Atpazīsti virsniekus

Izaicini savu atmiņu, atceroties slavenus un ievērojamus latviešu virsniekus!

Spēles noteikumi:
Vienā gājienā spēlētājs var apgriezt tikai divas kartītes.
Spēles mērķis – atrast vienādās kartītes. 

Uldis Brauns

Pulkvedis Fridrihs Briedis (1888–1918)

Fridrihs Briedis 1906. gadā iestājies Pēterburgas Vladimira karaskolā, 1909. gadā to pabeidza podporučika (leitnanta) dienesta pakāpē. Jau karaskolā Briedis bija iecelts virsseržanta amatā. Dienot 99. Ivanogorodas pulkā Daugavpilī, Briedis gatavojās turpināt militāro izglītību Ģenerālštāba akadēmijā, taču Pirmā pasaules kara sākuma dēļ savu nodomu nerealizēja. Jau 1914. gada oktobrī F. Briedi par drošsirdību apbalvoja ar Sv. Annas IV šķiras ordeni. Kara pirmajos mēnešos F. Briedis pašrocīgi organizēja un veica vairākas izlūkoperācijas Karalauču (Kēnigsbergas) apvidū, iegūstot nozīmīgu informāciju par vācu karaspēka izvietojumu. 1915. gada augustā viņš pievienojās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonam, faktiski to apmācot un sagatavojot kaujas darbībai. Komandējot 1. rotu, F. Briedis 29. oktobrī iesaistījās kaujā pie Plakaniem, bet 22. novembrī kaujā pie Veisu mājām. F. Briedis arī izstrādāja taktisko risinājumu Ziemassvētku kauju pirmajai fāzei – vācu aizsardzības līniju pārraušanu, neizmantojot artilērijas sagatavošanās uguni. 1917. gada 28. maijā viņš paaugstināts par apakšpulkvedi un pārņēm 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandēšanu. Jau 17. augustā F. Briedis paaugstināts par pulkvedi. Atgriezies 1. Daugavgrīvas pulkā pēc ārstēšanās, uzreiz tika arestēts, taču izbēdzis no ieslodzījuma un devies uz Iekškrieviju. 1918. gada janvārī Briedis piedalījās Latviešu karavīru nacionālās savienības veidošanā, organizēja sacelšanos Ribinskā pie Volgas. Ticis arestēts, taču tad atbrīvots. 1918. gada 23. jūlijā arestēts vēlreiz, it kā apsūdzēts par līdzdalību “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienībā”, kurā pulkvedim Briedim it kā tikusi uzticēta izlūkošana, pretizlūkošana un antiboļševistiska propaganda latviešu strēlnieku vidū. Līdzdalību šajā organizācijā noliedzis. 1918. gadā Maskavā, Butirku cietumā, naktī no 28. uz 29. augustu nošauts kā kontrrevolucionārās kustības organizators.

Ivars Seleckis

Pulkvedis Jukums Vācietis (1873–1938)

Jukums Vācietis savu militāro karjeru uzsāka, 1891. gadā iestājoties Rīgas unteroficieru mācību bataljonā un gadu vēlāk – Viļņas junkuru skolā, kuru pabeidza 1897. gadā. Tam sekoja dienests Kauņas cietokšņa garnizonā un Rīgas unteroficieru bataljonā, kura sastāvā J. Vācietis, visticamāk, piedalījās 1905. gada revolūcijas demonstrācijas izklīdināšanā Daugavas krastmalā. 1906. gadā J. Vācietis iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā, kuru pēc diviem gadiem beidza, turpinot dienestu Kauņā, Daugavpilī un Grodņā. Pirmā pasaules kara sākumā viņš komandēja 102. Vjatkas pulka bataljonu Austrumprūsijā, bet novembra kaujās pie Varšavas tika ievainots kājā. Ārstējot gūto ievainojumu, no 1915. gada februāra līdz novembrim pasniedza taktiku Viļņas karaskolā. Novembrī Jukumu Vācieti paaugstināja par pulkvedi un iecēla par 5. Zemgales strēlnieku bataljona komandieri. 1917. gada oktobra revolūcijas laikā viņš nostājās lielinieku pusē, tika iecelts par 12. armijas pavēlnieku un uzsāka Sarkanās armijas organizēšanu, vēlāk kļūstot par tās pirmo komandieri. Pilsoņu kara laikā, 1918. gada janvārī, J. Vācieša vadībā veiksmīgi tika apspiesta Dobrova-Musņicka poļu korpusa sacelšanās Baltkrievijā, bet jūlijā Maskavā ar latviešu sarkano strēlnieku palīdzību likvidēta kreiso eseru sacelšanās. Līdz ar Sarkanās armijas iebrukumu Latvijas teritorijā J. Vācieti iecēla par Padomju Latvijas armijas virspavēlnieku. Turot aizdomās par sadarbību ar kontrrevolucionāriem baltgvardiem, J. Vācieti no amata atbrīvoja. Pēc izmeklēšanas Vācieti atbrīvoja un piekomandēja Kara revolucionārajai padomei. Sākot ar 1921. gadu, J. Vācietis strādāja Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā un sarakstīja vairākus strēlnieku vēsturei veltītus darbus. Lai gan vēlējās, tomēr Latvijā pēc kara neatgriezās. 1938. gada 28. jūlijā PSRS Staļina organizētās “lielās tīrīšanas laikā” viņam izpildīja piespriesto nāvessodu.

Hercs Franks

Ģenerālis Pēteris Radziņš (1880–1930)

Pēteris Radziņš militāro dienestu uzsāka 1898. gadā Kauņā, kā brīvprātīgais iestājoties 112. Urālu kājnieku pulkā. Gadu vēlāk viņu nosūtīja uz Viļņas junkurskolu, kuru viņš pabeidza 1901. gadā, turpinot dienestu 24. Simbirskas kājnieku pulkā. Sākoties Krievu-japāņu karam, 1905. gadā viņš tika nosūtīts uz Mandžūriju, kur piedalījās vairākās kaujās. Pēc atgriešanās Krievijas Eiropas daļā P. Radziņš 1907. gadā iestājās un 1910. gadā pabeidza Ģenerālštāba akadēmiju un 1912. gadā tika pārcelts uz Krievijas impērijas Ģenerālštābu kā 38. kājnieku divīzijas štāba adjutants. Sākoties Pirmajam pasaules karam, P. Radziņš kaujās piedalījās jau no augusta. Sākumā pie Komarovas, Varšavas, Ravkas un Lodzas, bet 1915. gada sākumā pie Praštinas Mlavas, vēlāk Šauļiem un Jelgavas. 18. maijā P. Radziņu nosūtīja uz Novogeorgijevas (Modlinas) cietoksni Polijā kā ģenerālštāba nodaļas priekšnieku. Pēc cietokšņa aplenkšanas 5. augustā, izvedot svarīgāko dokumentāciju, ar citiem virsniekiem lidmašīnā evakuējās uz Belostoku. Sekoja dienesta vietas vairāku karaspēka daļu štābos, līdz 1918. gada februārī Besarābijā Radziņš izformēja sev pakļautās vienības un nonāca Rumānijā, iestājoties Ukrainas hetmaņa Skoropadska formētā armijā kā ģenerālštāba organizācijas-apmācības daļas priekšnieks. Pēc hetmaņa krišanas pārgāja uz Ukrainas Tautas Republikas armiju ģenerālštāba priekšnieka palīga amatā. Pēc šīs armijas sakāves 1919. gada septembrī P. Radziņš devās uz Varšavu, kur viņu uzmeklēja Latvijas delegācija. P. Radziņš Latvijā atgriezās vissaspringtākajā brīdī – Rietumkrievijas brīvprātīgo armija jeb Bermonta armija uzsāka uzbrukumu Rīgai, un tikai veiksmīga apstākļu sakritība neļāva pilsētu zaudēt. Atrodoties armijas virspavēlnieka štāba amatā, pulkvedis P. Radziņš vadīja kaujas pie Rīgas un Zemgales atbrīvošanu, ka arī Latgales atbrīvošanas operāciju. 1920. gada oktobrī viņš atvaļinājās, vienlaicīgi intensīvi sākot akadēmisko karjeru, izglītojot topošos Latvijas armijas virsniekus. Viņa zināšanas un izpratne par militārās, ekonomiskās un politiskās jomas mijiedarbību bija fenomenāla. No 1924. līdz 1928. gadam viņš atgriezās dienestā kā armijas komandieris. Diemžēl intelektuāli smagais darbs, kara laika atstātās sekas uz veselību, kā arī kreisi noskaņoto politiķu intrigas noveda pie priekšlaicīgas nāves 1930. gada 8. oktobrī.

Laima Žurgina

Voldemārs Oskars Edmunds Ozols (1884–1949)

V.Ozols dzimis Vitebskas guberņā, bērnībā dzīvojis Maskavā, bet vēlāk Rīgā, jau padsmitnieka gados strādāja dažādus palīgdarbus celtniecībā un čuguna lietuvē, bet vēlāk – par dzelzceļa strādnieku. 1904. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un 1. septembrī Krievijas impērijas armijā, lai kļūtu par virsnieku. V.Ozols 1914. gadā ar izcilību beidza Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju. Viņš noraidīja iespēju palikt Ģenerālštāba akadēmijā ka pasniedzējs un tika nosūtīts uz Kaukāza kara apgabalu, kur vadīja operācijas pret Osmaņu impēriju, organizēja un komandēja pirmās armēņu nacionālās vienības, izceļoties ar personīgu drosmi. Kādu laiku nodienējot Rietumu frontes 4. armijā, 1916. gada februārī pēc paša pieprasījuma tika pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām, kuru sastāvā plānoja Ziemassvētku kaujas operāciju, kurā pats arī aktīvi ņēma dalību un piedzīvoja gāzu uzbrukumu. 1917. gada marta beigās V. Ozolu ievēlēja par “Iskolatstrel” priekšsēdētāju, bet jūlijā viņš no šī amata atsacījās. V. Ozols kaujās pie Inčukalna tika ievainots – ārstējoties Pēterburgā, viņš plānoja reorganizēt latviešu strēlnieku vienības, izveidojot korpusu. Lai gan plāns guva atbalstu, Oktobra revolūcijas dēļ tas vairs nebija izpildāms. Izejot cauri dažādajiem Pilsoņu kara notikumiem, V. Ozols 1918. gada 5. decembrī ieradās Igaunijā. Decembra beigās un janvāra sākumā viņš izteica vēlmi pievienoties latviešu daļām, bet tika atraidīts, vēl vairāk, viņu apcietināja. Vēlāk, pēc atbrīvošanas, apzinoties, ka Latvijas valstij viņš nav vajadzīgs, V. Ozols iestājās Igaunijas dienestā, kurā organizēja Ziemeļlatvijas brigādes daļas, kā arī pats piedalījās kaujās pret lieliniekiem un vēlāk pret vāciešiem. 1921. gadā V. Ozols kādu laiku kā militārais padomnieks konsultēja Lietuvas armiju. Savas politiskās aktivitātes un Latvijas valdībai neskaidrās pozīcijas dēļ V. Ozolu nelabprāt gribēja iesaistīt Latvijas aizsardzības stiprināšanā. Šīs attieksmes sekas, visticamāk, ir V. Ozola nokļūšana padomju izlūku acīs un savervēšana padomju dienestā. 1934. gada maijā, V. Ozolam atgriežoties Latvijā, viņu arestēja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, to pamatojot ar aizdomām par apvērsuma gatavošanu. 1935. gadā viņš tika uz mūžu izraidīts no Latvijas. Dzīvojis Lietuvā, pēc tam Francijā, Parīzē, no kurienes jau novembrī devies uz Spāniju un stājies Republikāņu armijas rindās kā galvenais padomnieks štāba operatīvajā daļā. Kara noslēgumā V. Ozols pārcēlās uz Franciju, kur Otrā pasaules kara gados darbojies Francijas pretošanās kustībā. Pēc kara beigām V. Ozols ar ģimeni atgriezās Rīgā, kur strādāja par pasniedzēju kartogrāfijā un ģeodēzijā. Miris 1949. gadā.

Ansis Epners

Ģenerālis Hugo Rozenšteins (1892–1941)

Pēdējā Latvijas armijas štāba priekšnieks karjeru sāka, līdzīgi kā daudzi citi, – brīvprātīgi iestājoties Krievijas impērijas armijā. Taču, kara sākumā nokļūstot frontē, viņš kā perspektīvs karavīrs tika nosūtīts uz kara skolu virsnieka dienesta pakāpes iegūšanai. Sekoja strauja karjera, līdz 1917. gada decembrī, pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, H. Rozenšteins atvaļinājās un atgriezās Latvijā. Viņš bija starp pirmajiem, kas stājās Latvijas pagaidu valdības spēku rindās. 1919. gada 16. janvārī kaujā pie Lielauces H. Rozenšteinu smagi ievainoja un nosūtīja ārstēties. Atveseļošanās process bija smags, un H. Rozenšteins tika atzīts kā frontes dienestam nederīgs. Dienējis armijas štāba Operatīvās daļas Izlūkošanas nodaļā un 1920. gada beigās bijis arī kara aģents Vācijā, H. Rozenšteins tika gatavots armijas štāba vajadzībām un bija pasniedzējs Augstāko virsnieku kursos. Pabeidzis Čehoslovākijas Kara akadēmiju un ieguvis bataljona un pulka komandēšanas pieredzi, H. Rozenšteins 1935. gadā kļuva par Augstākās kara skolas priekšnieku. Viņa vadībā tika apmācīti bataljonu un pulku komandieri, kā arī karaspēka daļu štāba virsnieki. Atzīmējami ir viņa sarakstītie darbi, uz kuru bāzes 30. gadu beigās tika veidota Latvijas armijas doktrīna. Brīdī, kad Padomju Savienība pieprasīja atļaut Latvijas teritorijā izvietot Sarkanās armijas bāzes, H. Rozenšteins pārņēma Armijas štāba vadību. Dažu mēnešu laikā tika pārstrādāti Latvijas aizsardzības plāni, reorganizēta mobilizācijas sistēma. Pēc H. Rozenšteina iniciatīvas 1940. gada pavasarī Latvijas armijā notika paaudžu maiņa – virsnieki, kurus viņš bija apmācījis un kuru īpašības zināja, kļuva par bataljonu un pulku komandieriem. Diemžēl reformas realizēšanai laika pietrūka. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas 30. jūlijā viņš tika atvaļināts no dienesta un 29. augustā apcietināts. Kā bijušais štāba priekšnieks viņš padomju drošības dienestu ieskatā bija svarīga persona. Pēc nepilna gada, 1941. gada 30. jūlijā, viņam tika izpildīts nāvessods.

Biruta Veldre

Kapteinis Miervaldis Ādamsons (1910–1946)

Miervaldis Ādamsons dzimis latviešu ģimenē Ukrainā, 1920. gadā ar brāļiem atgriezies Latvijā, dzīvojis Cēsīs, Miervaldis Ādamsons 1927. gadā iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu teoloģiju. Tomēr studijas viņš ilgi neturpināja, universitāti pameta un devās piedzīvojumos, kādu laiku strādājot tirdzniecības flotē un šādi apceļojot pasauli. Pēc konflikta ar kuģa kapteini Miervaldis iestājās Francijas Ārzemnieku leģionā un 6 gadus dienēja Marokā un Tunisijā, kur piedalījās smagās kaujās ar arābiem. Līgumam beidzoties, M. Ādamsons atgriezās Latvijā, kur viņam draudēja sods par izvairīšanos no obligātā militārā dienesta. 1935. gadā viņš uzsāka dienestu 4. Valmieras kājnieku pulkā, bet vēlāk dienēja kā virsdienesta karavīrs 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Straujā rakstura dēļ viņš bija spiests dienestu pamest.
Otrā pasaules kara sākumā M. Ādamsons brīvprātīgi pieteicās 26. Tukuma policijas bataljonā, kura sastāvā viņu nosūtīja uz Minskas apkārtni veikt pretpartizānu operācijas. Iefiltrējoties partizānu rindās, viņam izdevās atklāt informācijas noplūdi no vācu štāba. 1943. gadā bataljonu pārdislocēja uz Ļeņingradas fronti un iekļāva topošā Latviešu leģiona 2. brigādē (vēlākajā 15. divīzijā). 1943. gada septembrī M. Ādamsonu smagi ievainoja, viņš vienā acī zaudēja redzi. Nedaudz apārstējies, viņš atgriezās frontē un 1944. gadā atkal tika ievainots. Pēc ārstēšanās Vācijā viņu atzina par dienestam nederīgu, tomēr viņš to apstrīdēja un pierunāja vadību ļaut viņam turpināt dienestu. Komandējot 19. divīzijas 44. pulka 6. rotu, viņš saņēma kapteiņa dienesta pakāpi. Kaujās pie Lestenes Vanagu mājām viņa komandētā rota diennakts laikā 7 reizes atsita padomju spēku uzbrukumu. Par šīm kaujām viņš saņēma Bruņinieka krustu, kas ir augstākais Vācijas militārais apbalvojums. Iegūstot kārtējo ievainojumu, M. Ādamsons gandrīz pilnībā zaudēja redzi. Neskatoties uz to, viņš izvairījās no ārstēšanas un atkal devās uz fronti. Klīda leģendas, ka no daudzo ievainojumu šķembām pat kompass viņa rokās nerādot pareizi. 1945. gada maijā vācu armijai kapitulējot, viņš atsacījās evakuēties uz Vāciju un tos, kuri devās prom, dēvēja par gļēvuļiem. Padomju gūstā viņš devās kā vācietis – tika nosūtīts uz Murmanskas niķeļa raktuvēm, bet 1945. gada ziemā kopā ar dažiem vācu karavīriem mēģināja bēgt uz Somiju, bet tika noķerts, un par dzimtenes nodevību padomju vara viņam 1946. gada 23. augustā Rīgā izpildīja nāvessodu.

Juris Podnieks

Majors Ernests Laumanis (1908–1968)

Ernests Laumanis dienestu uzsāka brīvprātīgi, 1928. gadā iestājoties Kara skolā Rīgā. Turpinājis dienēt vairākās Latvijas armijas vienībās, viņš 1939. gada aprīlī dienestu atstāja, lai vadītu Nīgrandes kaļķu cepli. Sākoties karam, E. Laumanis vadīja latviešu pašaizsardzības vienības Liepājā, bet vēlāk iestājās 21. Liepājas policijas bataljonā un cīnījās frontē pie Ļeņingradas. Sekoja dienests Volhovas frontē un vairāki apbalvojumi. 1944. gada rudenī viņam uzticēja komandēt 19. fizilieru bataljonu, pateicoties kuram vairākkārt tika stabilizētas bīstamas situācijas frontē. Bataljons par leģendu kļuva Kurzemes cietoksnī 1944. gada rudenī, kad tobrīd vēl kļuva par pēdējo 19. divīzijas rezervi, kuru izmantoja vissmagākajos frontes iecirkņos, lai dzēstu “ugunsgrēkus” – pretinieka iebrukumus pozīcijās. Šī iemesla dēļ vienību dēvēja arī par “ugunsdzēsējiem”. Viņš saņēmis arī vienu no augstākajiem apbalvojumiem – 1945. gada 5. martā viņam piešķīra Armijas goda sarakstu sprādzi. Pēc kara kādu laiku viņš slēpās Kurzemes mežos. 1946. gadā Laumani notiesāja un izsūtīja uz Vorkutu, 1955. gadā viņš atgriezās, bet divus gadus vēlāk viņu par pretpadomju izteikumiem otrreiz izsūtīja – uz Mordoviju. E. Laumanis miris 1968. gadā Rīgā.

Aloizs Brenčs

Majors Pēteris Lapainis (1897–1990)

Pirmā pasaules kara gados Pēteris Lapainis iesaukts Krievijas impērijas armijā un nonācis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, P. Lapainis pabija Nāves salā, piedalījās gan 1916. gada Ziemassvētku kaujās, gan 1917. gada septembra kaujās pie Mazās Juglas. Izrādītā varonība tika novērtēta arī vadības acīs. P. Lapaini paaugstināja, un viņam piešķīra Svētā Jura III un IV šķiras krusta apbalvojumus. Armijai atkāpjoties uz Krieviju, P. Lapainis iestājās Sarkanajā armijā un par dalību kaujās saņēma Sarkanā karoga ordeni – tobrīd augstāko apbalvojumu Padomju Krievijā. 1919. gada sākumā P. Lapainis no Sarkanās armijas dezertēja un 11. jūnijā pārnāca Latvijas Pagaidu valdības spēku rindās. Dienot 6. Rīgas kājnieku pulkā, par 1920. gada 22. marta kauju pie Kosaņecas sādžas P. Lapainis saņēma III šķiras Lāčplēša kara ordeni. Latvijas brīvības cīņām noslēdzoties, P. Lapainis iestājās Kara skolā un turpināja dienestu dažādās Latvijas armijas daļās. Pēc Latvijas okupācijas P. Lapaini 1941. gada 12. janvārī atvaļināja. Tomēr 1943. gada sākumā P. Lapaini mobilizēja un iecēla par 15. divīzijas 15. fizilieru (izlūku) bataljona komandieri. Bataljonu komandējot, viņš piedalījās kaujās pie Opočkas un Veļikajas upes, par ko saņēma vācu Dzelzs krusta 1. un 2. šķiras apbalvojumus. Kara beigās P. Lapainis nokļuva padomju gūstā, tika notiesāts ar 20 gadu ieslodzījumu, to izciešot Karagandas un Spaskas darba nometnēs, no kurām atgriezās 1960. gadā.

Imants Brils

Pulkvedis Kārlis Aperāts (1891–1944)

Kārlis Aperāts dienestu uzsāka 1915. gada septembrī, brīvprātīgi iestājoties Krievijas impērijas armijā. Nākamā gada vasarā viņš pārnāca uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu, kura sastāvā piedalījās vairākās kaujās, pēc kurām tika paaugstināts par apakšvirsnieku. Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos viņš iestājās 1918. gada 15.decembrī. Dienot Cēsu rotā kā sakaru komandas komandieris, viņš ieguva pirmo virsnieka, leitnanta, dienesta pakāpi. Kaujā pie Moļņiku ciema Latgales atbrīvošanas operācijas laikā zem pretinieka uguns viņam izdevās pieslēgties ienaidnieka telefona līnijai, iegūstot svarīgu informāciju par pretinieka virzību. Pēc kara viņš turpināja dienestu Latvijas armijā dažādās sakaru vienībās. Pēc Latvijas okupācijas viņš turpināja dienestu 24. teritoriālajā strēlnieku pulkā. Padomju 1941. gada represijas viņu neskāra, un, sākoties karam, viņš ar sev padoto Sakaru bataljonu, paņemot ieročus, transportu un sakaru iekārtas, uzsāka partizānu gaitas un izveidoja ap 2000 vīru lielu grupu “Dzimtenes sargi”, nodrošinot kārtību Cesvaines, Gulbenes un Alūksnes apriņķī. Vācijas spēkiem formējot latviešu policijas bataljonus, K. Aperāts brīvprātīgi pieteicās un 1942. gadā kļuva par 26. Tukuma policijas bataljona komandieri. Sekoja dienests 2. latviešu brigādē un 15. divīzijā. 1944. gada jūlijā, atkāpjoties no Veļikajas, K. Aperāta vienībām pievienojās citu vienību daļas, izveidojot tā saukto Aperāta kaujas grupu 850 vīru sastāvā. Atkāpjoties uz Zilupes krastiem, kaujas grupa nokļuva divu Sarkanās armijas divīziju ielenkumā. 16. jūlijā K. Aperātu smagi ievainoja. Apzinoties, ka būs traucēklis saviem karavīriem, viņš komandēšanu nodeva adjutantam majoram Vilim Hāzneram un, lai nekristu pretinieka gūstā, izdarīja pašnāvību.

Gunārs Piesis

Oskars Kalpaks (1882–1919)

1903. gadā Oskars Kalpaks brīvprātīgi iestājās karadienestā.1903. gada 18. janvārī viņu ieskaitīja Krievijas armijas 10. divīzijas 40. Kolivaņas pulka 10. rotā. 1905. gadā viņš devās uz Irkutsku, kur veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus junkuru skolā un to absolvēja 1908. gadā. Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada augustā O. Kalpaks nokļuva krievu–austriešu frontē Galīcijā. Turpmākajos gados viņš piedalījās kaujās arī Austroungārijā, Polijā un Rumānijā.
Demobilizējies no Krievijas armijas, 1918. gada rudenī O. Kalpaks atgriezās Vācijas armijas okupētajā Rīgā. 1918. gada 31. decembrī K. Ulmaņa Pagaidu valdība viņu iecēla par Landesvēra latviešu vienību komandieri. 1919. gada 3. janvārī O. Kalpaks kopā ar sev uzticīgajiem karavīriem devās uz Jelgavu un 5. janvārī izdeva pavēli, apvienojot sev pakļautās vienības 1. latviešu atsevišķajā bataljonā. Viņš vadīja latviešu bataljona vienības kaujās pie Lielauces, uzbrukumā Skrundai un aizsargājot Ventas krastus. 1919. gada 25. janvārī viņa karavīri ieņēma Rudbāržu un Lēnes muižas. Liepājā un Grobiņas apriņķī tika veikta mobilizācija, kas bataljonu papildināja līdz 600 vīriem. O. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. 1919. gada 3. martā sākās vācu–latviešu spēku uzbrukums lieliniekiem, un tā gaitā 6. martā pārpratuma dēļ notika apšaude starp latviešu rotām un vācu Borkes bataljonu, kuras laikā O. Kalpaks guva ievainojumus un gāja bojā.

Rūta Celma-Kello

Mārtiņš Hartmanis (1882–1941)

Mārtiņš Hartmanis no 1905. līdz 1908. gadam mācījās Viļņas karaskolā, pabeidza to podporučika pakāpē. 1913. gadā viņš iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. Tomēr jau pēc pirmā kursa pabeigšanas M. Hartmanim bija jādodas uz fronti, jo bija sācies Pirmais pasaules karš. Viņš nonāca pretinieka gūstā, no kura Latvijā atgriezās 1918. gadā. 1919. gada jūnijā viņš tika iecelts par Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieku, augustā organizēja armijas virspavēlnieka štāba operatīvo daļu. 1919. gada oktobrī Hartmanis tika paaugstināts pulkveža-leitnanta pakāpē, 1922. gadā iecelts par Galvenā štāba operatīvās daļas priekšnieku. Kā pirmais no Latvijas virsniekiem 1924. gadā viņš absolvēja Francijas kara akadēmiju. 1924. gadā M. Hartmanis tika paaugstināts pulkveža pakāpē, bet 1929. gadā viņam piešķīra ģenerāļa pakāpi. 1934. gada februārī M. Hartmanis iecelts par armijas štāba priekšnieku, bet no 1939. gada oktobra – par armijas komandiera sevišķu uzdevumu ģenerāli. 1940. gada oktobri viņu atvaļināja no armijas. Tā paša gada decembrī Hartmanis tika arestēts un aizvests uz Krieviju. 1941. gadā Maskavā viņam piespriests nāves sods, kas izpildīts 1941. gada 27. jūlijā.

Aivars Freimanis

Rūdolfs Bangerskis (1878–1958)

Karavīra gaitas Rūdolfs Bangerskis sāka, brīvprātīgi piesakoties Rīgas instruktoru mācību bataljonā, nesasniedzis pat astoņpadsmit gadu vecumu. Krievijas impērijas armijas sastāvā viņš piedalījās Krievijas–Japānas karā, 1904. gada rudenī nonāca Mukdenā, jau pēc dažām dienām frontē pie Šahē upes. Krievu karaspēks tika sakauts pie Mukdenas un atkāpās uz Hārbinu. Tomēr drīz tika noslēgts miera līgums, un R. Bangerskis Latvijā varēja atgriezties 1905. gada revolūcijas laikā. Pirmā pasaules kara laikā viņš bija 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona komandieris un par varonību Ziemassvētku kaujās apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Pēc revolūcijas Krievijā viņš kādu laiku cīnījās Kolčaka armijā. Pēc Kolčaka armijas sakāves R. Bangerskis no Tālajiem Austrumiem caur Franciju 1921. gada nogalē atgriezās dzimtenē.1924. gada janvārī viņu iesauca Latvijas armijā un uzdeva komandēt Kurzemes divīziju un veikt Liepājas komandanta pienākumus. Tajā pašā gadā R. Bangerskis tika iecelts par kara ministru. 1925. gadā viņu paaugstināja par ģenerāli. Par nopelniem strēlnieku kaujās viņu apbalvo ar 3. šķiras Lāčplēša ordeni. 1936. gadā viņš tika atvaļināts no dienesta, tomēr 1943. gadā iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru. Pēc kara neilgu laiku R. Bangerskis atradās angļu gūstā Vācijā, bet pēc tam atbrīvots. Miris autokatastrofā Vācijā 1958. gadā.

Attēli:

No Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma

No Latvijas Kara muzeja krājuma

No Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Pulkveža Brieža uzvaras gājiens

Kā Fridriha Brieža izcilās plānošanas spējas atnesa nozīmīgas uzvaras latviešu strēlniekiem.

Pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks

Strēlnieku komandiera pulkveža Jukuma Vācieša ceļš no Jaunmuižas līdz Maskavai.

Ģenerāļa grāmatas

Ieskats ģenerāļa Pētera Voldemāra Radziņa bibliotēkā.