Agris Bitāns: Gandrīz atbilde jeb ko vajag Latgalei?  (105)

Lielās bildes kontekstā

Sākuma jautājums ir par to, vai mēs mākam diskutēt tā, kā tas pieņemts demokrātiskā valstī, vai arī darām to tā, kā tas ir pieņemts totalitārā valstī. Kas ir raksturīgs totalitārai sistēmai? Pirmkārt, tas, ka ir tikai divi viedokļi – mans un nepareizais. Un otrkārt, cik ļoti viegli saliekam "etiķetes" par to, kas ir kas un kāds, neuzklausot šo personu vai grupu. Ceru, ka pa šiem 30 gadiem esam gājuši uz priekšu.

Skaidrs, ka administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir vajadzīga. Un tā skar arī Varakļānu novada likteni. Tāpat ir skaidrs, ka reformas reti apmierina pilnīgi visus, jo saduras dažādas izpratnes un intereses. To var redzēt ne tikai saistībā ar Varakļānu novadu. Tādēļ liela nozīme ir procesam, viedokļu noskaidrošanai un visu "par" un "pret" izvērtējumam. Diemžēl, šī daļa reformas procesā izpalika. Par to man nācās pārliecināties personīgi 2019.gada 28.novembra tikšanās reizē ar VARAM pārstāvi Varakļānos. Sausais atlikums no tur dzirdētā: 1) iepriekšējā reforma bija nepareiza un tas jau bija redzams uzreiz, 2) šī būs labāka, 3) kāpēc būs labāka, tāpēc, ka mēs tā domājam, 4) mēs neko neplānojam mainīt. Vai tā ir veiksmīga komunikācija, ar kuru var pārliecināt sabiedrību, ka ar ATR viss būs kārtībā?

Tā kā no valsts puses komunikācija nav noritējusi veiksmīgi, tad mums ir jāveic diskusija par ATR un Varakļānu novadu šajā kontekstā publiskajā telpā. To visu vajadzēja izdarīt agrāk, bet labāk vēlu, nekā nekad!

Ne vienmēr vienkāršošana ir pareizais ceļš

Jautājums attiecībā uz Varakļānu novadu nav tik vienkāršs, kā to mēģina pasniegt – kuram novadam – Rēzeknes vai Madonas to pievienot? Jautājums ir par Latgales un citu kultūrvēsturisko novadu nozīmi un attiecīgi administratīvo nedalāmību. Šis jautājums ATR sakarā tika piemirsts un vēl aizvien tiek nepamatoti ignorēts.

Tādēļ jautājums nav par to, ka kāds zina, kas ir labāk varakļāniešiem, bet gan par to, kas ir labāk Latgalei. Uz šo jautājumu atbilde aizvien nav sniegta. Tāpat, kā uz jautājumu par to, kas būtu labāk Kurzemei, Zemgalei, Sēļzemei (Sēlijai) un Vidzemei. ATR notiek tā it kā šo Latvijas kultūrvēsturisko novadu nebūtu vai tie nav svarīgi. Administratīvā reforma ir balstīta uz identitātes apziņu. Ja kultūrvēsturiskajam iedalījuma nav nekāda sakara ar administratīvo, tad pasludinām Latviju par vienu pašvaldību un būs vēl lielāka administratīvā aparāta izmaksu ekonomija. Paldies Valsts prezidentam, kurš saprot lokālās identitātes nozīmi piederības un patriotisma veidošanā un mēģina labot šo absurdu.

Tādēļ ir likumsakarīgs jautājums par to, vai Varakļānu novads ir Latgalē vai Vidzemē? Jānorāda, ka Varakļānu novada pievienošana Rēzeknes novadam nav vienīgā alternatīva. Savulaik 2019.gadā un arī iepriekš tika izvirzītas vairākas idejas par patstāvīga Varakļānu novada izveidošanu ar citām blakus esošajām pašvaldībām, kā piemēram, Dekšāru, Riebiņu novada Sīļukalna, Madonas novada Barkavas un Krustpils novada Atašienes pagastiem. Tā kā ir vēl citas iespējas. Vismaz diskusijai.

Par vispārzināmām lietām, kas tādas var nebūt

Vai tiešām padomju varas pieņemtā lēmuma par Varakļānu pievienošanu Madonas rajonam turpināšana ir loģiska, kad esam atjaunojuši savu valsti? Ja tic VARAM ministra norādei uz pētījumu, kas ir ATR pamatā, tad saimnieciskā un ekonomiskā dzīve varakļāniešiem starp Rēzekni un Madonu šobrīd ir sadalīta 50 un 50. Līdz ar to, norāde par Varakļānu novada ciešo saiti ar Madonu varētu nebūt tik pamatota. Vai nevajadzētu ņemt vērā, piemēram, Dekšāres pagasta sabiedriski aktīvo iedzīvotāju lūgumu vairāku gadu garumā, likvidēt padomju varas politikas sekas un izmantot šo ATR, lai apvienotos ar Varakļānu novadu?

Vai mēs varam atsaukties uz Varakļānu iedzīvotāju pārliecinošo izvēli? Arguments par 84 % izklausās iespaidīgi, bet ... tas neatbilst patiesībai, jo šis cipars neapliecina visu Varakļānu iedzīvotāju viedokli! Kāpēc? Tāpēc, ka pēc pašu aptaujas veicēju datiem, no balsstiesīgo skaita 2693 iedzīvotājiem, aptaujā piedalījās 1107, t.i., 41 % - mazā kā puse! Un izrēķinot no šiem balsojušajiem 84% sanāk, ka tikai nepilni 35 % no novadā reģistrētajiem iedzīvotājiem pauda savu izvēli par labu Madonas novadam. Arī tas ir vērā ņemams skaitlis, bet, vai tas tiešām liecina par pārliecinošo Varakļānu novada iedzīvotāju vairākuma viedokli? Varbūt vajadzētu sarīkot atbilstošu iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanu, pirms tam dodot iespēju sabiedrībai izskaidrot visu iespēju "par " un "pret". Taču šāda iespēja netika nodrošināta un diemžēl plašākas iespējas skaidrojošajam darbam pirms aptaujas netika dots.

Bet pat, ja Varakļānu novada iedzīvotāju vairākums būtu nobalsojis par Varakļānu novada iekļaušanu Madonas novadā, tas nenozīmē, ka automātiski tas būtu tur jāiekļauj. Jo tas nozīmētu "atdalīšanos" no Latgales. Ja patiešām nospiedošais varakļāniešu vairākums būtu izteicis gribu mainīt savu kultūrvēsturisko piederību, tad būtu jārīko Latgales referendums, kaut vai aiz cieņas pret Latgales latviešu 1917.gada 27.aprīļa (pēc vecā stila) kongresa lēmumu. Lēmumu, kas bija latviešu kā valstsnācijas un Latvijas kā nacionālas valsts aizsākums. Šī kongresa lemto vērtēja arī Satversmes tiesa savā 2007.gada spriedumā tā saucamajā Robežlīguma lietā, kad Latvija un Latgale zaudēja Abreni... Un tas jau vairs nav "abstrakts ideoloģisks pamatojums", tas ir kultūrvēsturiskās pēctecības un identitātes jautājums. Līdz ar to teritorijas kultūrvēsturiskā piederība (identitāte) nav privāts varakļāniešu jautājums.

Latgaliskā identitāte

It kā netiek apstrīdēts, ka Varakļānu novads ir Latgale. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka Varakļānu novada iekļaušana Madonas novadā neapdraudēs varakļāniešu latgalisko identitāti. Taču šādam apgalvojumam nekāds pamatojums netiek sniegts.

Informatīvajā telpā tiek jautāts, kāpēc latgaliešu aktīvistu vidū ir tik aktīva iestāšanās tieši par Varakļānu novada nākotni? Atbilde ir vienkārša. Bez Varakļānu vēsturiskās piederības Latgalei, Varakļānu novads ir saglabājis savu unikālu kultūrvidi, t.sk., arī latgaliešu valodu. Ir vēlme to saglabāt. Vai Madonas novads plāno saglabāt un attīstīt latgalisko kultūru un latgaliešu valodu?

Vai šī brīža Varakļānu pašvaldība ir saņēmusi kādus apliecinājumus vai garantijas par latgaliskās kultūras un valodas saglabāšanu un attīstību pievienojoties Madonas novadam, kā to nosaka Valsts valodas likuma 3.panta ceturtā daļa? Vai ir pamats satraukumam par latgaliskās identitātes un valodas saglabāšanu Varakļānu administratīvajā teritorijā? Līdzšinējā notikumu norise Varakļānos nedod pamatu optimismam. Piemēram, novada vadītājs publiski ir izvairījies runāt latgaliski, pat Latvijas Radio Latgales studijas raidījumā "Latgolys stuņde". Apskatot vietējā laikraksta "Varakļōnīts" 2020.gada 4 numurus (kopā 47 lapas) bez nosaukuma latgaliski bija atrodams tikai viens raksts, kas aizņēma ¼ daļu no lapas. Tas noteikti neliecina par latgaliskās identitātes lielu attīstību. Ja identitāti nekopj, tā lēnām zūd.

Tādēļ latgalieši ir jutīgi pret Latgales teritorijas iekļaušanu citā administratīvajā vienībā, jo līdz šīm vēsturē nav bijis gadījums, ka kādas Latgales daļas iekļaušana Vidzemē, ir veicinājusi latgaliskumu. Uzskatāms piemērs ir "Barkavas vidzemnieciskuma" piesaukšana rakstā. Skaidrs, ka identitāte nav homogēna, bet tas nenozīmē, ka tādēļ ir jāveido "tīrākas" un "mazāk tīras" identitātes saliņas Latvijā.

"Latgales separātisms" un "Latviskais Varakļānu novads"

I.Latkovska rakstā bez jebkāda pamata tiek patiešām tiražēta "Latgales separātisma" kārts. Varbūt izlasām vismaz Satversmes tiesas 2007.gada spriedumu tā saucamajā Robežlīguma lietā, kurā tika atzīts, ka runām par "Latgales separātismu" nebija nekāda pamata starpkaru periodā. Arī šobrīd nav pamata par to runāt. Šeit ir jāsaka klasiķa vārdiem - "paši pūta, paši dega!". Interesanti uz kādām "dzirnavām" tiek liets ar dažu Varakļānu novada amatpersonu publiski paustu apgalvojumu, "ka aiz Varakļāniem jau beidzas Latvija"? Ir vērsts paskatīties 2020.gada 6.marta LTV 1.programmas raidījumu "Kultūršoks" – "Vai varakļānieši nodod latgalisko identitāti?" Kurš šajā gadījumā ir separātists? Izskatās, ka kāds jau Latgali ir nodalījis no Latvijas un tie nebija "nepareizie" un "nelatviskie" Latgales latgalieši. Var būt ir vērts salīdzināt Jāņa sētas 1939.gada Latvijas administratīvo karti, lai saprastu, ka Latgales teritorija šobrīd de facto ir atņemta. Un tas, par ko es iestājos, ir, lai tas nenotiktu arī de jure, jo tad var izveidoties situācija - de bilo.

Es varu saprast, ka varakļānieši emocionāli jūtas nekomfortabli saistībā ar nacionālo jautājumu sakarā ar viņu pievienošanu Rēzeknes novadam (un nevis Rēzeknei!). Taču publiski noniecināt citus latgaliešus, kas runā latgaliski, iespējams, atšķirīgi no tā, kā runā Varakļānos, un saukt viņus par krieviskiem vai norādīt, ka pārējā Latgalē nav saglabājusies "Latviska Latgale", tas jau ir par daudz pat pašiem temperamentīgiem latgaliešiem! Trakākais ir tas, ka šādas pretvalstiskas un līdzpilsoņus noniecinošus izteikumus nekritiski izplata kā Latvijas sabiedriskais medijs LTV, tā arī I.Latkovskis. Vai emocionālajos izteikumos netiek "šauts pār strīpu"? Mēs taču esam sēdējuši pie viena galda un sprieduši par Latvijas attīstību. Kā Jūs varēsiet vēl kādreiz sēdēt ar mani pie viena galda, jo es taču nāku no "nepareizās" - "nelatviskās" Latgales, t.i., Rēzeknes novada? Kā Jūs varēsiet spiest roku "separātistam", kurš, stāvot 1990.gada 15.maijā pie Augstākās padomes ēkas un 1991.gada janvārī uz barikādēm, cerēja uz neatkarīgu Latviju un Latgales atdzimšanu?

Noslēgumā

Jāpiekrīt, ka ir jāiedziļinās situācijā un situācija nav vienkārša. Var būt tādēļ ir jāatgriežas pie Latvijas izveides sākumiem (saknēm) un principiem? Jānoskaidro, vai tiešām Satversmes 3.pants ir deklaratīva norma bez nekāda juridiskā svara? Vai arī kultūrvēsturiskajiem novadiem tomēr ir nozīme Latvijas valsts pastāvēšanā, tajā skaitā, attiecībā uz reģionālo reformu?

Šie un citi jautājumi ir jārisina, atbilstoši rietumu kultūras principiem. Ir jāuzklausa citādi domājošie, atceroties, ka ne vienmēr atšķirīgs viedoklis vai skatījums nozīmē pretēju. Es neprasu, lai tiek pieņemts mans viedoklis, taču aicinu to uzklausīt un saklausīt to, ko es un citi latgalieši gribam pateikt. Lūdzu nepiedēvējiet man svešas domas un frāzes, ko es neesmu teicis! Es ceru, ka mēs gribam, lai Latvija zeļ, bet mums var atšķirties redzējums par to, kā to labāk izdarīt. Un var būt ir jāpārstāj mētāties ar nepamatotiem un nievājoši aizskarošiem apvainojumiem, jo mums taču būs kopīgi jāiet Dziesmu svētku gājienā?