KINODZEJOĻI

Dokumentālā kino valoda, izaicinājumi un attiecības ar varu režisoru un pētnieku skatījumā.

Kustīgā fotogrāfija

Operators Valdis Kroģis
“Lai gan, virspusēji skatoties, kino un fotogrāfija ir ļoti tuvas mākslas, starp tām plešas milzīgs bezdibenis. Padarīt fotogrāfiju kustīgu nozīmē ne tikai krasi pastiprināt tās līdzību dzīvei, bet vienlaikus arī iznīcināt fotogrāfijas būtību, izjaukt dīvaino aizslīdošā mirkļa fiksāciju, kas ļauj varmācīgi apstādināt laika plūsmu un atrast tur kaut ko slēptu, noķeramu, kaut ko tādu, ko kustība izkliedē un pazudina.”


Mihails Jampoļskis par Hercu Franku grāmatā “Uz sliekšņa atskaties”, 14. lpp.

Slēpta būtība

“Mūžīgā mīkla – kā no reālās dzīves izkalt mākslinieciskus tēlus, neizkropļojot šo dzīvi… Kā pamodināt šķietami visparastākajās lietās un parādībās to virspusējam skatienam slēpto būtību, šo lietu un parādību saikni ar milzīgo pasauli… Katrā mākslas veidā, un dokumentālais kino nav izņēmums, ir sava maģija, savi valodas noslēpumi, un es pieļauju, ka mūsu kinovalodas resursi un to iespējamās kombinācijas ne tuvu nav izsmeltas. Lūk, kāpēc mani, lai arī par ko būtu topošā filma, paralēli tēmai vienmēr interesē arī šie valodas noslēpumi. Ne jau filmēšanas tehnikas līmenī, tā ir ābece, bet gan tajā līmenī, kur sākas kino domāšanas iespējas apjēgt dzīves organiku un dramatismu.”

Kinorežisors un scenārists Hercs Franks grāmatā “Uz sliekšņa atskaties”, 19. lpp.

Attēls un vārds

“Vārds, visu veidu runātais teksts kļuva par būtisku problēmu pasaules modernajā kino pēc Otrā pasaules kara – bieži tieši teksts bija tas, kas filmām uzspieda teatralitātes vai literārisma zīmogu, īpaši traucējot tiem virzieniem, kas tiecās rādīt “dzīvi, kāda tā ir”. Arī Rīgas stila filmās vērojama tendence vairīties no teksta [..]. Vārds bija bīstamāks par smaidu vai asaru – to varēja ieprotokolēt un pavērst pret tevi pašu. Tomēr tikai dažās filmās (piemēram, “Baltie zvani”, “Kuldīgas freskas”, “235 000 000”) izdevās atteikties no teksta pavisam, jo vārds bieži kļuva par ideoloģisko argumentu, lai filma vispār varētu tapt. Respektīvi, viss, kas bija vajadzīgs varai, tika pateikts tekstā (piemēram, cik daudz devusi kolhozu iekārta, cik skaisti ir jaunie ciemati, cik daudz naudas saņems zvejnieki utt.), tikmēr attēlam ļaujot dzīvot savu – brīvu un modernu – dzīvi.”

Kino zinātniece Inga Pērkone grāmatā “Tu, lielā vakara saule!”, 40.–41. lpp.

Pilsētas seja 

Jaunajā īsmetrāžas mākslas filmā (“Baltie zvani”) ir divi galvenie varoņi. Viens no tiem ir pilsēta, kuras seju nosaka vecpilsētas jumtu kores un celtņu lielie kausi, kuras balsi veido pāļu dzinēja troksnis un baložu dūkošana. Otrs filmas varonis – tā ir maza meitenīte ar ziediņiem – pati uz pilsētas darba dienas fona gaiša un trausla kā ziediņš. Ar viņas acīm skatīta, mūsu priekšā nostājas, liekas, tik labi pazīstamā Rīga. Taču šoreiz mēs to redzam jaunā gaismā – tādu, kas palīdz glabāt un piepildīt cilvēku – pat pašu vismazāko – sapņus. Liekas, filmā nekas nenotiek. Un tomēr. Pārsimt metru garā lente, kurā netiek izrunāts ne vārds, spēj sagādāt skatītājam gaišu prieku. Un tas ir pats svarīgākais.  

Varbūt tāds žanrs oficiāli nav atzīts, bet “Baltos zvanus” gribētos nosaukt par kinodzejoli. 

Anonīms autors rakstā “Kinodzejolis par lielo pilsētu un meitenīti ar ziediņiem”. Liesma, Nr. 2, 1962.

Sarkani

“Lomi” bija skaista filma. Tajā daudz kas tika parādīts citādāk, nekā tajā laikā ierasts. Dzīves pētīšana varbūt neizdevās īsti analītiska, tomēr šai filmai – pietiekama, kaut gan vide bija atvērta – viss, kas notiek ostā vai jūras krastā, ir redzams un filmējams. Tā nav iestāde, kurā nevar tikt iekšā. 

Mums šausmīgs skandāls sanāca ar studijas laboratoriju. Nesapratām, kāpēc dažreiz brāķē mūsu materiālu. Beidzot kļuva skaidrs – tāpēc, ka zvejniekiem ir sarkanas sejas un tas neatbilst toreizējiem gostiem (valsts standartiem).

Kad filma bija gatava, nācās rakstīt paskaidrojumu Maskavas laboratorijai, ka zvejnieku sejas ir dabiski sarkanas un tad, kad saule lec vai riet, tās kļūst sevišķi spilgtas. Mēs neko negrimējām, neko nelabojām. Viņi izlasīja un piekrita – ja ir sarkani, tad sarkani, viss kārtībā!”

Ivara Selecka atmiņas grāmatā "Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino"

Ar laiku

“Dokumentāli kadri, pat visparastākie, gadu gaitā nobriest tāpat kā vīns un kļūst arvien vērtīgāki.”

Kinorežisors un scenārists Hercs Franks grāmatā “Uz sliekšņa atskaties”, 19. lpp. 

KKadri no Aloiza Brenča filmas "Mana Rīga" (1960).

Avoti:

Hercs Franks. Uz sliekšņa atskaties: dažādu gadu publikācijas, no krievu valodas tulkojusi Kristīne Matīsa. Rīga, Mansards, 2011.

Inga Pērkone. Tu, lielā vakara saule! Esejas par modernismu Latvijas filmās. Rīga, Neputns, 2013.

Inga Jēruma. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Teksts: Maija Selecka, Ivars Seleckis, Ivara Selecka fotogrāfijas. Rīga, Neputns, 2009.

Anonīms autors. Kinodzejolis par lielo pilsētu un meitenīti ar ziediņiem. Liesma, Nr. 2, 1962.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Atceries dokumentālistus

Pārbaudi savu atmiņu un atpazīsti Rīgas dokumentālā kino skolas meistarus.

Vaidelotes filmu vakars

Latviešu dokumentālās filmas, kas jāredz un jāzina.

Iemūžināts

Leģendāras dokumentālās filmas, kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā.

235 000 000 seju

Kā tapa viena no vērienīgākajām filmām Latvijas dokumentālā kino vēsturē.