāju par to, ka draugi un ģimene vēro tās pašas zvaigznes, tikai viņi atrodas piecus kilometrus zemāk. Uz brīdi aizdomājos par to, kā es ar cigaretes oglīti sasildu rokas, vēroju oglīti un jūtu, ka tā acu priekšā izgaist.

Arī Sergejs šovakar peld savās domās, mēs reti apmaināmies ar kādu vārdu. Viņš uzliek roku man uz pleca un smaidot saka, ka viss būs labi. Parasti tā būtu visnelietderīgākā lieta, ko kāds var pateikt, bet, ja to saka cilvēks, kuram tu pilnībā uzticies, uztici pat savu dzīvību, un ne jau pirmo reizi kopā dodies kalnos, tad tas nozīmē daudz. Atbildu ar smaidu un saprotu, cik daudz tādos brīžos var nozīmēt drauga atbalsts.

Kolēģe ir tikusi pie interneta un atradusi pētījumus par cilvēkiem, kuriem pazudusi redze lielā augstumā. Parasti gan tas esot noticis nedaudz augstāk. Stāsta, ka redze varot neatgriezeniski pazust un esot jāsāk uztraukties. Mani vajadzētu nogādāt slimnīcā, bet vienīgais veids, kā to izdarīt, ir lidot ar glābšanas helikopteru. Grupu atstāt bez vadītāja es nevaru, pie sevis nosmejos, ka labāk akls vadītājs nekā nekāds. Palūdzu nevienam neteikt par to, kas noticis, un kolēģe mūs atkal atstāj vienus. Esmu nedaudz pārsteigts, ka, par spīti nopietnajai situācijai, manī valda pilnīgs miers. Iedomājos, ka tas varētu būt vienkārši nogurums, jo kalnos esam pavadījuši jau vairākas nedēļas un katru otro dienu skrienu ar divām mugursomām. Par to nevaru sūdzēties, jo pats vien izvēlējos nest.

Vakars ir beidzies, un es dodos pie miera. Paliekam divvietīgās istabiņās, kas nav lielākas par astoņiem kvadrātmetriem. Istabiņā ir divas gultas un sīks lodziņš. Ir cemme pašam uz sevi, ka atkal esmu izvēlējies stūra istabu. Tajā nav vairāk kā pāris grādu plusā. No somas izvelku gāzes degli ar balonu, pasildīšu savu “māju”, lai vieglāk apmazgāties un satuntulēties uz nakts guļu. Jau vairāk nekā nedēļu mazgājamies ar mitrajām salvetēm un slapjiem dvieļiem. Ja iemanās, var tīri labi nomazgāties. Iztīru zobus, safiltrēju ūdeni un esmu gatavs ieritināties savā dūnu guļammaisā. Viss būtu labi, ja spētu aizmigt, jo augstumā virs 3500 metriem man parādās miega problēmas. Parasti paiet vairākas stundas, līdz izdodas iemigt.

Rīts. Ir apēsta dienišķā auzu pārslu putra ar medu, un esam gatavi doties ceļā. Valda pacilātības sajūta, bet nav brīnums, jo Everesta bāzes nometne jau sasniegta un ir atlicis dažu dienu kāpiens līdz Luklai un lidojums līdz Katmandu.

Eju ātrā tempā un pie sevis dungoju “Lemon tree”. Dzīves grūtības un veselības gļuki ir aizmirsušies... Baudu skatus, priecājos par neaptveramo skaistumu, kas valda ik uz soļa, – Himalaji ir viena no manām mīļākajām vietām uz šīs planētas. Pēkšņi sajūtu tādu kā viegluma sajūtu galvā. Viss sāk migloties, un pēc pāris sekundēm vairs redzu tikai gaismu un pāris krāsu. Nedaudz samazinu tempu, bet turpinu iet, cenšos nepaklupt vai nepaslīdēt. Pastiepju rokas uz priekšu – ja nu tomēr pakluptu, vismaz kristu uz rokām. Nedrīkstu apstāties, jo grupa tad sapratīs, ka neko neredzu. Vēl pēc pāris sekundēm patiešām vairs neredzu itin neko. Brīdī, kad liekas, ka variantu vairs nav un būs vien jāsauc helikopters, jūtu, ka Sergejs pienāk klāt, paņem mani aiz elkoņa un klusi nosaka: “Viss būs labi, neviens neko nemana.”

Šādi akluma brīži mani pārsteidza vēl vairākas reizes, un, izprotot situācijas nopietnību, mēs ar Sergeju centāmies novest grupu lejā, cik ātri vien iespējams. Sapratām, ka nekas neuzlabosies, kamēr nedabūsim mani lejā no kalniem.

Pēc šī kāpiena daudz esmu domājis par to, kā viss varēja izvērsties, ja man blakus nebūtu bijis Sergeja. Interesanti, ka draudzība un spēja paļauties uz kādu citu tiek pārbaudīta tieši īpaši smagos apstākļos. Ne tikai tērauds tiek cietināts un rūdīts karstumā un aukstumā, tieši tāpat arī draudzība un spēja uzticēties tiek pārbaudīta visskarbākajos apstākļos. Un tieši tāpēc ir īpaši vērtīga.

Māra Rūse

Biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes priekšsēdētāja

Uzticība ‘savējiem’ Latvijā un pasaulē

Savos deviņpadsmit ārpus Latvijas nodzīvotajos gados (deviņus no tiem pavadīju Zviedrijā) neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies par to, cik dabiski, braucot metro, gadās iejaukties svešu cilvēku sarunā, sajūsmā iesaucoties: “Tu esi latvietis!”Ar to vien pietiek, lai turpinātu sarunu par to, ko mēs katrs te Zviedrijā darām, kas vēl pazīstams un ko mēs domājam par pēdējo diasporas kopienas rīkoto filmu vakaru. Iespējams, mūsu savstarpējo uzticību būvē relatīvā vienam otra pazīšana iepretim pārējai plašajai zviedru sabiedrībai. Daudziem no mums, kuri kādu laiku ir dzīvojuši ārpus Latvijas vai ceļojumos sastapuši “savējos”, būs zināms, cik spēcīga saikne var izveidoties tikai tādēļ vien, ka esam no vienas mazas valsts, un cik daudz tomēr mums ir kopīga. Ilgstoši dzīvojot ārpus Latvijas, šī uzticība “savējiem” pārtop par normu un identitāti, kas, iespējams, paskaidro to, kādēļ ārpusē mītošos mēdz saukt par lieliem patriotiem.

Kas notiek, kad ar šiem atvērtības paradumiem atgriežamies uz dzīvi Latvijā? Pastāstīšu par uzticēšanās lomu manā atgriešanās pieredzes stāstā.

Kad pirms pāris gadiem sāku domāt par atgriešanos Latvijā, ilgi pētīju darba tirgu, apzīmēju papīra lapas ar plusu un mīnusu tabulām, lai lemtu par labu turpmākai dzīvei Beļģijā vai tomēr Latvijā. Izšķiroša izrādījās vienkārša saruna ar paziņu, kura nesen bija atgriezusies Latvijā. Lai cik racionālas būtnes mēs būtu, uzticība tomēr labāk veidojas, ja ir cilvēciskais kontakts.

Atgriezos marta sākumā, kad ārā vēl bija tumšs un drēgns. Pirmās nedēļas pirms jaunā darba uzsākšanas izmantoju, lai pastaigātu pa Rīgas ielām, pavērotu cilvēkus un mulsinātu tos ar uzsmaidīšanu. Iekšējā sajūta tik tiešām bija tāda pati kā ārzemēs – ka visi ir “savējie”, ka gribētos tiem pietuvoties, uzsākt sarunu vai palīdzēt. Meklēju un atradu iemeslus ar cilvēkiem runāt gan sporta nodarbībās, gan citos kolektīvos pasākumos, taču iegūt atvērtību pretī gan uzreiz neizdevās.

Par laimi, jau šajos pirmajos mēnešos izdevās atrast citus atvērtus cilvēkus, kuri arī bija uzticības meklējumos, – kā izrādās, Latvijā pirms pāris gadiem atgriezās ievērojama jauno profesionāļu kopiena. Ar vairākiem no šiem reemigrantiem izveidojām biedrību “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, kā viens no mērķiem bija izveidot cilvēku tīklu atvērtības un sadarbības kultūras veicināšanai. Pamazām, no cilvēka uz cilvēku, uzticību izdevās pārnest no kādreizējās diasporas kopienas uz reemigrantu kopienu un līdz pat vietējai Latvijas sabiedrībai. Uzticību savu jauno paziņu acīs līdz ar to biju ieguvusi kādu gadu pēc atgriešanās Latvijā.

Šobrīd ir pagājis tas laiks, kad staigāju pa Rīgas ielām ar smaidu, biedējot garāmgājējus. Taču nevaru arī apgalvot, ka būtu kādā veidā vīlusies Latvijas sabiedrības spējā sasniegt savstarpēju uzticību. Apgalvotu pat pretējo.

Daudz tiek cildināts Zviedrijas valsts būvētais uzticības modelis jeb “ziemeļu zelts”. Tas izpaužas kā augsts uzticības līmenis valsts institūcijām un procesiem. Taču novēroju arī to, ka Zviedrijas sabiedrības pilnīga paļaušanās uz institūcijām reizēm nozīmē arī cilvēciskās saites likvidēšanu vai vājināšanu. Lai gan ar zviedriem sarunu uzsākt ir viegli, patiesi uz tevi kā indivīdu paļauties (bez jebkādas juridiskas, sociālas vai institucionālas aizsardzības) viņi mēdz reti. Šī būtu tā retā reize, kur Latvijas mazais tirgus un iedzīvotāju skaits var nākt mums par labu – tas ļauj lietas darīt vienkāršāk, pakalpojumus sniegt bez smagnējiem procesiem. Reizēm, tieši atbraucot no ārzemēm, apjaušam, cik ātri un viegli var sarunāt vizīti pie friziera vai atjaunot ID karti. Mazai valstij var būt savs šarms ar savas vides un potenciālo sadarbības partneru apzināšanos. Biežāka cilvēciskā saikne, domājams, arī noved pie lielākas savstarpējās uzticības.

Lai gan Latvijā man uzticība sev bija jāizpelnās lēnām un pamazām, tomēr turos pie ticības, ka mums kā mazas valsts iemītniekiem ir unikāls uzticības modelis un tālāk attīstāms potenciāls. Varam katrs sākt ar acu atvēršanu pret uzticības meklētājiem. Lai ar svešu cilvēku sāktu runāt, pietiek ar nelielu ieganstu, taču, lai iegūtu otra uzticēšanos, nepieciešama iepazīšanās un savstarpēja saprašanās.

Pēteris Strautiņš

“Luminor” ekonomists

Ceļojumi dabā, sevī un cilvēkos

Kad 2001. gada 8. aprīļa vakarā iesēdos Rīgas–Dundagas autobusā, lai dotos vientulīgā nakts pārgājienā pa Ziemeļkurzemes mežiem, tas bija saistīts ar zināmu paļaušanos uz emocionālo noturību. Atbilstoši šīs rakstu sērijas vadmotīvam to varētu dēvēt arī par uzticēšanos sev – paļāvību, ka spēšu pārdzīvot kādu galēji nejēdzīgu situāciju. Arī veiksmi, protams.

Devos turp, lai vāktu datus Latvijas ligzdojošo putnu atlantam, tobrīd tas man bija iemīļots hobijs. Pūces ir nakts putni, ko lai dara. Laika prognoze bija nenoteikta, varēja gadīties, ka līs un pūtīs vējš. Galu galā tas izvērtās par vienu no jaukākajiem pārgājieniem manā dzīvē. Bija pilnīgs bezvējš, skaidras debesis un pilns Mēness. Dzirdēju ūpi, septiņus bikšainos apogus un vairākas meža pūces, kā arī līdz tam brīdim Latvijā visagrāk pavasarī dzirdēto ormanīti. Laiku pa laikam Kolkas raga virzienā lidoja dažādi gājputni, varēja dzirdēt sasaucamies dzērves, tā bija ļoti poētiska nakts. Taču tas varēja izvērsties arī par absolūti bezjēdzīgu murgu, pastaigu nakts garumā, neko interesantu neredzot, vai varbūt snauduļošanu nakts garumā, atspiežoties pret kādas autobusa pieturas sienu.

Pieredze rāda, ka Latvijas daba ir pelnījusi uzticēšanos. No daudzajiem pārgājieniem, kas man ir bijuši, tikai daži ir radījuši vilšanos. Kad fiziskas pārbaudes kļūst ekstrēmas, daba spēj atņemt spēju uzticēties savām fiziskajām sajūtām, lai tikai ceļotājam sniegtu patīkamas izjūtas. 2006. gada maijā devos riteņbraucienā gar Igaunijas un Krievijas robežu no Valkas līdz Ludzai. Trešās dienas rītā, pēc vairāk nekā 150 iepriekšējā dienā nobrauktiem kilometriem (tai skaitā vairāk nekā 100 pa grants ceļu), kas savukārt sekoja diezgan skarbai pirmajai dienai, netālu no Kārsavas mežā no rīta brīnījos, kāpēc sūnas tā krakšķ zem basajām kājām. Ļoti trūcīgā apģērbā ar basām kājām saullēktā biju izkāpis no telts izstaipīties. Iebraucot Kārsavā, brīnījos, kāpēc cilvēki tā tuntuļojas mēteļos. Tikai brīdī, kad apstājos, lai atbildētu uz telefona zvanu, paskaidrojot mammai, ka esmu dzīvs, pēkšņi kļuva nežēlīgi auksti – biju uzzinājis par naktī atnākušo spēcīgo salnu. Ja būtu tik auksti, ka tas apdraudētu veselību un dzīvību, intuīcija noteikti būtu “ieslēgusi” iepriekšējo dienu pārpūles notrulinātās izjūtas, taču tā ļāva man baudīt naivu vientiesību un bloķēt smadzenēs elementāru jautājumu par sūnu krakšķēšanas iemesliem.

Pārāk liela paļaušanās uz sevi var beigties slikti. Atceros ļoti daudz piedzīvojušā ornitologa Māra Strazda stāstu par to, kā viņš reiz pamatīgi iestiga purvā, kad bija atļāvies domās aizklīst kaut kur tālu, tālu, paļaujoties uz savu pieredzi. Ja nebūtu tuvumā mazas priedītes, ar kuras palīdzību sevi izvilkt ārā, situācija varēja beigties visādi. Latvijā man tiešām bīstamu situāciju nav bijis, taču reiz Austrijā saņēmu brīdinošu mācību par to, ka nevajag kāpelēt pa klintīm bez aprīkojuma un pieredzes. Pēc kāpiena it kā ne pārāk augstā, taču diezgan stāvā kalnā iedams lejup, apmaldījos un atdūros pret stāvu nogāzi. Bailes no augstuma bija zudušas, bet stress par iespējamu netikšanu atpakaļ radīja dziļi iracionālu vilinājumu lēkt no klints lejā. Tiešām, nekāpiet kalnos vienatnē un bez pieredzes, nepierastie apstākļi ar jūsu prātu var izspēlēt murgainus “jociņus”.

Latvijas daba ir salīdzinoši droša un cilvēkam draudzīga. Varbūt tas, ka mūsu senči šeit vai nedaudz uz dienvidiem ir dzīvojuši jau tūkstošiem gadu, ir pielāgojis mūsu ģenētisko kodu, tai skaitā psihi, izdzīvošanai šādos apstākļos kaut kādā zinātniekiem neatšifrējamā veidā. Par to, ka dažādu pasaules reģionu cilvēkiem gēnos ir ierakstīta piemērotība atšķirīgai saules spīdēšanas intensitātei un citām dabas apstākļu īpatnībām, šaubu nav.

Tāpat nav šaubu, ka ilgstoša ceļošana vienatnē sagatavo visdažādākajām situācijām, padara cilvēku emocionāli noturīgāku, spējīgu uzticēties pašam sev.

Ja runā par spēju uzticēties cilvēkiem, tad ceļojumi dabā ir radījuši divējādas izjūtas. Man tie palīdzēja saprast, ka pilsēta drīzāk ir vieta, kur var iemācīties uzticēties cilvēkiem un kur šī uzticēšanās ir pamatota. Tas var šķist pārsteidzoši, jo pilsēta taču ir vieta, kur ir tik daudz svešinieku, valda anonimitāte, zeļ dažādi netikumi, vai ne? Savukārt lauki ir vieta, kur vairojas tautas tikums un tā tālāk. Mana pieredze drīzāk ir mācījusi kaut ko citu.

Tiešām, mēs dzīvojam pārsvarā anonīmā vidē, bet milzīgs daudzums labdabīgu vai vismaz nekaitīgu ikdienas saskarsmes brīžu iemāca, ka varam uzticēties. Daudz sīku pieklājības reveransu, ko izpilda autovadītāji. Civilizācija ir rituāls. Jau gadiem man Rīgā nav bijis nepatīkamas saskarsmes ar cilvēkiem uz ielas, kaut paiets garām ļoti daudziem tūkstošiem.

Lauku vidē varbūtība, ka nejauša satikšanās starp diviem cilvēkiem izvērtīsies nelabvēlīga, ir daudz lielāka. Reiz Skrīveru apkārtnē gāju garām kādai viensētai, vismaz pāris simtu metru attālumā, un nevarēja būt ne runas par ielaušanos privātā teritorijā. Pēkšņi no mājas atskanēja skaļas lamas, draudi nošaut. Kad parunāju ar satraukto personu, paskaidroju pastaigas iemeslu, situācija atrisinājās, taču bija nepatīkami. Nedraudzīgas satikšanās iespēja bieži tiek jau prezumēta. Mūsu lauki un meži ir pilni ar zīmēm “privātīpašums” (OK, izklausās relatīvi nekaitīgi), ir redzēti uzraksti, kas ietver klajus draudus. Zviedrijā ir aizliegts ierobežot cilvēku pārvietošanos dabā, izņemot apstrādātu zemi un personisko dzīves telpu. Pilsēta šajā ziņā ir relatīvi emocionāli draudzīga vide. Anonimitāte nav liels ļaunums. Liela daļa vardarbības upuru cieš no sev pazīstamiem ļaudīm.

Gadās arī groteski absurdas situācijas. 2000. gada jūnijā staigāju pa Alūksnes rajona ziemeļu daļu. Toreiz vēl nebijām Eiropas Savienībā, tātad arī Šengenas zonas nebija. Kaut kur likumos bija teikts, ka, nonākot tuvāk par diviem kilometriem Igaunijas vai Lietuvas robežai, līdzi ir jābūt pasei. Dabā šī robeža bija un ir tik neuzkrītoša, ka esmu tai pārgājis pāri pat nejauši. Taču pases neesamības dēļ tiku aizvests uz robežsargu iecirkni un rakstveidā saņēmu administratīvo sodu – brīdinājumu, mutiski paužot aizdomas par maniem iespējamiem nodomiem izpētīt ceļu stāvokli pierobežā. No nacionālās drošības viedokļa bezjēdzīga darbība, drīzāk sava veida neuzticēšanās rituāls apvidū ar zemu iedzīvotāju blīvumu, ko procedūrā iesaistītie izpildīja ar milzīgu baudu.

Lauku videi nav nekā kopīga ar apgarotu plānprātiņu uzturētajiem romantiskajiem priekšstatiem par laukiem kā latviešu tautas garīguma tinktūru. Varbūt kādreiz bija citādi. Kādreiz mūsu senči dzīvoja saskarsmē ar dabu, taču arī saskarsmē ar daudziem citiem apkārtējiem cilvēkiem. Kādreiz viensētu tīkls pārklāja Latviju kā dzīva sega. No bērnības vēl atceros laikus, kad šī sega, lai arī jau krietni papluinīta, vēl bija dzīva. Šobrīd no tās palikušas vien skrandas.

Ceļojumi dabā ir iemācījuši man lielāku emocionālo noturību, kā arī palīdzējuši izprast to, kā darbojas civilizācija. Paļauties uz sevi var labi iemācīties vienatnē. Iemācīties paļauties uz citiem var sabiedrībā.

Madara Baltiņa

Fitnesa trenere, kopā ar ģimeni dzīvo un strādā Marokā

Vērtīgā mazo lietu summa

Pirms trim gadiem, kad biju sava pirmā bērniņa gaidībās, jau laikus sākām plānot dzemdības – kur un kā to labāk darīt, lai tas nekādā veidā neapdraudētu ne mana, ne bērna veselību. Svarīgi bija arī, lai tas neapstādinātu mūsu biznesu, bija vēl daudzi citi ar loģistiku saistīti iemesli. Tā nu pieņēmām lēmumu, ka bērniņu laidīšu pasaulē Marokā, Agādīrā. Pēc vasaras Latvijā, kur manai grūtniecībai bija sekojuši līdzi ārsti, atgriezāmies Marokā. Pirms tam krietnu laiku biju pavadījusi, pētot un lasot dažādas atsauksmes, viedokļus, ieteikumus un vispār – kāda ir sistēma un noteikumi, laižot bērnu pasaulē ārvalstīs, ne savā dzimtenē. Turpinot izpētes darbus, izveidoju arī dakteru un vecmāšu sarakstu, ar kuriem vēlētos iepazīties. Tā kā pilnīgi tekoši nespējam komunicēt Marokas arābu valodā, viens no mūsu galvenajiem priekšnoteikumiem bija spēja sazināties angliski, kā arī uzticēšanās sajūta, nekoncentrējoties uz dzimumu un vecumu (jāatdzīst, dakteru sieviešu bija visai maz). Ņēmām sarakstu, sarunājām tikšanās ar dakteriem un abi ar vīru devāmies iepazīties.

Gāja kā pa kalniem un lejām. Dažbrīd likās, ka mēģinām paveikt neiespējamo misiju... Mūsu sarakstā bija dakteri, kurus atlasījām pēc valodas prasmēm un pozitīvām atsauksmēm, – tās bija sniegušas angliski runājošās marokāņu vai iebraucēju sievietes. Pilnīgi visi dakteri, mums ienākot kabinetā, uzdeva jautājumu: “Kā varu jums palīdzēt?” Norādot uz manu jau krietni palielo vēderu, teicām, ka gribam šeit, Marokā, laist pasaulē savu bērniņu. 90% no visiem dakteriem tajā mirklī sakrustoja sev priekšā rokas un dziļi iekrita krēsla atzveltnē. Šāda ķermeņa valoda man nepārprotami signalizēja par neieinteresētību, noslēgšanos un to, ka starp mums nevar veidoties uzticība un sadarbība.

Citā tikšanās reizē bija sajūta, ka esam negaidīti atklājuši kādas slēptas lietas, par ko dakteris ir klusējis gadiem ilgi. Gaidot rindā, vīram saku, ka šis dakteris nav marokānis, par to vēsta viņa angļu valoda un izskats. Tiekam kabinetā, un sajūta sākumā ļoti omulīga. Neko ļaunu negribēdama, jautāju, vai viņš ir dzimis un audzis Marokā. Nedaudz aizsvilstoties, šis atcērt, ka jā, lai taču es paskatoties, kāds viņam vārds (Abdeallah). Es uzsmaidu pati sev un saku, ka mūsdienās jau nomainīt vārdu ir ļoti vienkārši. Un turpinu, sakot, ka man viņa angļu valoda šķiet ļoti laba un šis neizklausās pēc Moroccan English akcenta. Šī frāze dakteri nezin kāpēc aizskāra ļoti, ļoti dziļi – viņš burtiski sāka trīcēt, runājot veidojās putas mutes kaktiņos. Pēc tam viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk sarunu beigt, trīsreiz pasakot, kas un cik maksā un, ja mums ir vēl kādi jautājumi, lai zvanot vai arī nākot, kad noliktā diena tuvojas. Sajūta tāda, ka esam atklājuši kādu noziedznieku, kurš pirms gadiem 40 Francijā ir bijis meklēšanā, atbēdzis uz Maroku, nomainījis vārdu, izveidojis privāto klīniku un dzīvo cepuri kuldams. Un te pēkšņi vienā dienā viņa kabinetā ierodas divi eiropieši, kuri sāk izprašņāt par to, kas viņš ir un no kurienes nāk...

Tas viss savā ziņā ir saprotams, jo savu darbību cilvēki balsta uz pieredzi un stāstiem, un tie vēsta, ka “tpu, tpu, tpu” – ja nu kas noiet greizi dzemdībās, tad baltais eiropietis var mani vainot, sekos tiesu darbi un privātklīnikas slēgšana. Tāpēc labāk jau sākumā saku viņiem pieklājīgu “nē”. Neviens mums tieši acīs nepateica, ka nevēlas sadarboties, bet visas viņu darbības par to vien vēstīja.

Mans saraksts jau tuvojās beigām, un līdz pēdējam brīdim nebija atradies neviens dakteris, par kuru es, liekot roku uz sirds, varētu teikt – jā, šim es uzticos, man ir drošības sajūta un patīkami uzturēties viņa klātbūtnē, es gribu laist bērniņu viņa uzraudzībā. Ne tuvu tam. Ceļā pie pēdējā no dakteriem ar vīru runājām, ka iziesim visu sarakstu un, ja nebūs neviena, kurš mums patiks, tad vismaz būs vēl atlicis laiks, lai atgrieztos atpakaļ Latvijā.

Ieejot kabinetā, jau pirmais iespaids bija labs, gaišs. Viņš mūs sagaidīja, pieceļoties kājās, mēs sarokojāmies. Protams, neizpalika jautājums, kā varot palīdzēt. Teicām, ka gaidu bērniņu un novembra beigās tam jānāk pasaulē. Ar šo priecīgo notikumu viņš mūs apsveica un sacīja: “Jūs būsiet labi vecāki.” Un šīs nosacīti “mazās lietas” mums raisīja patīkamu smaidu un vieglumu sejā un sirdī. Atceros mirkli, kad ar vīru saskatījāmies un es klusi sacīju, ka pagaidām man viņš ļoti patīk. Viņš uzdeva jautājumus, nevis mēs uzbāzāmies ar “savu situāciju”. Tiesa, viņa angļu valoda nebija pati labākā, bet to viņš atrisināja, lejuplādējot aplikāciju, kas strādāja kā tulks. Vēl viens sīkums, taču tieši šādu “sīkumu” summa bija radījusi uzticēšanās sajūtu un vēlmi sadarboties. Cilvēks bija ieinteresēts, viņam patiešām rūpēja tas, kā jūtos es, kā jūtamies mēs abi kā topošie vecāki. Un tieši tas atbrīvoja mūs no uztraukuma un raizēm. Tas izveidoja šo uzticību.

Vēl arvien esam pateicīgi šim dakterim – viss noritēja gludi, mums bija vairākas tikšanās, kuru laikā bija sajūta, ka jau sen esam pazīstami. Bērniņš nāca pasaulē sveiks un vesels. Par otrā bērniņa dzimšanas vietu un daktera izvēli jautājumu mums vairs nebija, uzticējāmies savam dakterim. Vēl tagad, ja esam klīnikas tuvumā, ieejam apsveicināties, dakteris ir kļuvis par labu draugu arī mūsu bērniem.

Tā nosacīti “mazas lietas” veido lielo uzticēšanās ainu. Ir jāieklausās sevī, savās sajūtās un jāmēģina izdarīt pareizo izvēli. Tāds ir mūsu pieredzes stāsts par uzticēšanos. Un par šo pieredzi esam ļoti pateicīgi!

Iesūti savu stāstu par uzticēšanās nozīmi

Mēs būtu pateicīgi, ja arī jūs dalītos ar savu pieredzes stāstu, aprakstot kādu situāciju, kas liecina par uzticēšanās nozīmi vai, tieši pretēji, – rāda, cik neparedzamas var būt uzticēšanās sekas.

Lūdzam jūsu pieredzes stāstu iesūtīt līdz 2019. gada 8. janvārim e-pasta adresē uzticesanas@delfi.lv. Vēlams, lai teksta apjoms nepārsniegtu 5000 rakstu zīmes.

Labākos stāstus vai to fragmentus publicēsim uzticēšanās rakstu sērijas kopsavilkuma materiālā, kurā vēlreiz atskatīsimies uz visu sēriju un apkoposim spilgtākās atziņas par uzticēšanās vērtību.